Līdz 15. augustam Rīgas mākslas telpa piedāvā izstādi Glezniecība Latvijā 1950. – 1990. no Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas, kurā apskatāmi minētajā laika posmā tapušie padomju Latvijas gleznotāju darbi. Kuratores Ingas Šteimanes pieteiktais vadmotīvs – skatīt padomju mākslu bez aizspriedumiem – šajā gadījumā nostrādājis teicami. Skatītājs tiek ievests rūpīgi pārdomātā ekspozīcijā, kas pārsteidz ar daudzbalsību.
Ja par nesenāko Alvja Hermaņa darbu Ziedonis un Visums gandrīz vienprātīgi teikts – izrāde, kas jāredz katram latvietim -, līdzīgi varētu definēt arī šo izstādi. Tā ir līdz šim vērienīgākā padomju mākslas izstāde pēc valsts neatkarības atjaunošanas, kas lieliski iezīmē kuratores Ingas Šteimanes ideju attiecībā uz Rīgas mākslas telpas saturu. Proti - laikmetīgās mākslas jēdziena paplašināšana, ļaujot iepazīties ar pagātnes vērtībām, kas Latvijas kultūrtelpā bieži tiek nepelnīti piemirstas. Ziņa par to, ka izstādē būs redzami 500 darbi no plašās Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas, sākumā izraisīja nelielu vilšanos. Galu galā šie darbi jebkura interesenta acīm katru darba dienu ir pieejami lielajā krastmalas mājā Latvijas Mākslinieku savienībā. Tomēr šī izstāde lieliski pierāda to, ko spēj spējīga kuratora pieskāriens.
Inga Šteimane kolekcijas darbus izkārtojusi hronoloģiskā secībā pa desmitgadēm (50., 60., 70. un 80. gadi), turklāt izstādes telpiskais iekārtojums atgādina rūpīgi plānotu labirintu, kurā tomēr pamanos neapmaldīties, jo kāda nepārvarama intuīcijas stīga ikreiz parauj aiz piedurknes pareizajā virzienā. Spēles noteikumi (lasi – interpretācijas iespējas) šajā talantīgi organizētājā ekspozīcijā ir daudz un dažādi (piemēram, atkarīgi no skatītāja zināšanu līmeņa, atgādina kuratore). Iespējams, kādam šī būs iespēja izsekot populāro autoru (piemēram, Borisa Bērziņa, Maijas Tabakas, Džemmas Skulmes un citu meistaru) daiļrades transformācijām cauri desmitgadēm, kas atšķiras gan radošās noskaņas, gan valdošās ideoloģijas ziņā. Citam šī būs iespēja atcerēties «nepelnīti piemirstos», piemēram, Helēnas Kuzminas (Svilānes) ņirbošās gleznas, vēl kādam - ieraudzīt pazīstamo neierastā kontekstā, piemēram, mūsdienās populāro autoru Miervalda Poļa, Līgas Purmales, Frančeskas Kirkes radošās darbības aizsākumus.
Ne mazāk saistoši šķiet izstādi skatīt sociālo notikumu kontekstā, piemēram, novērtēt, vai perestroikas laikā gleznotāju darbi tik tiešām kļūst dzīvīgāki (Frančeskas Kirkes Izstāde, Ingas Siliņas Bērnu spēles), un pārbaudīt, kur sakņojas mūsdienu gleznotāju - eksperimentētāju strāvojumi (Ģirta Muižnieka, Gunāra Kļavas, Ojāra Ābola daiļrade...). Izstādē vērojams, kā sociāli nozīmīgus motīvus pamazām aprij cilvēka eksistenciālo stāvokļu noskaidrošana (Dace Lielā Prologs pasakai, Jānis Pauļuks Bezgalība); varam izsekot abstrakcionisma un citu rietumos populāro domāšanas un mākslas «ismu» uzvarai pār korekto un režīmam ērto reālismu.
Neskatoties uz to, ka izstādes veidotāja mēģinājusi aptvert lielu laika posmu un piedāvājusi ļoti daudz gleznu, tādejādi mēģinot radīt pēc iespējas «objektīvāku kopainu», jāteic, ka izstāde ir spilgta kuratores interpretācija par šo laika posmu, profesionāli atstājot vietu skatītāja personīgajai interpretācijai. Kuratore katram skatītājam devusi iespēju izbaudīt subjektīvu piedzīvojumu (iespējams, pat pārdzīvojumu par savu pagātni), vedinot viņu uz asociāciju spēlēm.
Labirinta iekārtojums varētu simbolizēt mākslas uztveršanas un skaidrošanas procesu. Nekad nezini, kur tas aizvedīs, bet, lai ietu tālāk, ir jāatceras gājiena vēsture. Un izeja no labirinta katram būs pavisam cita (ne velti viens no ekspozīciju noslēdzošajiem darbiem ir Silvijas Mekšones 1990. gadā radītā glezna Kas mēs, uz kurieni mēs ejam).