20.jūl 2010
Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka domas plūst un vairs nav notveramas aiz astes (kā Virdžīnijas Vulfas darbos) vai uzplaiksnī no jauna, katru reizi ar citādāku atrisinājumu (kā Ranjas Pāsonenas Saules gaitā) vai klājas viena otrai pāri tā, ka atšķetināt nav iespējams (kā Kevina Vennemana Jedenevas tuvumā)? Tādos brīžos šķiet, ka vajag tikai pakāpties soli atpakaļ, lai ieraudzītu (vai vismaz mākslīgi uzkonstruētu) kopainu mīļā miera labad. Dzīve jau pavirzījusies mirkli uz priekšu, domas nebeidz rasties, un cilvēks, aplipis ar notikumiem, dažkārt ilgojas pēc elementāras atsvešināšanās un skata punkta maiņas. Tomēr, domājot par domāšanu, mums vienmēr pietrūkst nepieciešamās distances. To nav grūti pārbaudīt – pamēģiniet vismaz mirkli prātu atbrīvot no jebkādām domām. Diez vai izdosies.