Elita Veidemane / Autori

«Mūsu ģimenē 1. septembris turpmāk būs sēru diena,» vienā no pēdējām vasarīgās atpūtas dienām pie jūras gadījās dzirdēt divu krieviski runājošu sieviešu pārdomas. Divi bērni – aptuveni desmit gadus veci – netālu rotaļājās smiltīs, acīmredzot viņu atvases. «Tu iedomājies, Sašam vajadzēs runāt latviski matemātikas stundās. Matemātikas! Nu un tad, ka viņš pagalmā runā latviski?! Tās taču ir spēles, bet tur – skaitļi un vienādojumi! Viņš taču neko neiemācīsies! Un Puškinu viņam arī pasniegs latviski?! Nacionālisti nolādētie! Neieredzu!» sirdēstos savu monologu pabeidza viena no sievietēm. Otra nebija tik dziļu etnisko bēdu pārņemta, viņa steidza mierināt draudzeni, sak, ja jau Saša pagalmā runā latviski, tad kādas problēmas viņam to darīt arī skolā?

Viņnedēļ Rīgā, Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) vadības aicināti, slēgtajā domes sēdē kopā bija sanākuši 96 Latvijas pilsētu un novadu vadītāji, lai apspriestu vides un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces (Attīstībai/Par!) piedāvāto (uzspiesto) administratīvi teritoriālo reformu (ATR). Apspriest – tas būtu pieklājīgi, samiernieciski un līdz ar to – neprecīzi teikts. Pareizāk būtu teikt: lai izlemtu, kā pretoties šai novadu robežu maiņai.

1999. gada februārī sabiedrību satrieca briesmīga četrkārša slepkavība Gulbenē. Tur bērnudārzā diendusas laikā tika nogalinātas trīs meitenītes un viņu audzinātāja. Slepkava šim noziegumam bija gatavojies, lasot literatūru par noziedzniekiem, skatoties videofilmas... Viņš gribēja pārspēt «slaveno» Krievijas maniaku Čikatilo, kura «kontā» bija gandrīz 60 slepkavību. Rīgā nopircis mednieku dunci un gaļas cirvīšus, viņš atgriezās Gulbenē, iegāja bērnudārzā un... Slepkavu, notriepušos ar upuru asinīm, notvēra pēc daždesmit minūtēm, viņš pat necentās bēgt, vien nožēloja, ka nav spējis noslaktēt vairāk bērnu.

«Vēsturē visātrāk veiktais paternitātes tests!» – uzjautrinājās kāds sociālo tīklu asprātis, reaģēdams uz Attīstībai/Par! atzīšanos, kas emocionāli bija iegrāmatota tviterlentē un skanēja šādi: «Viņi visi ir mūsējie!»

Nauda, ko esmu samaksājusi nodokļos, tiks izmantota, lai finansētu Saskaņu, Jauno konservatīvo partiju, Attīstībai/Par!, KPV LV, Latvijas Krievu savienību, Progresīvos, Regresīvos, Gurķu pumpu pētīšanas partiju, Sviesta savienību utt. Un arī jūsu nodokļos samaksātā nauda tiks izmantota šim cēlajam mērķim. Negribat? Jums neviens neprasīs atļauju. Domājat, ka jūsu naudu lietderīgāk izmantot skolotāju un medmāsu atalgojuma pacelšanai? Domājiet vien tālāk. Finansiāli ietilpīgu veselības problēmu risināšanai? Kā tad. Beigu beigās – varbūt to novirzīt mājdzīvnieku sterilizācijas programmām? Atslābstiet taču! Mums ir jāfinansē partijas – šie zemo reitingu politpulciņi, bez kuriem neesot iespējama demokrātija.

«Tāds vēlēšanu rezultāts, kāds ir šodien, daudzos jautājumos mums sasien rokas: ne tikai mēs, bet visa koalīcija ir iespiesta kompromisu spīlēs. Vēlētāji no mums gaida vairāk, nekā mēs objektīvi šādos apstākļos varam īstenot. Līdz ar to nākamās Saeimas vēlēšanas ir ārkārtīgi svarīgas,» teic Raivis Dzintars, Nacionālās apvienības (NA) līderis un Saeimas deputāts.

In memoriam

«Uz šo jautājumu ministre jau izsmeļoši atbildēja,» tēmu noslēdzot, punktu mēģināja pielikt Arvils Ašeradens (JV), Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs. «Ministre neatbildēja pat vairākkārt,» klausītāji «no malas» pusbalsī iebilda. Pusbalsis gan nepārgāja balsīs, jo latvieši ir pieklājīgi – pat tad, ja ir skaidrs, ka Dieva rasa nemaz nav Dieva rasa, bet paši ļoti labi zināt – kas... Šoreiz ministre Šuplinska (JKP) neatbildēja uz jautājumu par LU Satversmes sapulci: kā var būt, ka viena un tā pati sapulce ir leģitīma tad, kad jāievēlē LU Senāts, bet pēkšņi kļūst neleģitīma, kad jāievēlē rektors?

Dagnis Straubergs ir Salacgrīvas novada domes priekšsēdētājs un Latvijas Reģionu alianses līderis. Viņš vada Salacgrīvas novadu, kurā ir ap 7500 iedzīvotāju, jau kopš 2001. gada. Ja tiks realizēta Jura Pūces (Attīstībai/PAR!) auklētā administratīvi teritoriālā reforma (ATR), Salacgrīvas novads pārstās eksistēt: to pievienos Limbažu novadam. 7. septembrī ir sākusies Salacgrīvas novada iedzīvotāju aptauja par to, vai viņi vēlas sava novada likvidāciju un pievienošanos Limbažiem.

«Es šeit jūtos vislabāk,» teic Kristaps Rūķītis, dzīvnieku kapu Citi medību lauki saimnieks, «šeit ir miers un klusums, šeit ir gaiša aura. Esmu pļavā, mežā... pasaulē. Es kopju celiņus, pļauju zāli, novācu vecos ziedus un izdegušos sveču trauciņus. Esmu starp dzīvnieku dvēselēm. Un tās ir tīras. Neviens suns nav sācis karu, neviens kaķis nav kādu ļautiņu mantkārīgi apzadzis vai kādam nodarījis pāri, savtīgu nodomu dzīts. Dzīvnieki izdara tikai to, ko viņiem liek instinkts. Jo dzīvnieki ir viedi.»

Intervija ar ekspremjeru Māri Kučinski (ZZS): par budžetu bez «oligarhiem», par Krišjāņa Kariņa neizprotamo piekāpību, par valdības stabilitāti un šantāžistiem, par Andas Čakšas aiziešanu no ZZS un par to, vai vēl kāds grasās pamest zaļzemniekus.

Būšu galēji nepopulāra (dažās aprindās): man patīk krievu filmas (daudzas), patīk krievu mūzika (tikai ne popsa), patīk literatūra (kvalitatīva!) un aktieri (viņu dabiskums). Tas ir kultūras uztveres, gaumes, audzināšanas un attieksmes jautājums. Turklāt es nerunāju par tiem kultūras nesējiem, kuri ir tikai «kultūras» nesēji – aktuālās konjunktūras vai neizglītotības dubļos iestigušie vai politvadoņu apjūsmošanā aizņemtie.

«Latvijas izglītības sistēmai ir drauds sabrukt tuvāko gadu laikā,» bez patosa, tomēr ar nepārejošu sāpīgumu teic Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas direktore, gleznotāja Gundega Rancāne. Piektdien Valsts prezidents Egils Levits bija uzaicinājis Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) locekļus – tostarp Gundegu Rancāni – uz sarunu par skolu tīkla reformu un kompetenču izglītības ieviešanu. Gundegā pēc sarunas parādījās cerības. Varbūt tāpēc, ka viņa labi atcerējās savas mātes – skolas bijušās direktores Lūcijas Rancānes – teikto pirms aiziešanas Mūžībā: «Meit, nosargā mūsu skolu.»

«Jaunkomunistu reitings ir tik zems, ka viņiem bija nepieciešama vismaz kaut kāda uzvara,» piepilinot indes kausā manāmu līdzjūtības devu, pauda kāds sociālo tīklu iemītnieks. Runa, protams, bija par tautā iemīļoto Jauno konservatīvo partiju (JKP), kas guvusi savai būtībai atbilstošu mīļvārdiņu – jaunkomunisti. Un tā – pēc parunāšanās kā vīram ar vīru – valdība otrdien nolēma, ka tomēr neapstiprinās demokrātiski ievēlēto Indriķi Muižnieku Latvijas Universitātes (LU) rektora amatā. Spiediens no jaunkomunistu puses bija pamatīgs – varam iedomāties, cik smagus argumentus izmantoja bezkompromisu tiesiskuma sludinātāji, lai nedēļas laikā koalīcijas partijas piespiestu mainīt savas domas uz pretējām.

Intervija ar Imantu Parādnieku (NA), kurš ir premjera padomnieks demogrāfijas jautājumos un likumā noteiktais jaunieceltais Sociālās integrācijas fonda (SIF) padomes loceklis (kopš 23. jūlija): par SIF dažbrīd aplamo darbību, par valsts budžeta līdzekļu izšķērdēšanu, par SIF padomes un sekretariāta neizprotamajām finansiālajām kustībām, kā arī par premjera Kariņa lomu SIF «sāgā».

Patīk sarakstīties ar amatpersonām. Precīzāk – ar viņu uzticamības personām. Komunikācija vienmēr apliecina viņu prasmi izteikties absolūti perfekti. Vēlējos uzzināt, kā jaunais Rīgas mērs Oļegs Burovs (GKR) vērtē savus vietniekus Annu Vladovu (Saskaņa) un Vadimu Baraņņiku (izslēgts no Saskaņas), kā vērtē viņu profesionālo kompetenci, kas būs nepieciešama pirmā un otrā vicemēra amatos, cik drošs ir par jauno Rīgas brīvostas valdes locekli Sandri Bergmani (Saskaņa), kurš jau izsenis ir augsta kaluma profesionālis visās jomās un tvīkst kļūt arī par trešo vicemēru.

«Mēs kategoriski nosodām!» – šāda teikuma pietrūka vēstules beigās, kuru parakstīja «Ī. Danelsone, A. Grigorjevs un vēl vairāki citi LU absolventi».

Tas bija mūsu Brīvības manifests: trīs tautu vienošanās pavēstīt pasaulei par saviem nodomiem tapt neatkarīgām un brīvām, turklāt – izdarīt to cieņpilni, spēcīgi un nepiekāpīgi. Ap diviem miljoniem cilvēku 1989. gada 23. augustā, Molotova – Ribentropa noziedzīgā pakta gadadienā, sastājās teju 700 kilometru garā dzīvajā ķēdē no Viļņas līdz pat Tallinai, sadevās rokās.

Šodien protektorāts ar nosaukumu «Latvijas padomju sociālistiskā republika» atguva savu nozīmi un jēgu, kļūstot atkal par pilntiesīgu Latvijas Republiku, kas dibināta 1918. gada 18. novembrī. Šodien – pirms 28 gadiem, 21. augustā – Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti steidza balsot par dokumentu ar nosaukumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu: bija zināms, ka aptuveni 50 OMON kaujinieku virzās uz Saeimas nama pusi, un viņi varēja ielauzties parlamentā tieši tāpat kā iepriekš – demolējot valsts un sabiedrisko iestāžu telpas.

«Jaunā konservatīvā partija (JKP) ar savu juristu un sponsoru bloku organizē valstī ekonomiskas, politiskas un tiesiskas varas sagrābšanu un veic to ar savu ministru un ierēdņu rokām, cenšoties iegūt savā kontrolē institūcijas ar vislielākajiem budžeta un investīciju resursiem, kā arī ar nekustamajiem īpašumiem. Tas ir jauna totalitārisma paveids, kas tiek īstenots ar politisku spiedienu,» teic Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis, vērtēdams minētā politveidojuma psihotisko stāvokli (tam raksturīgi murgi un halucinācijas). Runa konkrētajā gadījumā ir par Latvijas Universitātes (LU) rektora vēlēšanām, kuru rezultātu jau ilgāku laiku mēģina apšaubīt izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, kas destruktīvi darbojas savas partijas – JKP – uzdevumā.

Intervija ar tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS vadītāju Arni Kaktiņu: par politveidojumu reitingiem un sabiedrības sašķeltību, par cilvēkresursiem un finanšu resursiem, bez kuriem neizveidot jaunas partijas, par premjera un valdības darba vērtējumu.

Saruna ar Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču: par svētceļojuma būtību un miesu kā gara templi, par varas attieksmi pret Baznīcu un mākslas autonomiju, par politiķu vēlmi attīrīties un Baltijas ceļu.