Es paņemu zīmuli un uzskicēju viņa portreta aprises. Viņš ir vīrs gados, bet vēl ne vecis. Viņam ir iesirmi deniņi un vērīgs skatiens, viņš ir pasniedzis augstskolā teorētisko mehāniku, materiālu stiprību, būvniecību.
Viņš sāka strādāt celtniecībā vēl tajos laikos, kad būvinženieri vadījās pēc PSRS būvnormatīviem – «snipiem» un «gostiem». Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņš spēka pilns un ar lielu entuziasmu ir apguvis jaunas zinības, būvmateriālus, tehniku. Viņa vārds ir Veselais Saprāts.
Taču, par spīti viņa pieredzei un prasmēm, mūsdienās viņam ir grūti atrast darbu, viņā neklausās, padomu viņam neprasa, ar viņu pēdējā laikā vairs reti kurš draudzējas.
Kamēr arhitekts rasēja jauno lielveikala Maxima projektu, V. Saprātam nebija daudz ko iebilst. Ko no tā lielveikala daudz var izprojektēt? Projektē, kā gribi, kaste vien sanāks. Šī Maxima tāpat būs kaste, tomēr interesantāka par līdzšinējām. Pat arhitektūras gada balvu dabūja.
Kad tapa būvprojekts jau detalizētākos inženiertehniskos risinājumos, V. Saprāts stāvēja projektētājam aiz muguras un atgādināja: «Esi uzmanīgs, kad rēķini slodzes uz konstrukcijām, izvēlies tādus profilus, kas var izturēt pabiezu sniega segu ziemā, ievērtē dinamiskās slodzes, iekļauj aprēķinos drošu rezervi!» Vai projektētāji to ņēma vērā, to pagaidām nezinām. Iespējams, ka ar to, kas attiecas uz vienu pašu Maxima, viss bija kārtībā – ja netiktu sākta projekta otrā kārta, veikals stāvētu vēl 100 gadus.
Bet varbūt arī nestāvētu... Jo, ja pasūtītāji steidzina: «Ātrāk, ātrāk!», būvnieki mēdz nerīkoties pēc tām rekomendācijām, ko ieteicis V. Saprāts, bet strādā ar «ķap – ļap» un «buj – duj» metodēm. Visiem gribas naudu – lielveikala īpašniekiem, būvfirmām. Naudu gribas pēc iespējas ātrāk un pēc iespējas vairāk, tāpēc, iespējams, pie būvēšanas tika laisti cilvēki, kas īsti neprot strādāt, kvalitatīvu materiālu vietā tika lietoti štruntīgāki, lai ietaupītu. Varbūt kaut kas netika saskrūvēts līdz galam vai tieši otrādi – tika pievilkts par daudz. To arī pagaidām nezinām, to noskaidros izmeklēšana.
Kad kā sēne pēc lietus uzslējās daudzstāvu jaunbūve pie Maxima gala sienas, V. Saprāts celtniekiem atgādināja, ka, ja uzbūvē tik lielu un smagu ēku, nenovēršami notiek pamatnes (grunts) sēšanās. Tas nekas, ka būve ir uz pāļiem. Tik un tā pamatne sēžas. Nav jau apakšā nekāda klints – kādreiz tur bija purvainas pļavas un netālu arī līkumaina upīte. Tāpēc jāskatās, kāda ietekme no pamatnes sēšanās rodas uz Maxima horizontālajām konstrukcijām un uz visu lielveikala konstrukciju kopumā – vai nav sākusies pārmērīga stiepe, liece, vērpe?
Bet arī ar to vēl nebija galā. Pastūmuši malā Saprāta kungu, celtnieki sāka nest uz Maxima jau pamatīgi pastieptā jumta bruģakmeņus, melnzemes maisus, pat bērnu dibenšļūcamkalniņu. Taisīšot visu ko skaistu un labiekārtotu – bērnu spēļu laukumu, celiņus, mauriņus – lai ir skaisti. Lai jumts ir ne tikai ekstrēmi pastiepts horizontāli, bet arī pakļauts papildu vertikālai slodzei.
V. Saprāts jau bija brīdinājis Maxima vadību, ka nav labi turpināt preču tirgošanu, kad notiek tik intensīvi būvdarbi, taču vadība un īpašnieki teica: «Tu ko, durak, maisies? Mums taču nauda jāpelna. Kurš tad mums segs zaudējumus, ja mēs aizvērsim veikalu? Vai tu?»
Tikmēr jau sāka stiepties, vērpties, šķiebties un liekties konstrukcijas. Viņas to darīja lēnām, pa milimetram, kā negribēdamas, vilcinādamās krist uz cilvēku galvām. Arī ugunsdzēsības signalizācija kliedza un brēca līdz aizsmakumam, lai gan tas īsti nebija viņas pienākums – viņa domāta dūmu uztveršanai, lai brīdinātu par degšanu. Kliedza vienreiz, otrreiz, daudzreiz... Bet apsardzes darbinieki nesaprata. Arī tajā dienā signalizācija kliedza – pāris stundu pirms sabrukuma. Izmisis pa lielveikalu skraidīja V. Saprāts un raustīja aiz stērbelēm apsardzi un veikala vadību: «Evakuējiet pircējus un pārdevējus!» Viena daļa ļaužu tā kā esot sadzirdējusi un izgājusi ārā, bet pēc laika citi sākuši nākt iekšā. Pārdevēji dzirdēja brīdinājumus, taču vēl vairāk kā no V. Saprāta viņi baidījās no priekšniecības. Nevar taču pamest kasi ar naudu. Tad darbs pagalam un citu diezin vai tik viegli šajos grūtajos laikos atradīsi.
Todien drusciņ lija. Spriedze konstrukcijās jau bija gandrīz uz robežas. Un tad augstu mākonī kondensējās un ceļu lejup ar brīvās krišanas paātrinājumu 9,8106 m/s2 sāka pats pēdējais piliens. Ar viņa niecīgo masu (kādi 0,0335 grami) tad arī bija pāri pēdējai kritiskajai robežai, un neilgi pirms sešiem, kad veikals pilns ar pircējiem, piepildījās tas, ko bija pareģojis V. Saprāts – jumts iebruka vārīgākajā vietā, un pēc tam ar domino kauliņu krišanas efektu sākās ķēdes reakcija – vienas jumta plāksnes krīt un sašķiebj stabus, pazūdot balstam, krīt nākamās plātnes, un tā uz priekšu. 54 dvēseles devās pie Dieva.
Būvniecībā iesaistītās personas ar ļoti pārgudrām sejām saka, ka viss taču bija kārtībā, visi papīri tīri, visas normas ievērotas. Tad jau neviens nav vainīgs? Slepkavveikals sagruva nevis kāda cilvēka vainas dēļ, bet tāpēc, ka to sagrāvuši spoki, marsieši, Liktenis. Jo kāda orkāna vai zemestrīces nav, uz ko novelt. Lielslepkava pats nolēma nogalināt 54 cilvēkus un vēl daudzus sakropļot.
Pieredzējušais būvinženieris V. Saprāts vēl 2009. gadā centās pierunāt valdību un tās galvu Valdi Dombrovski nelikvidēt būvinspekcijas. Arī Būvniecības likumā iekļautās normas nav gana stingras, viņš piebilda. Bet kas tev deva!
Bija savulaik būvniecības burbuļa pilnplaukums un pie varas bija apaļīgais Aigars Kalvītis un gāzgrīdīgais Ainars Šlesers. Viņiem it kā vajadzēja attīstības un gāzēšanas vārdā būt tiem, kas likvidē visādus traucēkļus straujai un daiļai būvēšanai. Taču Šlesers un Kalvītis neatvēzējās uz ko tādu, ka jālikvidē un jāprivatizē valstiska būvju uzraudzība. Bet Dombrovska valdība to paveica. Tā vien sāk izskatīties, ka ar V. Saprāta kungu pašreizējā vara draudzējas vēl mazāk nekā priekšgājēji.
Septembrī, kad dega Rīgas pils jumts, Saeimas deputāti šokējās, ka ugunsdzēsējiem nav veselības apdrošināšanas. Pašokējās, pašokējās un ugunsdzēsējus aizmirsa. Apdrošināšanas nav šobaltdien. Tas jau vairs nav pat V. Saprāta kompetencē, bet ārpus laba un ļauna.
Mūsu jaukā politiskā elite reti konsultējas ar V. Saprātu, taču labprāt saietas ar tādu smalku dāmu kā Noziedzīga Bezatbildība, saņem finansējumu no lobija vārdā Peļņas Kāre, aplido kurtizāni Bezkaunīgo Liekulību un augstā godā tur sabiedrisko attiecību speciālistes Populistiskās Zīmēšanās pakalpojumus. Šī ir tā publika, kuru bieži redz kopā ar politiķiem smalkos rautos ar šampanieša glāzēm un kanapē maizītēm.
Kleini, greizi, ar sarūsējušām skrūvēm un sapuvušām sijām ir būvēta visa pašreizējā būvniecības jomas sistēma – uzraudzība, idiotiskie valsts pasūtījumu principi, kur uzvar lētākais piedāvājums. Tāpat arī ļaužu civilā aizsardzība mūsu valstī ir pati bezbēdība.
Pēc gadījuma ar Maxima tagad vajadzētu nākt sievietei ar svariem vienā un zobenu otrā rokā – Taisnajai Tiesai.
Taču ka tikai atkal nesanāk tā, kā tas allaž jau bijis – pārmijniekiem galvas nost, bet sistēma un tās būvnieki paliks neskarti?