Grāfs Kaliostro reiz esot laidies lapās no Maskavas, kur viņam atgadījies uzmest kādus svarīgus cilvēkus. Tiem, kas viņam taisījās dzīties pakaļ, liels bijis izbrīns un bailes, kad, mēģinot noskaidrot, pa kuriem vārtiem noslēpumainais grāfs izbraucis no pilsētas, atklājies, ka viņš izbraucis vienlaikus pa visiem četriem vārtiem četros dažādos virzienos.
Par demisionējušo premjeru Valdi Dombrovski arī var rasties iespaids, ka viņš vienlaikus spēj atrasties triju televīzijas kanālu studijās un vēl Latvijas Radio studijā Doma laukumā. Tas, ko viņš tur runā, arī ir mistiski – visur viņš runā par ZZS kā par jauku nākamās sadarbības partneri, bet tajā pašā laikā ar kvēlu degsmi atšķir pasaku grāmatu ar apbružātiem un nospeķotiem vākiem, kur rakstīts, ka Latvijā realitātē pastāv pūķi, sumpurņi, trīs tēvadēli, trīs sivēntiņi un trīs oligarhi. Pats sevi un savu partiju Vienotība Dombrovskis joprojām pieskaita gaišajiem un labajiem – tiem, kas pret oligarhiem un naudas varu cīnās jo nikni kā Ļeņins.
Bet nu labi ar tām pasakām – par tām tauta jau sen ir izsmējusies līdz asarām. Tagad ir jāsastāda valdība. Lai arī zināms, ka Valsts prezidents AndrisBērziņš visus premjera kandidātus noraidījis, paraudzīsimies, ko tad partijas piedāvāja?
Nacionālā apvienība kā savu kandidātu bija nosaukusi bijušo tieslietu ministru Gaidi Bērziņu, bet viņa biogrāfijā nebija pat vērts ielūkoties, jo neba jau nu tāpēc, lai nacionāļiem iedalītu premjera krēslu, Dombrovskis demisionēja.
Dombrovskis demisionēja tāpēc, ka faktiski viņam nebija Saeimas vairākuma atbalsta. Ak, nu jā – vēl bija tā Maxima lielveikala sabrukšana. Iespējams, slepenajā Dombrovska un Bērziņa sarunā, kuras īsto saturu neviens neuzzinās, tika runāts arī par Maxima. Varbūt arī par Maxima būvētājiem RE&RE. Varbūt Bērziņam nejauši izspruka apvaicāties, cik tad īsti vidēji gadā Vienotības cilvēki saņem jeb izspiež no RE&RE par valsts pasūtījumu dabūšanu? Ja tā ir, kā runā tauta – ka būvniekam jāatripina atpakaļ politiķiem un ierēdņiem apmēram 30%, tad var arī saprast nabaga būvniekus – lai kaut kā objektus tomēr uzbūvētu, armatūras vietā jālieto stieples, betona vietā – pīļu kakas, bet konstrukcijas jāsastiprina ar puņķiem.
Vienotība kā savus kandidātus bija nosaukusi trīs personāžus – bijušo kultūras ministru Intu Dālderi, bijušo ekonomikas ministru, eiroparlamentārieti Krišjāni Kariņu un pašlaik vēl strādājošo aizsardzības ministru Arti Pabriku. Uzsvars tika likts uz vārda Pabriks.
Ints Dālderis kā ministrs bija ne balts, ne melns, ne cepts, ne vārīts. Daudziem uz ielas apvaicātiem ļaudīm Dāldera vārds neko neizteiktu – atpazīstamība nav nekāda dižā. Bet viens liels pluss viņam ir – nekādu tādu sevišķi lielu stulbību savā ministrēšanas laikā Dālderis nesavārīja. Tas arī mūsdienās ir ļoti daudz.
Krišjānis Kariņš savā ministrēšanas laikā ne ar ko neizcēlās, ja neskaita to, ka pierādīja savu āzisko spītību komplektā ar absolūtu nekompetenci jurisprudencē. Tās dēļ trijās instancēs tika izķēzīta liela nodokļu maksātāju nauda, algojot tiesu varu bezjēdzīgā prāvā pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu «grinbergu lietā», kur jau pašā sākumā bija skaidrs, ka Lembergs vinnēs. Kariņam nerūp valsts nauda. Vai tāds var būt premjers?
Artim Pabrikam ideāls postenis ir pašreizējais. Kā aizsardzības ministrs Pabriks stalti stāv miera stājā ziemeļatlantiskā partnera priekšā – vienmēr iesmaržojies, manikīrētiem nagiem un aizpogātu bikšu priekšu. Pabriks no partnera neko neprasa, un arī partneris no Pabrika neko daudz negrib – vienīgi, lai Latvija no sava IKP atvēl aizsardzībai 2%, nevis 0,9% kā pašlaik.
Pabriks savulaik dibināja Andra Šķēles Tautas partiju. Bija laiks, kad Tautas partijas kultūras ministre Helēna Demakova jūsmoja par Pabrika «Klintona matu ezīti» un gara acīm jau skatīja līdzbiedru Rīgas pilī par prezidentu. Tas gan neizdevās.
Kad klimatiskie apstākļi mainījās, Pabriks nometa savas oranžās spalvas un kā gājputns atrada ceļu uz perspektīvākiem nākamības politiskajiem spēkiem.
2009. gada 13. janvārī Pabriks kopā ar savu dižo līdzgaitnieku Aigaru Štokenbergu Doma laukumā turēja kvēli marksistiskas, musinošas runas pret valdību. Pēc tam iejūsminātais pūlis metās postīt ar bruģakmeņiem Saeimas nama fasādi, dauzīt logus, gāzt apkārt policistu mašīnas un izlaupīt šņabeni. Brīnumainā kārtā neviens cilvēks negāja bojā, lai gan pasākuma scenārijā arī daži līķi gluži labi iederētos. Pabriks uzņēmās politisko atbildību, nolaižoties uz grunts un tur paliekot kā bute, izlikdamies, ka viņam ar «bruģa revolūciju» nav bijis nekāda sakara.
Pabriks Imantas «kiberhakera» Denisa Čalovska lietā negaidīti cilvēcīgi izteicās pret viņa izdošanu ASV. Taču, kad vajadzēja pret izdošanu nobalsot valdības sēdē, viņš piepeši atcerējās, ka ir atvaļinājumā, un uz Ministru kabineta namu atnāca tikai pēc sēdes – uz semināru. Tāds, lūk, jauks cilvēks grasījās tapt par premjeru vismaz līdz vasarai, kad, visticamāk, arī jaunā, pagaidām vēl nesastutētā valdība sabruks priekšvēlēšanu kaislajā drudzī. Vai Vienotība gadījumā tīši neved uz tirgu pelavas ar domu, lai visa tauta un politiķi sāk lūgties Dombrovski: «Nāc, lācīt, atpakaļ – tu biji gana labs!»?