«2014. gada budžeta galvenā vērtība ir cilvēks, un katram latam un katram eiro ir jābūt vērstam uz cilvēku vajadzību nodrošināšanu,» oktobra sākumā uzsvēra Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa.
«Šis ir izaugsmes un attīstības budžets,» nododot to Saeimas apstiprināšanai oktobra vidū, sacīja premjers Valdis Dombrovskis.
Tagad budžets ir pieņemts un ir iznācis tāds, kāds ir. Tiesa gan, cilvēku, attīstību un izaugsmi tur grūti saskatīt.
Toties ir skaidri saredzamas galvenās 2014. gada budžeta prioritātes.
Tā pirmā prioritāte ir valdošās koalīcijas partiju atriebība par zaudējumu pašvaldību vēlēšanās. Pagaidām vēl esot pie varas Saeimā un valdībā, valdošie parāda vietu pie ratiem pašvaldībām. Opozīcijas Zaļo un zemnieku savienība mīļi lūdza pārdalīt mazliet godīgāk par labu pašvaldībām iedzīvotāju ienākuma nodokli – tikai par 1% uz pašvaldību pusi. Bet pat to pašu neatvēlēja. Tāpat nedeva naudu mērķdotācijām pašvaldību autoceļiem. Motivācija ir saprotama – neies taču barot pretinieku.
Tas, ka pašvaldības bija tās, kas uz saviem kupriem iznesa visu 2008. gada krīzes smagumu un kā nebūt saturēja kopā valsti, lai Dombrovskis varētu vēstīt savu veiksmes stāstu, vairs neskaitās. Šos izdevumus valdība negrasās kompensēt un pašvaldībām neko nedos.
Tā otrā galvenā prioritāte ir izčakarēt un uzmest uzņēmējus, kas vienbrīd bija naivi nodomājuši, ka Latvijā būs labvēlīga vide. Mikrouzņēmumu nodokļa likums tagad būs tāds, ka tie, kas reģistrējuši mikrouzņēmumus, nākamā gada laikā, līdz 2015. gadam, kad nodoklis kāps, vai nu tos likvidēs, vai aizies atpakaļ «pelēkajā zonā». Līdzīgi savulaik Padomju Savienībā vienbrīd bija it kā vārti vaļā visādai sīkai uzņēmējdarbībai – cilvēki varēja šūt kleitas kaimiņienei un darīt to oficiāli. Taču tad nodokļu inspekcija uzlika tik skarbus nodokļus, ka nerentējās vairs neko šūt. Tieši tas pats tagad atkārtojas brīvajā Latvijā – spējš nodokļa paaugstinājums padara bezjēdzīgu sīkā uzņēmēja rosību un uzņēmību.
Tā trešā prioritāte ir palīdzēt Latvijas konkurentiem nodarīt kādu nebūt ļaunumu Latvijai, lai tā nespētu turēt līdzi. Šajā jomā pirmrindniece ir Reformu partija, kas taču beigu galā ir panākusi, lai Latvijas brīvostu pārvaldēm tiktu uzlikts īpašs nodoklis. Par šo nodokli tagad var orgastiski priecāties Klaipēda, Tallina, Primorska. Fiskālā izteiksmē no šā nodokļa Rīgas, Ventspils un Liepājas ostas daudz necietīs – visas kopā kādus 2,6 miljonus eiro, kas tām nav mirstamā vaina, taču absolūti absurds ir pats uzstādījums – atņemt naudu ostām, kas tām vajadzīga infrastruktūras uzturēšanai, konkurētspējai. 2,6 miljoni eiro ir dāvana konkurentiem. Tieši par šādu summu mazāk Ventspils, Rīga un Liepāja nevarēs padziļināt savas akvatoriju gultnes, saremontēt loču kuģus, uzturēt bākas un stiprināt molus un piestātnes. Īpaši riebīgi tas ir pret Liepāju, kurā jau tāpat nelaimju netrūkst – Liepājas metalurgs dziest, un tas atstāj graujošu iespaidu uz pilsētas ekonomiku. Tagad vēl arī ostai uzliek nepamatotas kontribūcijas.
Šo nodokli ar vislielāko nekaunību un šantāžu otrdienas vēlā vakarā ap pulksten desmitiem, kad jau ir tumšs, premjeram Dombrovskim uzspieda Reformu partija. Premjers nav galīgi prātu izkūkojis un turējās pretī. Budžeta komisijā jau bija apstiprināts, ka ostām nodoklis tiks uzlikts 2015. gadā. Taču reformisti paziņoja, ka ies projām no valdības, ja nodoklis ostām netiks uzlikts jau 2014. gadā. Dombrovskim nekas neatlika, kā piekāpties.
Diezin vai kāds milzu ieguvums politiski no šā nodokļa ir Reformu partijai. Tāpat tās reitings ir tuvu nullei un visi tās populistiskie stāsti par cīņu pret oligarhiem un par reformām ir sabrukuši. Nodoklis brīvostu pārvaldēm ir tāds kā pēdējais rituālais vardarbības akts – lai demonstrētu, ka, lūk, mēs vismaz kaut ko varam ļaunu izdarīt. Reformu partijai ir jāparāda kādiem tās sponsoriem, ka nav viņu maizi velti ēduši un spēj paveikt kaut ko kaitniecisku. Tāds kā agonijas pēdējais gārdziens, jo skaidrs, ka Reformu partija nav dzīvotāja un vienīgais, ko tā vēl spēj, ir izdalīt līķu indi. Ostu nodokļa lietā vēl gan ir tāda iespēja, ka Valsts prezidents var atsviest atpakaļ otrreizējai izskatīšanai šo kaitīgi populistisko likumu. Tāds pavērsiens arī vēl nav izslēgts.
Vēl no nerimtīgas vēlmes uzlikt nodokli visam, kas kustas, jāatzīmē doma par nodokļa uzlikšanu drukātajai reklāmai. Bija griba «vides» nodokli uzlikt, bet pēc tam tā pati no sevis aplauzās. No vienas puses, reklāmu bukleti pastkastītēs krīt iedzīvotājiem uz nerviem. Piežmiegt un aplikt šo jomu būtu populāri. No otras puses, spēja nodokļa paaugstināšana būtu trieciens poligrāfijas un reklāmas nozarei. Būtu nepatīkami. Taču vēl nepatīkamāk tas būtu deputātiem pašiem, kam savu priekšvēlēšanu bukletu drukāšana ļoti sadārdzinātos. Nāk vēlēšanas. Un ko tad tagad – balsot pašiem pret savām interesēm, maksāt vairāk? Dabiski, ka nē. Deputāti attapās, ka pašiem sev kājā šaut nevajag, un ideju par nodokļu spēju paaugstināšanu drukātai reklāmai noraka. Bet arī tas labi – vismaz poligrāfiju lika mierā.