„Runa ir nevis par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu – kā visiem mēģina iestāstīt ebreju organizāciju aktīvisti –, bet par vienas grupas bagātināšanos, kam nav nekādas saistības arī ar šodienas taisnīgumu. Jo Latvijas pilsoņiem, kuri nav atbildīgi par holokaustu, liek „atlīdzināt” totalitāro režīmu netaisnības tiem, kas paši no šīm netaisnībām nav cietuši,” absolūti skaidri savu viedokli pauž Saeimas deputāts Edvīns Šnore (NA).
ReTV raidījumā „Aklā zona” jūs runājāt ar Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāja vietnieku Dmitriju Krupņikovu, pieminējāt viņa teikto par ebreju kompensāciju summu, kas jau ir divkāršojusies, salīdzinot ar iepriekšējo reizi, kad šis jautājums tika aktualizēts. Baidos pat jautāt - vai tas nozīmē, ka ir ieslēgts skaitītājs?
To Krupņikovs teica pirms sešiem gadiem Latvijas Radio.
Toreiz tika uzdots jautājums: kāda ir summa, ko jūs gribat saņemt? Viņš atbildēja, ka runa ir par vairāk nekā 200 īpašumiem, summa ir aprēķināta - tie ir 45 miljoni eiro, bet ebreju kopiena prasīšot mazāk nekā pusi no šīs summas. Tagad, kad ReTV studijā bija diskusija, es viņam uzdevu šo jautājumu - kāpēc tagad jūs prasāt 40 miljonus eiro, nevis 20, kā bija runāts pirms sešiem gadiem? Viņš atbildēja: toreiz bija tāda cena, jūs nepiekritāt, tagad ir cita cena.
Nez kāpēc man tas atgādina deviņdesmito gadu bandītiskos paņēmienus...
Katrā ziņā summa ir dubultojusies, bet pamatojums tam netiek sniegts. Kadastrālās vērtības divkāršojušās nav. Lai nu kā, bet ļoti labi viņus saprotu: viņu organizācija rūpējas par sevi. Taču nesaprotu pārējos, kuri šai lietai piekrīt un to bīda.
Bīda politpulciņš „Attīstībai/Par”, iesniedz šā politpulciņa aktīvists Mārtiņš Bondars... Vai NA uzturēs savu noliegumu attiecībā uz tā dēvētajām kompensācijām?
NA vienmēr ir balsojusi pret šīm kompensācijām, mēģināsim par šo nostāju pārliecināt arī koalīcijas partnerus.
Diez kā neticas, ka varēsit viņus pārliecināt... „Jaunā Vienotība” teiks to, ko viņiem mutē ieliks „Attīstībai/Par”, savukārt JKP paraksts esot bijis tikai „tehnisks”. Bet kādi ir Nacionālās apvienības argumenti pret likumprojektu, kas paredz ebreju kopienai izmaksāt 40 miljonu eiro kompensāciju par holokausta dēļ zaudētajiem īpašumiem? Ir taču zināms, ka holokaustā neviens nekādus īpašumus nezaudēja: tos jau bija atņēmuši padomju okupanti.
Pirmām kārtām - šis darījums, kādu liek priekšā ierosinātāji, proti, ebreju kopiena un partiju apvienība „Attīstībai/Par”, ir pretrunā Latvijas likumiem. Tas ir nelikumīgi, uz ko viņi aicina! Uz zaudētajiem īpašumiem varēja pieteikties līdz 1994. gadam. Tā ir tiesiskā puse, bet ir arī morālā. Latvijas pilsoņi kolektīvi nav vainojami pie tā, kas notika holokaustā. To uzsver arī Krupņikova kungs, sakot, ka šo naudas summu nevajag dēvēt par restitūciju vai kompensāciju, bet par atlīdzinājumu. Bet - par spīti šīm atrunām - lai tomēr Latvijas pilsoņi samaksā šo atlīdzinājumu! Un kam? Cilvēkiem, kuri nav ne mantinieki, ne radinieki tiem, kuriem PSRS atņēma šos īpašumus. Tiem valsts samaksās kompensāciju un apmaksās veselības aprūpi. Varbūt tomēr veselības aprūpi kompensēt tiem, kas bija gulagā un cieta no totalitārajiem režīmiem?
Manuprāt, tas ir amorāli - izmantot holokaustā bojā gājušos savām vajadzībām... Turklāt - kāds „Rietumu bankas” līdzīpašniekam un Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājam Arkādijam Suharenko sakars ar to ebreju kopienu, kas Latvijā bija pirms Otrā pasaules kara? Uz kāda pamata Latvijā kaut ko mēģina „regulēt” kaut kāda 2003. gadā dibināta padome, kuras biedru vairākums ir cilvēki, kas Latvijā iebraukuši PSRS laikā no Krievijas, Baltkrievijas un citām „brālīgajām republikām”?
Nesen Saeimā bija diskusija, kurā sprieda par pretošanās kustības dalībnieka statusa saņemšanas nosacījumiem. Un tad Andrejs Judins (“Jaunā Vienotība”) uzsvēra, cik būtiski ir ievērot konkrētus nosacījumus, lai varētu pieteikties tie, kuri to ir pelnījuši. Bija arī kaut kādi materiālie labumi, kas nāca līdzi šim statusam. Tad deputātiem ārkārtīgi rūpēja, lai taisnīgi tiktu izlietota valsts nauda un lai kāds no pretošanās kustības dalībniekiem, nedod dievs, nesaņemtu par kādu eiro vairāk, nekā viņam pienākas. Bet kas ir šajā gadījumā? Ikviens, kurš pieder konkrētai tautībai, bet nav cietis represijās, var saņemt materiālos labumus. Savukārt tie, kuri ir cietuši, lai sēž rindās pie ārstiem, viņi neko nav pelnījuši.
Likuma iesniedzēji atsaucas uz Terezinas deklarāciju.
Terezinas deklarācija neattiecas uz šo gadījumu. Šajā deklarācijā tiek runāts par īpašumiem, kurus atņēma nacisti holokausta ietvaros. Mūsu gadījumā ir runa par tiem īpašumiem, kurus atņēma sabiedrotie - Padomju Savienība. Šis likumprojekts tracina sabiedrību, un, ja ir runa par kaut kādu saliedētību - starp citu, šā likumprojekta anotācijā par to tiešām ir runa -, kas tad to veicinās?
Vai es pareizi sapratu: likumprojekta iesniedzēji uzskata, ka tas veicinās sabiedrības saliedētību? Viņi ņirgājas par mums?
Baidos, ka saliedētība var sašķobīties pēc tam, kad tiks veicināta veselības aprūpe pēc etniskās pazīmes, liekot vieniem samaksāt par citiem. Turklāt - šajā likumprojektā ir runa arī par privātpersonu īpašumiem, bet agrāk bija runa par to, ka tie prasībās netiks iekļauti.
Latvija jau ir atdevusi vairāk nekā 30 īpašumus. 90. gadu sākumā Ebreju kultūras biedrībai tika piešķirta ēka Skolas ielā 6. Daugavpilī ebreju sabiedriskās organizācijas atguva trīs ēkas. Liepājā draudze atguva pirmskara ēku Kungu ielā. 1992. gadā tika atjaunota medicīniskās aprūpes biedrība “Bikur Holim”, kurai Rīgas dome atdeva tai piederošo pirmskara slimnīcu. Tās filiālei “Žēlsirdīgās māsas” tika atdota bijušās sieviešu slimnīcas ēka. Valsts uzņēmās finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi. Līdztekus jau esošajai Simona Dubnova vidusskolai 1995. gadā Rīgā atvēra hasīdu reliģiskā virziena “Habad Lubavič” pamatskolu, ko finansē valsts. 2001. gadā akreditēja muzeju “Ebreji Latvijā”, kas sāka saņemt valsts finansējumu.
Jā, tas viss ir atdots. Pieņemu, ka prasītā kompensācija arvien pieaug, un nu tā jau ir dubultojusies tāpēc, ka acīmredzot būtiski pieaugušas šī likumprojekta lobēšanas izmaksas...
Visdrīzāk arī tieši tāpēc tagad tiek pieprasīts kompensēt ne tikai ebreju sabiedriskos un reliģiskos īpašumus, bet arī privātīpašumus. Ja Latvijas valsts kam tādam piekritīs, var iestāties katastrofālas tiesiski juridiskās sekas. Būs, lūk, kas: Suharenko biedrībai atdos mirušo personu privātīpašumus. Tā kā runa ir par vairākiem simtiem īpašumu, pilnīgi reāla ir iespēja, ka kādam no tiem tomēr var atrasties mantinieks, piemēram, Izraēlā vai ASV, kurš, izlasot avīzē, ka viņa senču privātīpašums atdots Suharenko biedrībai, arī pieteiksies uz kompensāciju. Mantinieks pastāvēs uz savu, tiešā mantinieka, prioritāti un tiesisko paļāvību. Ko Latvijas valsts viņam teiks? To, ka viņš nokavējis pieteikšanās termiņu? Bet Suharenko biedrība arī to ir nokavējusi! Taču tai nezin kādēļ tiek atdots pat ne savs, bet trešās personas privātīpašums!
Šādā situācijā var nākties maksāt arī tiešajam mantiniekam. Un kas notiks, ja vienai privātpersonai, kura nokavējusi pieteikšanās termiņu, samaksās šo kompensāciju? Tas būs precedents tam, ka vajadzēs maksāt visiem... Latvija ir gatava to darīt?
Starp citu, likumprojektā ir mēģināts nodalīt ebreju kopienu no Latvijas valsts. Tur teikts, ka tad, kad nekustamie īpašumi nonāca Latvijas valsts īpašumā, labumu no tā guva Latvijas valsts, bet ne ebreju kopiena. Cik zināms, Latvijas valsts ir nopietni atbalstījusi ebreju kopienu.
Jā, tikko to minēju.
Tieši tāpēc dīvaini lasīt šādus formulējumus likumprojektā. Starp citu, kad 1938. gadā Eiropā sākās holokausts un ebreji bēga no nacistiskās Vācijas, Eiropas valstis un Amerika viņus atraidīja. Viena no retajām valstīm, kas viņus pieņēma, bija tieši Latvija. Tāpēc Izraēlā šodien ir iniciatīva toreizējā Latvijas prezidenta Ulmaņa vārdā nosaukt kādu no ielām. Tas lieliski ilustrē Latvijas brīvvalsts, tās valdības un pilsoņu attieksmi pret holokaustu laikā, kad tas sākās.
Iepriekšējoreiz šā likumprojekta atbalstīšanu Saeima noraidīja, un tagad tas tiek bīdīts jau otro reizi šajā sasaukumā. Nebijis gadījums.
Politiskais izkārtojums nav mainījies, tomēr iesniedzēji cer, ka šoreiz tas rezultēsies ar panākumiem. 2019. gadā debatēs es norādīju, ka Izraēlas presē bija publikācija par to, ka viena no šīs iniciatīvas virzītājām - Gita Umanovska - ir sadarbojusies ar VDK.
Jā, bija tāda publikācija. Izraēlas lielākais laikraksts „Israel Hayom”, kura auditorija ir aptuveni divi miljoni lasītāju, publicētajos čekas maisos atrada Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes izpilddirektores Gitas Umanovskas vārdu.
Debatēs uzsvēru, ka tas ir amorāli: persona, kas ir sadarbojusies ar PSRS okupācijas režīma represīvo iestādi, piesakās uz mantu, ko šis okupācijas režīms ir atņēmis citiem cilvēkiem. Es cerēju, ka uz šo manis pieminēto faktu būs kaut kāda refleksija un ka uz to atbildēs kāds no ebreju kopienas. Atgādināju to Krupņikova kungam jau pieminētajā ReTV raidījumā. Taču viņš atbildēja, ka ar čeku sadarbojās visi, ne tikai ebreji! Protams, bet viņi uz svešu mantu nepretendē, sevišķi uz mantu, ko atņēma čekas balstītā PSRS. Ja Saeima atbalstīs šo likumprojektu, tas būs spļāviens sejā tiem cilvēkiem, kuri ir cietuši no padomju režīma.
Uz šo spļāvienu mudinās arī tā dēvētie Rietumu partneri. Savulaik pie mums jau bija ieradies kāds komisārs no Amerikas, lai nokauninātu nelietīgos „antisemītus”, kuri nevīžo kompensēt ciešanas tiem, kuri nav cietuši.
Jā, ASV ir īpašais sūtnis holokausta jautājumos. Bet tieši tāpēc mums jāskaidro sava pozīcija. Un visaktīvāk tas jādara mūsu Ārlietu ministrijai. Tā gan to nedara, tieši otrādi - tās pārstāvji nāk uz Saeimas komisijas māju un stāsta pretējo. Taču mums jāstāv savās pozīcijās, proti, ka likums visiem ir vienāds. Tomēr viss liecina par to, ka runa ir nevis par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu - kā visiem mēģina iestāstīt ebreju organizāciju aktīvisti -, bet par vienas grupas bagātināšanos, kam nav nekādas saistības arī ar šodienas taisnīgumu. Jo Latvijas pilsoņiem, kuri nav atbildīgi par holokaustu, liek „atlīdzināt” totalitāro režīmu netaisnības tiem, kas paši no šīm netaisnībām nav cietuši.
Turklāt - ne jau Saeimas deputāti maksās šo kompensāciju. Deputātiem alga saglabāsies un pat augs - saskaņā ar likumu. Daži, domāju, saņems arī papildu atalgojumu par savām pūlēm likumprojekta bīdīšanā... Par visu samaksās parastie nodokļu maksātāji - policisti, skolotāji, visi pārējie. Mēs cīnāmies par katru eiro, kad ir runa, piemēram, par skolotāju algām. Bet šajā gadījumā ar plašu žestu tiks pagrābti 40 miljoni eiro un vienkārši atdoti! Mūsu valsts mērogam, iedzīvotāju skaitam un rocībai - šī summa ir milzīga.
