Līdzšinējā zemkopības ministre Laimdota Straujuma kļūs par pirmo vēsturē sievieti – premjeri. Ir beidzies nesaprotamības mijkrēslis, un pret Straujumu nav iebildumu Valsts prezidentam, tāpat arī četrarpus partijām, kas ir stabils Saeimas vairākums.
Straujuma ir pieredzējusi, ilgu laiku augstos ierēdniecības amatos strādājusi, kā ministre nav neko sliktu darījusi.
Tas ir labi.
Straujumas mērķi ir pieticīgi, viņai nav ambīciju uz augstu lidojumu, atzīstas, ka pēc 12. Saeimas vēlēšanām viņa negrasās saglabāt krēslu, bet labprāt nolaistos atpakaļ plauktu zemāk. Viņa uzņemas amatu brīdī, kad to gandrīz vai met pakaļ – virkne ļaužu, kas varēja pretendēt uz premjerēšanu, eirokarjeru uzskata par vērtīgāku un no Ministru prezidenta amata ir atteikušies.
Tas ir normāli un saprotami.
Straujuma ir iestājusies Vienotības partijā, kas pats par sevi vēl nav slikti, taču īstais svaidījums un pievēršana pareizajai ticībai viņai vēl priekšā. Līdz šim Straujuma ir dzīvojusi komfortablā ēnā un nav nevienu interesējusi, taču premjera amats jau ir kas nopietnāks. Straujuma līdz šim ir piederējusi pie tiem politiķiem, kas uz dzīvi un valsti raugās pragmatiski, reālistiski, saprātīgi un patriotiski.
Tas būtu labi.
Taču to diezin vai par labu esam uzskata viens no Vienotības iekšējiem grupējumiem, kuram labi ir slikti, brīvība ir verdzība, meli ir patiesība, tiesiskums ir patvaļa un tādā garā. Nevar būt, ka pēc ietekmes valdībā nesnaikstīsies sorosītu sektantiskā kliķe – Sarmīte Ēlerte un viņas mediju dāmu karapulks – Strautmane, Ločmele, Brauna, Jaunalksne, Čigāne, Sloga, Delnas un Providus pētnieces, kas nekritiski domājošas sabiedrības daļas vientiešu masas viedokli mīca viegli kā plastilīnu. Šīs profesionālās atprātotājas neļaus Straujumai mierīgu dzīvi un gan ar glaimiem, gan labumiem vai ar draudiem centīsies ar viņu manipulēt, diktēt priekšā, kas jādara.
Tas nav īsti labi, jo turēties pretī spiedienam spēj retais. Straujuma diezin vai pat nojauš, cik skarbs var būt šis spiediens. Nevis Nacionālā apvienība, ZZS, Reformu partija vai opozīcija ir lielākais drauds Straujumai. Viņai visvairāk jāuzmanās no ļaudīm partijā, kurā viņa nupat ir iestājusies.
Straujuma ir noskaņota uz tādu valdīšanu, kurā atlikušajos desmit mēnešos līdz vēlēšanām partijas paslaucīs zem tepiķīša savus līdzšinējos kašķus un saskanīgi noveģetēs līdz beigām. Taču diezin vai tik skaisti būs. Būs grūti. Straujuma ir nosaukusi virkni kara cirvju, kurus gribētu redzēt apraktus līdz vēlēšanām, – Nacionālās apvienības termiņuzturēšanās atļauju jājamzirdziņu, atšķirīgas partiju idejas Satversmes preambulā un vēl šo to. Taču pretrunu ir daudz vairāk, nekā pirmajā acu uzmetienā var šķist. Tradicionāli Vienotība izpatīk visādiem ārzemju baņķieriem, padomniekiem, vēstniecībām un fondiem. Taču kompradorismam un kolaboracionismam arī ir dažādas nokrāsas – var būt baigas un ciešami baigas. Vienotības sulainība vēl ir nieks salīdzinājumā ar atsevišķu Reformu partijas politiķu ekstrēmi neslēpti klajo ārzemju ekonomisko interešu grupējumu lobēšanu, kādu tā ir piekopusi pēdējo pāris gadu laikā. Kvēli iestājoties par Lietuvas, Krievijas un Igaunijas ostu plauksmi, šīs partijas politiķis Vjačeslavs Dombrovskis un partijai tuvais līdzšinējais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts ir panākuši Latvijas tranzītbiznesam kaitīgus lēmumus – bezjēdzīgu pasūtījumu par Latvijas budžeta naudu Pasaules bankas ekspertiem pētīt brīvostas un nepamatotu nodokli brīvostām, kas grauj to konkurētspēju.
Ir pareizi un lieliski, ka Straujuma redz virkni problēmu, kuras jārisina vēl viņai pašai pārredzamajā premjerēšanas laikā – Eiropas fondu piesaistē bez enerģiskas rīkošanās var tikt palaistas garām lielas naudas; pēc Maxima traģēdijas ir aktuālas būvniecības un civilās aizsardzības lietas. Tur darbalauks ir karsts un plašs, tauta nepiedos, ja nekas netiks darīts. To, kā var noprast pēc izteikumiem, viņa apzinās.
Bet ir vēl visādas lietas. Ir absolūti nejēdzīgi, ka valdība un pašvaldības pašlaik ir tādā kā aukstā pilsoņu kara stāvoklī. Ir jāsaprot, ka Saeimas un pašvaldību vēlēšanu rezultāti diezin vai tuvākajā dekādē iespējami vienādi – būs tā, ka valdību veidos vieni, bet pašvaldības – citi spēki. Starp šiem spēkiem nebūs pilnīgas vienprātības, bet ir iespējams kompromiss. Valda Dombrovska pēdējā valdībā bija tāds ministrs Edmunds Sprūdžs, kura tēls pilnībā izslēdza jelkāda kompromisa iespējas. Sprūdža nodarītais posts ir jālabo, cik vien iespējams, ātri. Vislabākā iespēja, kā to panākt, būtu uzticēt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM) Zaļo un zemnieku savienībai. Šī partija ir ar dziļām saknēm pašvaldībās un zina, kas tām rūp. Tas būtu arī kvalitatīvs solis uz reāli plašāku sabiedrības interešu pārstāvību valdībā, jo līdz šim dažādu pārideoliģizētu uzstādījumu un «sarkano līniju» dēļ ZZS no līdzdalības valdības darbā bija atstumta. Ja VARAM netiek nodota ZZS, tad ZZS nav īpašas vajadzības vispār piedalīties valdošajā koalīcijā. Tā gluži mierīgi var palikt savā vecajā vietā – opozīcijā – un ļaut līdzšinējām valdītājām turpināt vairot ļaužu neuzticību un neapmierinātību pret sevi. Tad jau lai nāk vēlēšanas un redzēs, ko vēlētājs sacīs.
Straujuma vismaz pagaidām ir rādījusi, ka domā pati ar savu galvu. Cerēsim, ka šī īpašība nemainīsies.