Elita Veidemane / Autori

Vēsturisko pasaciņu teicēji varētu cits citam stāstīt savus izdomājumus, bet ar to nepietiek, un ar tām, viņuprāt, ir jāaplaimo arī citi: Eiropas pilsētās ar salūtiem jāatzīmē «75. gadadiena kopš atbrīvošanas no vācu fašistiskajiem iebrucējiem». 31. jūlijā sarkano iebrucēju piemiņas maratona starta šāviens nogranda Jelgavā, kur – kā lasāms Krievijas vēstniecības mājaslapā –, pirms tam ar piedurkni laikam nospodrinot vēl saglabājušos piemiņas plāksni «cīnītājiem pret nacismu», notika «svinīgais mītiņš», kurā piedalījās Krievijas, Azerbaidžānas un Baltkrievijas diplomātisko misiju vadītāji, kā arī krievu oficieru madāmu barvede Ždanoka, sociālistikās partijas vadonis Frolovs un citi mušu ķēniņi.

Iespējams, nākamnedēļ valdība lems par Indriķa Muižnieka apstiprināšanu Latvijas Universitātes (LU) rektora amatā. Galvenā loma viņa ievēlēšanas drāmā bija (un ir) LU Studentu padomei, kas ir LU studējošo augstākā lēmējinstitūcija. Pēc otrās balsošanas, kad Indriķis Muižnieks tika ievēlēts atbilstoši universitātes Satversmei, bija skaidrs, ka viss ir noticis un beidzies. Tomēr izglītības un zinātnes ministre (IZM) Ilga Šuplinska (JKP) izlēma rosināt Muižnieka neapstiprināšanu amatā, pamatojot šo ideju ar sasteigtiem un līdz ar to aplamiem pieņēmumiem.

Intervija ar Rīgas domes Nacionālās apvienības (NA) frakcijas priekšsēdētāju Daini Loci: par situāciju Rīgas domē (RD), ārkārtas vēlēšanām, par nosacījumiem, ar kādiem NA būtu gatava sastrādāties ar atsevišķiem partijas Gods kalpot Rīgai (GKR) deputātiem, par padomju laika pieminekļiem Rīgā un izglītību valsts valodā.

«Bet viens gan diemžēl skaidrs: plašas tautas masas nav satrauktas,» man raksta Andris Lielais, vērtēdams 27. jūlija notikumus Maskavā. Andris ir Maskavā dzīvojošs latviešu kinoaktieris un Krievijas TV šovu zvaigzne, kurš vienmēr asi un kaismīgi mirdz, aizstāvēdams Latvijas pozīcijas. Kas tad notika Maskavā 27. jūlijā? Krievijas politiskā opozīcija plānoja sestdien protesta akciju pret varas iestāžu atteikumu reģistrēt neatkarīgos kandidātus galvaspilsētas domes vēlēšanām. Varas iestādes paziņoja, ka akcija ir nesankcionēta, un aicināja cilvēkus tajā nepiedalīties, brīdinot, ka tās laikā esot plānotas «provokācijas».

Nebūtu Aleksandrs Filejs sejugrāmatā publicējis savu paskvilu ar nosaukumu 17. jūnijs. Sveicu svētkos, nekad nebūtu uzzinājusi par šo Latvijas «patriotu», kuram 1940. gada 17. jūnijs – padomju okupantu armijas ienākšana Latvijā – ir «gaiši svētki».

«Labdien, ministrei Ilgai Šuplinskai nav komentāru par šo jautājumu. Ar cieņu, Egita Diure, Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītāja.» Tā skanēja atbilde uz manu jautājumu, ko nosūtīju ministrijai 15. jūlija pusdienlaikā. Kad gāja uz beigām 16. jūlija darbadiena un atbilde vēl nebija sagaidīta, nosūtīju ministrijas komunikāciju speciālistei atgādinājumu par savām gaidām. Izrādījās, ka bija nepieciešama teju pusotra diennakts, lai izdomātu vienīgo pareizo, vienīgo boļševistiski kristāldzidro atbildi, kas acumirklī aizslaucīja visas šaubas par mūsu izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas morālētisko stāju un nordisko raksturu. Nevis kaut kādas tur nožēlojamas gaudas un pazemojoša taisnošanās par to, ka «maza biju, neredzēju, kā aizgāja komunisti», bet cildeni un ar pašcieņu – nav komentāru!

«Bezkompromisu tiesiskuma» politpulciņš – Jaunā konservatīvā partija (JKP) – uzsākusi dzelteno kartīšu rādīšanu visos iespējamos virzienos, un izskatās, ka ar tās palīdzību iespējams šantažēt valdību, kurā paši «bezkompromisainie» atrodas. Diez vai daudzi šaubīsies, ka šī graujošā procesa daļa ir izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas uzsāktā valsts lielākās augstskolas – Latvijas Universitātes (LU) – rektora Indriķa Muižnieka šantāža un administratīvais reiderisms ar «līdzpaņemtajiem» draudiem neapstiprināt viņu amatā.

«Tolaik Krievijā varēja dabūt nevis ēdienu, bet gan caureju,» smejoties atceras Juris Putnis, bijušais vokāli instrumentālā ansambļa Tip Top «skaņu vecis», inteliģenti sakot – skaņu inženieris, tagad – uzņēmuma BMS-Baltijas Mārketing Serviss direktors un īpašnieks. Pēc pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu muzikālās «soļankas», kas mūziķu un humoristu piepildītā katlā izbraukāja pa visu bijušo Padomju Savienību un Austrumeiropas «sociālistiskās nometnes» valstīm, iestājās deviņdesmito gadu smagā atjaunotne, kad par mūziku domāja maz vai nemaz. Tad naudu vajadzēja pelnīt ar pirkšanu un pārdošanu.

Pirms intervijas ar Mārīti Tukišu, valsts kapitālsabiedrības Latvijas Radio (LR) valdes locekli finanšu vadības jautājumos, man piezvanīja Raimonds Pauls, un Maestro satraukumu nespēja noslēpt pat viņa tradicionāli ironiskais izteiksmes veids. «Lūdzu, uzziniet, kas notiek ar Latvijas Radio. Varbūt jūs to varat izdarīt ar savu nešpetno raksturu. Mēs varam pazaudēt vienu no nedaudzajiem medijiem, kas vēl rūpējas par Latvijas kultūru un latviešu valodu,» teica Pauls.

Atzīstos: pārkāpu, vainīga. Ātrums tika pārsniegts, mani panāca bākugunīs mirgojošs policijas auto, un policists pieklājīgi izrakstīja soda kvīti. Tā kā mans autovadītājas mūžs ir bijis nevainojams, soda apmērs tika samazināts par 50%. Un tomēr sāpīgi: noķēra tieši mani, nevis visus tos tūkstošus, kuri tieši tajā vietā allaž pārsniedz ātrumu... Tās, protams, tikai manas privātās pārdomas, un runa patiesībā nav par to.

Tornado ieradās nu galīgi nelaikā. Tam vajadzēja savīkšīties uz grautiņiem kādu mēnesi pirms Saeimas vēlēšanām vai vismaz pirms pašvaldību vēlēšanām. Varat iedomāties, cik aktīvas un dāsnas būtu partijas, ja virpuļviesulis kādam zemniekam no zemes virsas noslaucītu dzīvojamo māju, kūti, darbnīcu, šķūni utt. Politpulciņu locīklas stāvētu rindā pie nabaga zemnieka īpašuma gruvešiem, lai varētu noziedot savu artavu atjaunotnei. Tagad neredz nevienu. Protams, Saeimas vēlēšanas tikai pēc trim gadiem, pašvaldību arī ne tik drīz. Tad jau nav vērts tērēties.

«Diemžēl tauta kļuvusi vēl glupāka nekā agrāk un patlaban vienalga nesapratīs, kas notiek. (..) Apstulbināta [tauta]. Un te nu ir tā interesantā šķirtne – vai nu būt anglosakšu pasaules astes galā (jo amerikāņi te tomēr ir itin kā pamatnoteicēji), vai arī būt atdzimstošās Eirāzijas pasaules avangardā,» kļūt par Eirāzijas (lasi – «krievu pasaules») sastāvdaļu aicina psihologs, ekonomikas zinātņu doktors Igors Zlotņikovs, kurš beidzis Maskavas universitātes psiholoģijas fakultāti. «Latvijā viņš ir starp tiem cilvēkiem, kuri spēj domāt patstāvīgi,» – tā Zlotņikovu raksturo kolēģis Viktors Avotiņš, publicējot ar viņu interviju 26. jūnijā. Interesanti, ka patstāvīgā domāšana nereti ir dziļi iespaidota no kādas konkrētas ideoloģijas. Bet tas, ka intervija publicēta, ir pozitīvi vērtējams fakts: pretinieks jāpazīst.

«Ja tevis nav LAMPĀ, tad tevis nav nekur,» saka vieni. «Dzīve bez LAMPAS ir lēna miršana,» piebilst otri. «Nesaprotu, kā līdz šim esmu izdzīvojis bez LAMPAS,» pieliek punktu trešie.

«Vīriešiem dzīvē ir vajadzīgi izaicinājumi,» uzskata Nauris Puntulis (NA), kultūras ministra amata kandidāts, «un, iespējams, izaicinājums būt par ministru ir jēgpilnāks par nodarbošanos ar ekstrēmiem sporta veidiem... Vindsērfings un snovbords tiek pieskaitīti ekstrēmajiem.» Acīmredzot pēc «ienākšanas» kultūras ministra amatā Naurim Puntulim vairs nebūs tik daudz laika, lai nodarbotos ar ekstrēmismu uz ūdens vai sniega: pietiks ar ekstrēmismu kultūras druvā. Šodien – intervija ar Nauri Puntuli.

Sejugrāmatā uzgāju šādu tekstu: "Skumjš atradums mežā pie Tukuma. Uz meža stigas starp Ozoliņu un Zibens kapiem. Kura iestāde vai uzņēmums mainījis apgaismojuma lampas? Vai mežā tās jāatstāj, jo šķiroto atkritumu pieņemšanas vietā jāmaksā 20 centi par katru nododamo spuldzi? Izskatās, ka ielas apgaismojuma spuldzes. Varbūt kāds atpazīst un var palīdzēt sameklēt piesārņotāju?"

Dzejnieka Jāņa Petera pirmā grāmata – Dzirnakmens – maksāja 12 kapeikas. Tajā bija tikai 60 lappuses, kurās virmoja neaprakstāms daudzums zemes un debesu mīlestības, plūda nebeidzamas domu dārgakmeņu lavīnas līdzās atziņu dzirnakmeņiem, kas liecināja: cilvēks ir pieaudzis. Divdesmit deviņi gadi bija Jānim Peteram, kad viņš sevi pieteica Latvijas dzejas pasaulē. Ne tikai pieteica vien: kopīgais izdevumu (dzeja, proza, tulkojumi utt.) mūža metiens ir 800 000 grāmatu.

«Cilvēka psiholoģijas pētnieki uzskata, ka stulbi cilvēki mēdzot būt agresīvāki, rasistiski un ar homofobiju sirgstoši. Ja no šāda skatu punkta apskatām neseno Latvijas parlamenta balsojumu par partnerattiecību likuma izskatīšanu, tad 60% no mūsu parlamenta deputātiem varētu izrādīties piederoši stulbu cilvēku kategorijai,» savā rakstā Kā atšķirt stulbeni no pārējiem? taisnīgi norāda «mediju eksperte» Sandra Veinberga.

Intervija ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni: par aizgājušajiem četriem prezidentūras gadiem, par veiksmēm un kļūdām, par politiskajām aktualitātēm un privilēģijām, par restitūcijām un čekas maisiem, un, protams, par Jāņiem.

«Ikdienā mēs nesaskaramies ar tām sāpēm, kādas izcietuši cilvēki, kurus deportēja,» teic Iveta Zeidaka, «viņi parāda, ka ir spējuši nesalūzt necilvēciskos apstākļos. Sabiedrībai, kuras liela daļa, saskaroties ar vismazākajām grūtībām, čīkst un pīkst savā ļenganumā, šie cilvēki ir piemērs, kā saglabāt sevī pašcieņu un spēku. Paldies Dzintrai Gekai, kura ceļ saulītē šos patiesi stipros ļaudis, paldies par dzīvo pieminekli. Un paldies, ka pasākums notiek nevis kaut kur, bet Prezidenta pilī – tas nozīmē visaugstāko atbalstu mūsu tautas vēstures skarbajai piemiņai.»

«Piedod, maizīt,» viņa klusi nosaka, nobučo maziņo rupjmaizes kancīti, kas sakaltis smilšu drupanumā, un teju ar bijīgumu izmet to atkritumu spainī. Šodien nevienam tas neko nenozīmē, tas kancītis. Toreiz, kad ome bija izsūtīta uz Sibīriju, tāds akmensciets knibucis būtu izglābis kādam dzīvību – tā viņa stāstīja. Bads un nāve tad gāja roku rokā kā izģinduši dvīņi. Šodien mazmeita klausās un dzird – jā, dzird un saprot, ko stāsta ome. Un ar sirds asinīm raksta dārgas, mūžam neizdzēšamas atmiņas...

Dažkārt gribas kādu paslavēt. Nu tā, ka acīs cērtas, kā gribas. Sirsnīgi paspiest roku un teikt: «Paldies, ka tik pašaizliedzīgi domājat par tautu. Un ne tikai domājat vien, bet arī, noliekot savas vieglās dienas, iejūdzaties darbos par tautas labklāsmi, politisko sirdsmieru un gaišo nākotni, kas vīd ikkatra bezcerīga tuneļa galā!» Un, ziniet, tiešām daudz ir to spiežamo roku – tās gluži kā mežs nāk pretim, un tu asarainā sajūsmā vairs nesaproti, kuru spiest pirmo...

"Biju viens no pirmajiem komjauniešiem, kas iestājās Latvijas Tautas frontē," savu politisko gājumu atceras Oļegs Burovs.