Ja kāda valdību veidojoša partija kādā citā valstī vai Latvijā kādā citā laikposmā pateiktu „koalīcijas līgums vairs nav spēkā”, tas nozīmētu, ka valdība ir izjukusi un pa kaktiem jau notiek sarunas par jaunas valdības sastādīšanu.
Taču pašreizējā Latvijas iekšpolitikas situācija ir ar īpatnībām. Nacionālā apvienības paziņojums, ka koalīcijas līgums vairs nav spēkā nenozīmē, ka kauliņi ir mesti un NA leģioni pārgājuši Rubikonu. Leģioni joprojām mierīgi sēž pie ugunskuriem un uzbrukumā nedodas. „Koalīcijas līgums vairs nav spēkā” nozīmē vien to, kas zināms jau diezgan sen – starp valdību veidojošajām partijām nav saprašanās, tās cita citu ienīst un nicina, tās labprāt cita citai pārkostu rīkli, taču premjers Valdis Dombrovskis joprojām paliek savā vietā.
Nacionālajai apvienībai gan vietiņa kļūst aizvien šaurāka – pašlaik tās ietekmes areālā ir palikusi tikai Kultūras ministrija, bet Tieslietu ministrijā par tieslietu ministru strādā cilvēks, kas vairs nav NA cilvēks – Jānis Bordāns, kurš no NA partijas jau izslēgts un kurš aktīvi darbojas citas partijas veidošanā uz biedrības Demokrātiskie patrioti bāzes. Dombrovskis nesteidzas atbrīvot Bordānu no ministra portfeļa, bet ir izveidota darba grupa, kas vērtēs Bordāna iesākto reformu turpināšanos. „Darba grupa” mūsu valstī tradicionāli nozīmē, ka tiek radīta ķēpīga, staigna pļura, kurā kāda lieta tiek vai nu norakta vai stiepta bezgalīgā garumā. Šajā gadījumā darba grupa acīmredzami tiek radīta ar domu neļaut nacionāļiem atgūt kontroli pār Tieslietu ministriju.
Vēl viena tēma, par kuru NA varētu būt nāvīgi nikna uz partneriem, ir termiņuzturēšanās atļauju likums, kuru par parodiju pārvērta Reformu partijas iniciētie „pielabojumi” un ko Valsts prezidents Andris Bērziņš atsvieda atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai.
Tomēr NA norij dusmas un zobenus no makstīm ārā nevelk. Acīmredzot NA ir apsvērusi ieguvumus un zaudējumus un izsecinājusi, ka demonstratīvai valdības pamešanai vairs nav jēgas. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu otrajā pusē bija pamācošs gadījums ar Demokrātisko partiju „Saimnieks”, kas neilgi pirms vēlēšanām pameta valdību. „Saimniekam” tas beidzās bēdīgi – nākamajā Saeimā neiekļuva un pašlikvidējās. Vēlētāji nesaprata manevru un nosprieda, ka tāda aiziešana ir destrukcija, kamēr rātnās partijas ir labās, jo grūtā brīdī paliek postenī, lai glābtu valsti. Iespējams, NA ņem vērā šo vēstures mācību un ir izrēķinājuši, ka nebūs labi pamest valdību ar laivas šūpotājas kauna zīmogu uz pieres.
Pat, ja NA tagad paziņotu par pilnīgu demaršu, Dombrovska valdība visticamāk paliktu strādāt kā mazākumvaldība, pirms svarīgākiem balsojumiem salasot nepieciešamās balsis no opozīcijas. Nesen jau bija gadījums, kad NA nebalsoja par budžeta nodošanu komisijām, bet, lai nekavētu budžeta virzību, par nodošanu komisijām nobalsoja opozīcijas ZZS.
Līdz ar to nākamā taka, pa kuru virzīsies iekšpolitika ziemā un vasarā, ir tā pati, kas jau pašlaik tiek mīta – jo tuvāk nāks vēlēšanas, jo naidīgāku retoriku un intrigas cita pret citu lietos partijas, taču valdības status quo centīsies nemainīt. Valdības locekļi pirms katras Ministru kabineta sēdes atvērs logus, lai izvēdinātu koalīcijas miroņa smaku, bet pēc tam, pārvarot nelabumu, sēdīsies pie galda un pieņems lēmumus.
Latvju zemei un tautai gan no šādas „stabilitātes” nekādu dividenžu nebūs – atlikušo laiku līdz vēlēšanām partijas veltīs nevis, lai pakāptos kalnā un pavērtos pāri – nevis domās par kopsakarībām un valsts labumu, bet par savu sīku partejisku labumiņu, par reitinga punktiem, par vēl neizpildītiem solījumiem, kas doti sponsoriem, par to, kā sāpīgāk iekost sāncenšiem, kā tos apspēlēt un uzmest. Rīcību reālu problēmu risināšanai aizvietos ar līksmu eiro ieviešanas svinēšanu. Tiklīdz beigsies eiroieviešana, tā sāksies jauns stāsts – par to, kā godam sagaidīt Latvijas prezidentūru ES 2015. gadā. Līdzīgi kā padomju laikā, kad darbaļaudis godam gaidīja PSKP 25. kongresu.