Laikmetīgās mākslas galerijas Supernova saimniece Zane Onckule, pētot situāciju Eiropas aktuālajā mākslā un samērojot to ar lokālajā vidē notiekošo, secina, ka mēs ārvalstu mākslas profesionāļiem daļēji joprojām esam neatklāts reģions, savukārt mūsu publika bieži vien nav gatava svaigiem radošiem risinājumiem un izvēlas neiedziļināties lauciņā, kuru pirmajā acu mirklī nespēj izprast. Supernova pastāv mazliet ilgāk kā gadu un Zane bez nožēlas un aizvainojuma atskārtusi – strādājot ar māksliniekiem, kuri rada arvien jaunas tehnisko un saturisko risinājumu transformācijas, vismaz pagaidām Latvijā nevar nopelnīt. Jāteic, Supernova neilgā laikā kļuvusi par vienu no interesantākajām Rīgas galerijām, kas piedāvā iespēju redzēt aktuālu, Latvijā neiepazītu, ārvalstu autoru projektus. Šobrīd Zane iesaistās Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja pilotprojekta kim? aktivitātēs un joprojām aicina apmeklēt Supernovas vasaras piedāvājumu.
– Kā radās iecere par galeriju Supernova?
– Vēl šobrīd nav skaidrs, no kurienes radās ideja. Pirms tam es pat neatļāvos par ko tādu domāt, tāpēc var teikt, ka tas sākās no nulles. Vairāk izgāju uz sajūtām. Šobrīd sāku saprast, kā to visu var gan teorētiski iztēloties, gan mēģināt praktiski īstenot.
– Kā šādas galerijas pelna naudu? Supernova galu galā nepiedāvā pazīstamu autoru darbus, ko pielikt viesistabā pie sienas...
– Supernovu drīzāk uzskatu par projektu telpu, kas funkcionē no viena projekta līdz otram, bez savu pārstāvēto autoru loka, ar kuriem strādāt, kurus virzīt tālāk un attiecīgi – uz kuru pamata sākt pelnīt. Galerijas pastāvēšanas laikā neesmu pārdevusi nevienu mākslas darbu. Manuprāt, Latvijā nav galeriju, kas šādi pelnītu. Iespējams, ir atsevišķi izņēmumi, taču tas noteikti nenotiek sistemātiski.
– Supernova nereti tiek dēvēta par konceptuālāko galeriju Rīgā. Vai tev, vadot galeriju, ir izkristalizējušies konkrēti principi, kritēriji?
– Zināmā kontekstā tas šķiet glaimojoši, bet es vēl neesmu gatava zem tā parakstīties. Ne vienmēr galerija atspoguļo intereses, kas man personīgi ir saistošas. Esmu bijusi apmierināta ar vairākiem projektiem, taču nereti ir nācies pievērt acis, neidentificēt projektu ar sevi. To, protams, var uztvert kā mācīšanās, izzināšanas procesa sastāvdaļu.
– Un tomēr kādi ir sākotnējie kritēriji, izvēloties māksliniekus?
– Iepazīstoties ar aktuāliem mākslas tekstiem, izdevumiem, apmeklējot muzejus un galerijas Eiropas centrālajos punktos, sarunājoties ar autoriem, kuratoriem un mākslas kritiķiem tajos. Tikko biju Bāzelē, kur apmeklēju mākslas tirgus pasākumus. Konkrēti – jau hrestomātisko Art Basel un aktuālo jaunās laikmetīgās mākslas tirgu LISTE. Šādu braucienu mērķis ir turpināt novērošanu, izpēti un uzrunāt konkrētas galerijas vai pašus māksliniekus. Tālākais lielā mērā ir apstākļu sakritība – vai viņi ir gatavi un ieinteresēti sadarboties.
– Šķiet, tas ir abpusēji. Mūsu publika savukārt ir ļoti uzmanīga pret jauninājumiem mākslas jomā...
– Jā, šķiet, šeit cilvēki, ja kaut ko nesaprot, uzreiz ir noraidoši. Citur Eiropā gan ģimenes ar bērniem, gan pensionāri svētdienās burtiski gāž riņķī muzejus un laikmetīgās mākslas galerijas, kas nereti atrodas pilsētas nomalēs. Pie mums to iespējams novērot tikai Nacionālajā mākslas muzejā, Arsenālā. Kā iemeslu tam varu minēt tradīcijas trūkumu. Supernovas gadījumā ir amizanti precedenti – atrodamies Vecrīgā, dažkārt vecākas kundzes, ejot uz baznīcu, ieklīst arī pie mums. Būtu dīvaini tam pievērst sevišķu uzmanību, tomēr viņu reakcijas liek pie tā no jauna atgriezties. Piemēram, kāds pāris no Sanktpēterburgas solīja sūdzēties Rīgas domē par pilsētas skaistākās ielas sabojāšanu, jo dāņu mākslinieks galerijas projekta ietvaros bija uzstādījis ventilācijas caurules, kas savienoja galeriju ar pretējo māju. Nācās viņus mierināt, ka šis projekts ir īslaicīgs.
– Manuprāt, jaunākā māksla ļoti trāpīgi (dažkārt atmaskojoši, dažkārt poētiski) liek paraudzīties uz realitāti (un tādejādi arī paša dzīvi) no neierasta skata punkta. Un tas ir ļoti svarīgi. Kāpēc, tavuprāt, šāda māksla ir jākūrē?
– Mani mazāk interesē sociāli – dokumentāli jautājumi mākslā, bet gan tas, ka mākslinieks strādā ar tekstiem, nodarbojas ar gandrīz zinātniskiem pētījumiem un interpretē tos savos darbos. Viņš var distancēties no potenciālās publikas interesēm un ekspektācijām, atsvešināties no tās, pat nemeklēt kontaktu. Man nevajag, lai no izstādes apskatīšanas viss taptu skaidrs. Nevēlos, lai, ieejot izstādē, pirmo ieraugu aprakstu, kurā viss ir apstāstīts. Piemēram, kāda jaunatklāta un ļoti interesanta Milānas galerija gandrīz katrai izstādei izdod nelielu brošūru, kas atspoguļo teju pētnieciskas aktivitātes laikmetīgajā mākslā, iekļaujot dažādus avotus, kas konkrētajam autoram bijuši svarīgi, strādājot pie izstādes veidošanas.
– Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc daudzi laikmetīgo mākslu nesaprot un nevēlas saprast, - ir jāiedziļinās, pārāk tālu jāmeklē...
– Nu, jā, bet laikmetīgā māksla jau ir viss, kas šobrīd notiek mākslā. Piemēram, patlaban joprojām glezno vidējās paaudzes mākslinieki vai klasiķi... Vienkārši tas ir cits virziens.
– Kim? vadītāja Zane Čulkstēna kādā intervijā sacīja, ka viņai prieks, jo latviešu jaunie mākslinieki nenodarbojas ar «sociālo šļuru», bet gan personīgo pārdzīvojumu interpretēšanu. Kas, tavuprāt, raksturīgs mūsu jaunajiem māksliniekiem?
– Zināmā mērā vietējie mākslinieki noteikti vairāk nodarbojas ar sevis preparēšanu. Viņi savā ziņā ir ļoti poētiski un sentimentāli, bet tajā pašā laikā arī ironiski un skarbi. Man gan gribētos, lai tas notiktu nedaudz atsvešinātāk. Vēlētos, lai galaprodukts vairāk runātu pats par sevi, un tas savukārt liecinātu par pašu tā radītāju.
– Vai mums ir vajadzīgs laikmetīgās mākslas muzejs?
– Noteikti ir vajadzīgs. Šobrīd varbūt pat ne muzejs, bet kunsthalle tipa iestāde ar samērīgi plašām telpām, labu infrastruktūru un procesā ieinteresētu komandu.
– Kuru pašmāju mākslinieku darbi tev pašai patīk?
Mani saista atsevišķu mākslinieku projekti, iesāktas un turpinājumam iecerētas sērijas, piemēram, tas, kas notiek VKN galerijā, kā arī Laikmetīgās Mākslas Centra kūrēto projektu dažādie atklājumi gan no šodienas autoriem, gan nesenās pagātnes vides.
– Kāpēc Supernovā var redzēt tikai ārzemju autoru darbus?
Savā ziņā man tas šķiet ļoti loģiski. Neuzskatu, ka vajadzētu pārvilināt jaunos latviešu māksliniekus no to donoru vietām uz citu platformu. Viņi ir savā vietā. Protams, mēdz būt arī šarmanti izņēmumi – rudenī Supernovā paredzēta mākslinieces Kristīnes Kursišas izstāde.
– Vai savam darbam redzi nākotni un pieprasījumu Latvijā? Vai neesi apsvērusi iespēju pārcelties uz ārvalstīm?
– Ļoti ceru, ka pieprasījums savā ziņā ir veicināts, sākot no otra gala, – ar attiecīgu piedāvājumu. Šobrīd es nevēlētos pārcelties uz citu valsti.