Politisku nesaprašanos un pārpratumu mijkrēslī starp svētkiem „Vienotība” un Reformu partija nonākusi pie likteņlēmuma – ka nākamā gada Saeimas vēlēšanās jāstartē ar kopīgu sarakstu. Diezin vai tas var būt labs lēmums priekš „Vienotības”, jo Reformu partijas reitings rāda, ka tā ir komā. Var teikt arī, ka mironis. Ja notiek šāda savienošanās ar nelaiķi, „Vienotība” var nejauši saindēties ar līķu indi.
Vēl var uz šo lietu skatīties caur veterinārijas un pašlaik tik aktuālās zemkopības prizmu. Ja „Vienotības” biedri pavaicātu šajā jomā kompetentajai zemkopības ministrei Laimdotai Straujumai, kas iznāk, ja zirgu sakrusto ar ēzeli, atbilde skanētu, ka mūlis. Mūlis nozīmē, ka tuvākajā laikā šis dzīvnieks vilks, bet vidējā un ilgā termiņā tas nespēj radīt pēcnācējus.
No vakardienas „Vienotības” valdes sēdes vairāk tika gaidīts, ka šī tik vadošā un valdošā partija beidzot pateiks ko sakarīgu par nākamo premjera amata kandidātu un nākamo valdību. Partijas Saeimas frakcijas priekšnieka vietniece Lolita Čigāne pat bija saintriģējusi, ka „Vienotības” valdes sēdē varētu tikt izteikts atbalsts virzīšanai uz premjera krēslu līdzšinējo zemkopības ministri Laimdotu Straujumu. Čigāne neskopojās ar cildinājumiem, sakot, ka Straujuma „izcili veikusi pienākumus”, viņu atbalstot zempkopji. Taču izrādījās, ka Straujumas izvirzīšana bijis falšs starts un Čigānes pašdarbība. „Vienotības” valde pat nebija grasījusies apspriest premjera tēmu un atlikusi visu domāšanu un lemšanu uz nākamo gadu – uz apmēram 6. janvāri, kad visiem jau kabatās džinkstēs un čaukstēs eiro.
Tas ir liels noslēpums, kādā sakarā, kāpēc piepeši nezin no kurienes kā kandidāte uz premjera krēslu izvirzījusies Straujuma? Bet fakts tas ir.
Straujuma nav joks, bet kandidatūra, kuru reāli apspriež un jau ņem par pilnu dažādās frakcijās. Piemēram, Nacionālās apvienības politiķi izsakās, ka, ja Straujuma tiktu virzīta, viņi nepretotos.
Arī Straujuma pati nepretojas.
Ja Straujuma tiks virzīta, nevienam politiskajā spektrā nebūs nekā daudz, ko teikt pretī, jo viņas darbība zemkopības ministres amatā ir bijusi loģiska un nopietna. „Izcila” ir mazliet eksaltēti un pārspīlēti, taču nav noliedzams, ka Straujumas laikā ministrijas darbā nav pamanīts kas koruptantiski neglīts. Cik Straujuma ir bijusi plašsaziņas līdzekļu intervēta, tik viņas atbildes liecina par dziļu un plašu orientēšanos savā nozarē. Turklāt viņas runāšana ir bijusi konkrēta – ar skaitļiem un faktiem, kurus viņa pārzina bez minstināšanās. Uz daudzu citu ministru vispārīgi vējgrābslīgā fona tas ir izskatījies pat ļoti simpātiski.
Straujumas skapjos ir Latvijas iekšpolitikai neraksturīgi maz skeletu – viņa ir gandrīz tik šķīsta kā bezvainīga pieneņpūka.
Straujuma nav īstena „Vienotības” biedrene. Savulaik ir bijusi Tautas partijā. Tas ir defekts, kas var kļūt par efektu – kā relatīvi bezpartejiska kandidāte citām partijām viņa var šķist tīkamāka, nekā kāds nikni izteikts „vienotībnieks”.
Ar Straujumu Latvijas politika iegūtu vēl nebijušu vaibstu – par izpildvaras vadītāju vēl nav bijusi sieviete un tāds politiķa tips kā Straujuma. Straujuma varētu kļūt par tādu kā mammu politikas lecīgajiem dēlēniem, izšķirt viņu strīdus, vadīt ar maigu, bet taisnīgu roku. Citās valstīs tādu mammu ir bijis daudz – uzreiz nāk prātā Vācijas Angela Merkele. Taču, vai Straujuma spēs kļūt par Latvijas Merkeli, tas vēl ir liels jautājums – kas to lai zina, kā izkritīs kārtis.
Pašreizējā politiskā elite negrib nonākt dēlēnu un puisēnu lomās, jo ir ambicioza. Nekādā ziņā tā nevēlas, ka no otrā ešelona piepeši iznāk Straujuma un iegūst autoritāti dresēt un pērt nerātnos ministrus. Daudzi kož sev elkoņos, ka savulaik pieļāvuši bijušās Valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas autoritātes uzaugšanu līdz harizmātiskiem izmēriem. Politiķiem cerības uz Straujumu drīzāk saistās ar ko pavisam citu – ka Straujuma būs vāja premjera vietas tehniska izpildītāja atlikušajiem mēnešiem līdz vēlēšanām. Nākamo premjeru viņi redz kā „stabilizējošu” figūru, kura neko nesapratīs no cūcīgām shēmām, varas instrumentu lietošanas savtīgām vajadzībām, nebremzēs nerimtīgo tieksmi uz izšķērdību un greznību uz valsts rēķina. Uz nākamo premjeru politiskā elite cer kā uz manipulējamu, neko patstāvīgi nelemjošu personu.
Iespējams, ir kādas bažas, ka Straujuma var negribēt kļūt par šo ideālo Ministru kabineta sekretāri, kas tikai paziņos darba kārtību un fiksēs balsojumu rezultātus. Tāpēc vēl tiek kaut kas perināts un gudrots, premjera amata kandidatūru apspriešana tiek atlikta uz vēlāku laiku – kaut kad janvārī, kaut kad pēcāk.