Viens no retajiem Latvijas jaunākās arhitektūras objektiem, kas neatstāj vienaldzīgus ne tikai profesionāļus, bet arī pārējo sabiedrību, ir pērn ekspluatācijā nodotā Pārventas bibliotēkas ēka. Gada sākumā arhitektu birojs India par šo projektu ieguva Latvijas Dizaineru savienības balvu «Labākais sabiedriskais interjers 2009. gadā», vēlāk izpelnījās Latvijas būvnieku asociācijas skates balvu nominācijā «Labākā jaunbūve» un Latvijas Arhitektu savienības Gada Lielo balvu. Pirms pāris nedēļām ēkai piešķirta arī Grand Prix skatē «Labākie realizētie darbi arhitektūrā, vides dizainā un būvniecībā Ventspils pilsētā 2009. gadā», savukārt India arhitekts Pēteris Bajārs no Arhitektūras veicināšanas fonda saņēma Arhitekta pēdas balvu. Pēteris ir viens no nedaudzajiem rakstošajiem Latvijas arhitektiem – publikācijās nevairās provocēt sabiedrību un uzdot kolēģiem neērtus jautājumus; veidot saikni starp elitāro arhitektu un sabiedrības viedokli, kas diemžēl visbiežāk parādās anonīmu komentāru veidā.
– Kādas ir izjūtas, saņemot apbalvojumus, šādā profesijai neizdevīgā laikā?
– No idejas līdz realizācijai arhitektūrā paiet diezgan ilgs laiks, tāpēc faktiski balvas saņēmām par to, kas sākās vēl labajos gados. Interesantāks būs nākamais un aiznākamais gads, kad vajadzēs izvērtēt, kas noticis šajā klusuma brīdī. Principā tie ir veci lauri...
– Vai Pārventas bibliotēka tev pašam ir īpašs projekts?
– Mēs jau no paša sākuma likām uz to lielas cerības. Bija interesanta programma. Bija pilsēta, kas to var atļauties. Jau no paša sākuma Ventspils solīja – ja šajā pilsētā notiek konkurss, tad objekts tiek realizēts. Tas, ka arhitekta iecere tiek realizēta, ir liels apbalvojums. Nesen skaitījām, ka no visiem India sešu gadu laikā radītajiem projektiem tikai divi ir realizēti. Sākumā sabēdājos par to, ka ir tik daudz papīra arhitektūras, bet palasīju, kā iet dāņu apvienības Big arhitektiem – viņiem 95 procentu paliek papīra arhitektūrā... Varbūt mums šie divi objekti ir pat labs rādītājs.
– Pārventas bibliotēka ir gan tehniska uzvara, gan lielā mērā arī domāšanas pārvirze.
– Ļoti ilgu laiku veltām vietas izpratnei un konteksta analīzei. Mēģinām saprast, ko vēlamies ar projektu panākt, kāda būs mērķauditorija, funkcijas un kā tam pielāgot nestandarta risinājumus. Pārventas bibliotēkas gadījumā mēs sadzinām pēdas Kultūras ministrijas pētījumam par bibliotēkām. Tur bija interesanti dati, kas lauza arī manus stereotipus par bibliotēku kā vietu, kuru apmeklē tantes un lasa Danielas Stīlas romānus. Citur pasaulē bibliotēkas apmeklētāji ir 25 – 30 gadus veci cilvēki, un grāmatu tajā procentuāli nav daudz. Cilvēki nāk izmantot internetu, lasīt periodiku... Ļoti svarīgs aspekts – nāk komunicēt. Lauku bibliotekārs, iespējams, vispār ir vienīgais cilvēks, kurš ir lietas kursā par to, kas notiek pagastā. Tieši komunikācijas funkcija mums šķita svarīga.
Otra lieta – mēs gribējām izvairīties no tradicionālajām plauktu rindām, aiz kurām var aizslēpties un kur parasti notiek šausmu filmu cienīgi skati. (Smejas.) Mēs uzzīmējām, cik gara plauktu rinda ir nepieciešama bibliotēkas krājumam. Salikām aplītī, pēc tam aplis eksplodēja un aizgāja pa spirāli. Gribējās pa vidu komunikācijas vietu un apkārt grāmatu plauktu spirāli. Mediatora formu priekšā pateica novietne. Analizējām, kā cilvēki iestaigājuši taciņas – nogriež stūrus, ejot no skolas uz mājām, no mājām uz darbu... Tur bija iestaigāts konkrēts trijstūris. Atlika tikai to iesēdināt un projekts gatavs.
– Kā tu skaidrotu labas publiskās arhitektūras trūkumu Latvijā? Arī treknajos gados nekas īsti nemainījās...
– Arhitektūrā šobrīd ir notikusi paaudžu maiņa. Ir ļoti daudz jaunu, spēcīgu arhitektu biroju. Taču pasūtītāju biznesa vidē pārmaiņas nav notikušas. Daži joprojām nesaprot, ka ne jau ar kvadrātmetriem tu sasniedz lielāko peļņu, bet gan ar to, ka esi gatavs ziedot šos kvadrātmetrus sabiedrības vajadzībām. Viens no pirmajiem piemēram (lai arī ne ideāli funkcionējošajiem) bija Tomsona terases. Tur pirmais stāvs tika ziedots aptiekai, ziedu veikaliem... Tieši ar šādu vidi var radīt lielāku efektu. Žēl, ka dažas vietas ir izniekotas. Piemēram, Skanstes ielas rajons, ko attīstīja Merks, – (milzīga teritorija!) pirmajās bildītēs kaut kāds parciņš bija iezīmēts, bet vērā ņemamas zaļās teritorijas nav. Beigsies ar to, ka tur būs tikai bankas un guļamrajons; viena arēna Rīga to nespēj atdzīvināt. Tāpēc no vienas puses – labi, ka ir krīze, jo varbūt biznesa vide pagūs nomainīties.
– Arī sabiedrībai trūkst ticības, ka tās intereses ievēros.
– Latviešiem vispār ir tendence labāk kaut ko anonīmu un negatīvu ierakstīt internetā, nevis diskutēt. Pārliecība, ka vari iespaidot lēmumu, savā ziņā ir zudusi. Varbūt to ietekmējuši politiskie procesi valstī. Nav ticības tam, ka kaut kas varētu mainīties. Ja cilvēki neiet vēlēt, kāpēc gan, lai viņi ietu uz sabiedriskajām apspriešanām? Tāpat kāds cits visu izlems viņu vietā. Patiesībā arī es, kaut arī profesionālis, esmu diezgan kūtrs uz šādām lietām. Protams, ja ir jautājums, kas ļoti cieši skar mani, saņemos un aizeju. Nesen bija Rīgas attīstības plāna izmaiņu apspriešana. It kā jau tā ir mana ābece, pēc kuras man vajadzēs strādāt, bet nu... Kaut kādus domugraudus esmu uzrakstījis, bet nav tā, ka visas apspriešanas apmeklēju.
– Valda priekšstats, ka starp sabiedrību un arhitektu ir liela plaisa. Ka arhitekts ir elitāra profesija, kam parastie cilvēki netiek klāt..
– Jā, tas ir nepareizs priekšstats, ko kultivē paši arhitekti, noslēdzoties savā lokā. Domāju, ka arhitektiem ir jāmācās būt atvērtākiem, sociālākiem un, nebaidos teikt, arī vienkāršākiem.
– Tomēr klusuma periods savā ziņā piespiedis arhitektus socializēties. Piemēram, viņi sāk nodarboties ar citām, arī starpdisciplinārām lietām..
– Jā, arhitekti veikli sāk ieņemt citas nišas. Piemēram, Zofa apavus ir radījuši arhitekti. Patīkami, ka Mārtiņš Pīlēns paralēli pievērsies mēbeļu dizainam. Iespējams, tas ir nākamais solis, kā panāksim, lai arhitekti kļūst mazliet sociālāki. Varbūt arī pateicoties tviterim un tam, ka portāls a4d ieviesis blogu sadaļu... Iespējams, vecāka gadagājuma arhitekts tiešām domā – kāpēc man kaut kas citiem jāstāsta, viņi tāpat nesapratīs. Bet tur jau tā lieta – kad tu sāc stāstīt, pirmkārt, tu izglīto patērētāju un, otrkārt, ja viņš saprot, kas tiek piedāvāts, viņš kļūst atvērtāks arī jaunām idejām.
– Nesen lekcijā par Eižena Laubes teorētiskajiem uzskatiem gan profesionāļi, gan studenti nonāca pie secinājuma, ka arhitekti pārāk maz raksta par savu darbu. Galu galā tas ir ļoti svarīgi, lai iepazīstinātu citus un, iespējams, savestu arī savu domāšanu kārtībā. Kāda ir tava motivācija rakstīt?
– Daļēji tā ir sava ego apmierināšana. Es nespēju līdz galam izpausties tikai arhitektūrā. Par sevi jokojot saku – māku darīt daudz, bet ne pārāk labi. Man ir ļoti plašs interešu un hobiju loks. Dažkārt domāju, ka varbūt labāk tomēr būt superatzītam vienā jomā, nevis pa biščiņam darīt visos virzienos. Rakstu tāpēc, ka ir procesi, kas mani satrauc un ar ko nespēju sadzīvot. Mēģinu rosināt diskusiju un provocēt. Dažkārt nemaz tik krasi nedomāju, bet speciāli provocēju, lai cilvēki sāktu domāt. Pilnīgi nesatrauc, ko citi par mani domā, tāpēc varu atļauties šīs provokācijas. Iespējams, kāds domā, ka Pēteris Bajārs ir idiots. Varbūt viņam ir taisnība, bet tas manu rīcību neietekmēs.
– Un kas, tavuprāt, ir sāpīgākās problēmas Latvijas arhitektūras vidē?
– Personīgi vissāpīgākais šķiet tas, ka mēģinājums radīt diskusiju par arhitektūras profesiju un tās problēmu Latvijā, neguva nekādu atsaucību. Es tiešām līdz pēdējam brīdim cerēju, ka būs revolūcija un cilvēki atsauksies. Bet joprojām turpinās tas, ka cilvēki runā pa kaktiem, bet kopā nespēj sanākt. Tā ir ļoti liela problēma Latvijas arhitektūras vidē. Mums, piemēram, ir Arhitektu savienība, Jauno arhitektu apvienība, Arhitektūras veicināšanas fonds... Nesen runāju ar puišiem, kuri ir gatavi startēt ar vēl vienu apvienību, kas vērtēs arhitektūras kvalitātes kritērijus. Teicu, ka nav jēgas radīt vēl vienu organizāciju. Varbūt jāsāk ar to, ka visas esošās jāsaved kopā un jārada kopprodukts. Latviešiem ir tipiski, ka mēs nespējam vienoties.
– Arhitekti pārsvarā izvairās publiski runāt par sekām, ko radījusi krīze.
– Jā, daudzi noteikti domā – ja es visiem stāstīšu, ka man ir problēmas, neviens pie manis vairs nenāks. Tomēr vajadzētu domāt pretēji – ja tu nerisināsi problēmas, nekas nemainīsies. Arhitektu vidē šobrīd nav vienotības sajūtas. Piemēram, atskatoties uz pavisam neseniem notikumiem – fotogrāfa Arņa Balčus un Ave Lat Sargs konfliktu, kurā fotogrāfi parādīja vienotību, vai žurnālistes Ilzes Nagles kratīšanu, kurā žurnālisti uzreiz izveidoja viedokli. Ja kaut kas tāds notiktu arhitektu vidē, labākajā gadījumā parādītos raksts portālā a4d un kāds kaut ko nokomentētu. Iespējams, pat pateiktu – tā viņam vajadzēja. Mēs nespējam darboties kā vienots spēks.
– Kādi ir risinājumi?
– Šobrīd mākslīgi risinājumi nav iespējami. Visam jāļauj notikt dabiskā ceļā. Ir teiciens – lietas atrisinās pašas no sevis, bet tās, kas neatrisinās, nav atrisināmas.
– Piekrīti, ka krīze arhitektiem ir pārvērtēšanas laiks?
– Diemžēl daudzi šobrīd soļo ar skaļiem lozungiem – mēs tagad visu darīsim labāk un savādāk. Gribas jautāt – kur jūs bijāt iepriekš? Taču ir arī tādi, kuri ķer iespējas un tiešām pievēršas projektiem, kuriem pirms tam neatlika laika. Tie ir cilvēki, kuri arī pirms krīzes izcēlās ar citu redzējumu, kamēr pirmie štancēja vienu projektu pēc otra. Tāpēc uzskatu, ka krīze nemainīs arhitektu domāšanu.
– Galvaspilsētas arhitektūras kvalitāte treknajos gados ir pabojāta?
– Kādu laiku dzīvoju ar domu, ka, jā, bet vienā brīdī konstatēju – tomēr ne. Vismaz pilsētas centrs nav sabojāts, iespējams, mūsu neskaidro saskaņošanas procesu un īpašumu spekulāciju dēļ. Vienīgais, kas ļoti kaitina, ir Triangula bastions un Centrālā dzelzceļa stacija, – šīs vietas ir neatgriezeniski sabojātas. Kanādā dzimušais amerikāņu arhitektūras vēsturnieks Trens Goers teica, ka mums ir paveicies, jo Rīga padomju gados ir ļoti maz sabojāta. Ir daudz kas nojaukts, bet tajā pašā laikā celts vietā. Piemēram, Okupācijas muzejs vai Martas Staņas Dailes teātris ir arhitektūras grāmatu cienīgi objekti, ar kuriem es lepojos. Protams, nomales gan tika sabojātas. Taču jebkurā par arhitektūras metropoli uzskatāmā pilsētā, aizbraucot uz nomali, redzēsim citu ainu.
Man bija iemīļots stāsts par to, kā igauņi arhitektūras ziņā mums ir priekšā. Taču nesen Tallinā pastaigājos un nodarbināju sevi, meklēdams igauņu neveiksmes. Atklājās, ka arī viņiem ir ļoti daudz kļūdu. Iemesls, kāpēc mums ir radies tik pozitīvs iespaids par viņiem – viņi ar šo pozitīvo ļoti lepojas. Ja tu kaut ko pozicionē kā sasniegumu, ap to veidojas pozitīva aura. Taču nav tā, ka viņi no mums būtu ļoti atrāvušies.