Valsts prezidents Andris Bērziņš ir pieņēmis pārdomātu, izsvērtu lēmumu Vienotības kandidātu Arti Pabriku premjera amatam nevirzīt. Patlaban vajadzētu pragmatisku, reāli domājošu, juridiski apkaltu, tautsaimniecībā rīcībspējīgu premjeru.
Taču makroekonomikas fiskālajās niansēs Pabrikam maz zināšanu un pieredzes. Viņš ir cita tipa politiķis – runu turētājs, burzījies smalkās pieņemšanās, braukātājs pa ārzemēm. Ar to ir par maz, lai būtu premjers.
Pabrika līdzšinējās darbības devīze ir bijusi galēji populistiskākais politikānisms. Augstā amata kandidāts allaž ir locījies kā niedre vējā, konjunktūriski mainījis partijas piederību no oranžās Tautas partijas uz Vienotības krāsām.
Aso elkoņu cīniņā par vietu pie varas galdiem Pabriks nesmādēja pat tādu zemjostas paņēmienu kā kāpšanu tribīnē, lai 2009. gada 13. janvārī musinātu saērcināto tautu iet gāzt valdību. Pūlis to saprata tā, ka jāizdemolē Saeimas nams un tuvīnās bodes, bet Pabriks pēc tam mazgāja rokas nevainībā, izliekoties, ka nav atbildīgs par bruģa revolūciju. Ja Pabriks būtu atbildīgs politiķis, viņš kā nebūt būtu mēģinājis publiku pierunāt iet mierīgi mājās. Taču viņš klusi notinās un droši vien kaifoja, noraugoties, kādas nekārtības iet vaļā Vecrīgā. Politiķim jāapzinās savas rīcības un vārdu sekas.
Pabriks pievienojas galēji ekstrēmajam viedoklim, ka Uzvaras piemineklis jānojauc. Tas jau nekas, ka, ja gadījumā tiešām sāktos pieminekļa demontēšana, ielās izietu tūkstoši krievvalodīgo un varētu izcelties nemieri.
Par Imantas hakeri Denisu Čalovski Pabriks sākumā teica, ka nevajag izdot amerikāņiem, bet, kad bija jābalso valdības sēdē par vai pret izdošanu, nobijās un uz valdības sēdi balsot neieradās, aizbildinoties, ka ir atvaļinājumā.
Paužot nožēlu par to, ka Vācijas armijas karavīri nepiedalīsies NATO militārajās mācībās Steadfast Jazz 2013, Pabriks paziņoja: «We are welcoming German boots on the ground here in Latvia ever since 1940», ko varētu tulkot kā paziņojumu, ka kopš 1940. gada Vācijas karavīru zābaki Latvijā vienmēr ir laipni gaidīti. Tāda muldēšana jau ir ārpus laba un ļauna.
Daudzi fano par Pabrika matu kopto ezīti, stalto militāro stāju un asprātībām sociālo tīklu čivinātavās, bet neatceras viņa patieso uzvedību. Taču diezin vai arī Valsts prezidentam būtu amnēzija: tik relatīvi nesenus notikumus prezidents gan jau atceras.
Ja prezidents piekristu tik bezatbildīga kandidāta kļūšanai par premjeru, tad arī pats rīkotos bezatbildīgi. Taču prezidents rīkojas atbildīgi.
Droši vien Bērziņam ir vēl kādi argumenti Pabrika nevirzīšanai, taču viņš nevar tos atklāt, jo militārie darījumi ir noslepenoti aiz septiņiem zieģeļiem. Ja prezidents pateiks par daudz, tad iekritīs lamatās kā valsts noslēpuma izpaudējs. Tad jau politikāņi varēs vērsties pret viņu ar impīčmentu, kā tas savulaik bija Lietuvā līdzīgos apstākļos.
Pabrika pirmo piedāvāšanu kopā ar vēl diviem kandidātiem vēl var tulkot kā Vienotības kļūmi, bet otro – kā bezkaunību. Laikam jau Vienotība joprojām jūtas pārāka par visiem un iedomājas, ka mūžīgi varēs uzvesties kā «vecākais brālis» pret koalīcijas partneriem un kā skolotāja ar diktātu pret Valsts prezidentu. Te gan der ievērot, ka Bērziņš diezin vai būs lupata kā viens otrs viņa priekštecis un var iecirst pretī tā, ka maz neliksies.
Nav izslēgts arī tāds variants, kā Saeimas atlaišanas rosināšana, ārkārtas vēlēšanas. Ārkārtas vēlēšanas arī ir iespēja – partijām būtu mazāk laika izvērst ilgas smadzeņu skalošanas kampaņas un Saeima tiktu ievēlēta nevis uz četriem, bet trim gadiem.
Ir personības, kas varētu būt par premjeru, bet negrib. Ir personāži, kas gribētu būt, bet nevar. Aina ir skaudri neiepriecinoša. Taču nav jau arī tā, ka Latvijā vairs nav cilvēkresursu premjera krēslam un visi emigrējuši. Gan tiks atrasts tāds kandidāts, kas gan grib, gan var. Ja to nespēj partijas, tad prezidentam jāuzņemas iniciatīva.