“Katru dienu medijos lasām, cik ir inficējušies, cik miruši utt. Tikai to vien! Valdība neieklausās sabiedrībā, neieklausās, piemēram, lielā tās daļā – studentos, kuri veidos mūsu nākotni. Toties valdība atzīst, ka neko nedarīja tāpēc, ka “baidījās no masveida protestiem”. Un ja nu pie robežām sāksies kaut kādi masveida nemieri, tad valdība tā nobīsies, ka metīsies uz pirmo lidmašīnu un bēgs prom no Latvijas?” retoriski vaicā bijusī labklājības ministre, tagad Saeimas frakcijas "Neatkarīgie" deputāte Ramona Petraviča.
Šodien saruna ar Ramonu Petraviču - par vakcināciju, pensionāriem, valdības solījumu nepildīšanu un situāciju aprūpes iestādēs.
Jūs nesen uzrakstījāt iesniegumu policijai ar lūgumu izvērtēt kādas Ineses Vaivares ierakstu sociālajā tīklā: “Ik pa laikam kāds uzjautā, vai nezinu, vai būs lokdauns. Beidzot izdomāju atbildi: “Nu, cerams, ka tie nevakcinētie slimnīcās ātri nomirs, tad jau sistēma neuzkārsies.” Šī tomēr arī ir izeja.” Cinisma sabiedrībā ir pietiekami, bet kas jūs satrauca tieši šajā tekstā?
Šobrīd sabiedrība tiek sašķelta, tiek kultivēts naids starp vakcinētajiem un nevakcinētajiem. Kaut gan tajā pašā laikā cilvēki spēj iziet ielās, un tur visi ir kopā - gan vakcinēte, gan nevakcinētie.
Bet sociālajos tīklos sēt vēl vairāk naida, kad situācija ir galēji saspringta, - tā ir liela nelietība. Pēc tam sekoja nākamais naida izvirdums no kādas Selmas, kura publiski pauda domu: jo vairāk krievvalodīgo nomirs, jo labāk klāsies latviešu valodai. Kuri būs nākamie, pret kuriem vērsīsies šādi interneta teroristi? Geji un lesbietes?
Tad tā būtu naida runa, un tad mūsu policija reaģētu zibenīgi.
Tad tiešām būtu traki, un policija tiktu pārpludināta ar iesniegumiem. Tagad - gadījumā ar nāves vēlējumiem nevakcinētajiem - ir manējais un vēl viena cilvēka iesniegums. Bet tie vairs nav nekādi joki, jo tādi nāves vēlējumi attiecas arī tiem, kuri guļ slimnīcās ar citām diagnozēm - ar audzējiem, ar sirdskaitēm.
Veselības aprūpē nule tika izsludināta ārkārtas situācija. Ko tas, jūsuprāt, nozīmē cilvēkiem?
Tas nozīmē to, ka daļai palīdzības lūdzēju palīdzība tiks atteikta, daļai, kas būs spējīga to izdarīt, nāksies uz slimnīcu doties pašu spēkiem. Šodiena man atgādina to pašu situāciju, kāda bija ziemā: 1200 gultas, tas ir maksimālais skaits, ko spējam uzņemt, tiek izsludināta ārkārtas situācija veselības aprūpē, tika piešķirti 66 miljoni eiro, zināms, ka iegādājās 86 speciālās gultas... Uzdevu jautājumu veselības ministram Pavļutam: ko iegādājās par šo naudu, kas tika paveikts cīņā pret kovidu? Saņēmu atbildi, ka iegādājās gultas, aprīkojumu, izveidoja aptiekas piecās slimnīcās, ieguldīja celtniecībā...
Kāds sakars aptiekām un celtniecībai cīņā pret kovidu?
Nezinu. Esot arī paplašinātas telpas, kur uzglabāt aprīkojumu. Bet Aizsardzības ministrijai jau ir telpas tādiem nolūkiem! Kāpēc jāveido vēl citas? Sazinājāmies ar slimnīcām, lai apskatītu iegādāto aprīkojumu un speciālās gultas. Vienīgā, kas atsaucās uz mūsu lūgumu, bija Bērnu klīniskā universitātes slimnīca. Pārējās - nē. Arī šī slimnīca bija ar mieru parādīt tikai dokumentāciju.
Kad ziemā pirms naudas piešķiršanas jautājām Pavļutam, vai viņam ir darbinieki, viņš atbildēja: jā, mums ir darbinieki, mums vajag tikai gultas! Arī aizpagājušajā ceturtdienā atkal jautāju viņam par gultām, un viņš atbildēja: mēs jau tās gultas varam sapirkt, cik gribam, mums to darbinieku nav!
Veselības aprūpē - jūklis. Kas notiek ar pensionāriem? Enerģijas rēķini būs drausmīgi. Jūs tagad vairs neesat labklājības ministre, jums iespēja to visu redzēt no malas.
Ļoti daudzi pensionāri ir šausmās: viņi saprot, ka nāksies izvēlēties starp siltumu un ēdienu. Abus nopirkt nebūs iespējams. Kad sāku strādāt par ministri, minimālā pensija bija 70 eiro, panācu, ka minimālā pensija nu ir 149,60 eiro. Bet arī tas ir par maz, turklāt pensijas indeksācija nenosedz inflāciju, kas turpina augt. Vairums pensionāru saņem pensiju līdz 500 eiro, ļoti neliela ir tā daļa, kas saņem 1000 eiro. Vairums dzīvo uz nabadzības robežas. Kad atnāks novembra un decembra rēķini par apkuri un elektrību, pensionāri sāks domāt: samaksāt rēķinus vai uzkrāt parādus un tomēr paēst? Un jāpērk arī zāles...
Sazinājos ar Latvijas pensionāru federācijas priekšsēdētāju Aiju Barču. Izrunājām, ka viena iespēja ir vienreizējs pabalsts katram pensionāram - līdzīgi kā bija pavasarī ar 200 eiro. Varētu būt arī lielāka summa, tas ir diskutējams jautājums. Tas varētu vismaz uz pāris mēnešiem kompensēt sadārdzinājumu, kas izaudzis tagad. Otrs veids: jādomā par pensiju indeksāciju divreiz gadā. Pirmā indeksācija ir 1. oktobrī, otrā varētu būt aprīlī.
Kad vēl biju ministres amatā, mēs izstrādājām jaunu piedāvājumu, lai palielinātu pensijas. Proti, pensijai noteikt pamatbāzi 136 eiro apmērā, plus tā summa, ko veido cilvēka darba gadu uzkrājums. Ja cilvēks šodien, piemēram, saņem 300 eiro - tā ir summa, ko viņš ir nopelnījis pensijai savos darba gados, plus vēl 136 eiro. Citādi nedrīkst, jo pēc tām mazajām algām, kādas ir bijušas pēdējās desmitgadēs, nav iespējams saņemt augstākas pensijas. Ar tām pensijām, kas tagad tiek saņemtas, nav iespējams izdzīvot, kur nu vēl cieņpilni dzīvot.
Vai jūs esat par šādu pensiju maksāšanas shēmu runājusi ar tagadējo labklājības ministru Gati Eglīti (JKP)?
Kad pametu ministres amatu, es izstāstīju Eglīša kungam par savām prioritātēm, kuras vēlējos redzēt turpinājumā. Ideja par pensijas pamatbāzi 136 eiro apmērā bija viena no tām. Domāju, ka esošās situācijas dēļ šo ideju vajadzētu sākt realizēt no nākamā gada 1. jūlija, nevis no 2023. gada, kā bija domāts sākumā.
Un kā reaģēja jaunais ministrs?
Publiski viņš kaut kur izteica atbalstu, bet ne ar domu to virzīt nākamajā gadā. Taču pamati ir jāieliek tagad!
Tā izteikšana acīmredzot bija tik klusiņa, ka to nevarēja sadzirdēt... Ar domu: nu, labi, lai jau tā Petraviča nomierinās...
Laikam tā arī bija. Ja ir pārliecība un vēlme realizēt šādu projektu, tam pamati jāliek jau nākamā gada budžetā. Bet tādu pozīciju es tur pagaidām nesaskatu. Nākamgad ir vēlēšanas, un, koalīcijā mainoties politiskajiem spēkiem, var mainīties arī prioritātes. Un pensionāru intereses - kā parasti - paliks pēdējā vietā...
Vienā no pēdējām vietām ir palikuši arī sociālās aprūpes iestāžu darbinieki.
2019. gadā izdevās nedaudz palielināt algas sociālās jomas darbiniekiem. Bet arī tas nav pietiekami, jo aprūpētājs ar trīs gadu stāžu saņem 608 eiro “uz papīra”. Februārī mēs izstrādājām rīcības plānu, kurā bija skaidri noteikts, ka sociālajā aprūpē strādājošajiem, kuri darbojas ilgstošajā aprūpē un rehabilitācijā, atalgojums tiek palielināts par 100%.
Valdība to konceptuāli atbalstīja. Ar piebildi - skatīsimies budžeta veidošanas procesā. Bet tagad redzu: budžeta projektā ir ielikts tikai 21% algas palielinājumam. Skaidrs, ka rīcības plāns netiks izpildīts. Tam bija nepieciešami 48 miljoni eiro gadā, bet ir pieprasīti tikai 9,9 miljoni eiro.
Solījumi atkal netiek pildīti.
Jā. Aprūpētāju darbs pansionātos ir smags ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Taču samaksa par to - ārkārtīgi zema. Aprūpētājus piesaistīt provincē vēl kaut kā var, bet Rīgā - gandrīz neiespējami. Šajā kovidlaikā pansionātu darbiniekiem pašiem ir nepieciešama rehabilitācija, jo viņi strādā galēji intensīvos apstākļos.
Pansionātu darbiniekiem, kuriem ir kontakti ar klientiem, no pirmdienas (11. oktobra) ir jābūt vakcinētiem.
Ir darbinieki, kuri nevēlas vakcinēties. Varēs arī testēties, bet - par savu naudu. Mēnesī tas izmaksātu ap 300 eiro. Ar algu 500 eiro “uz rokas” ir neiespējami izdzīvot... Aprunājos ar pansionātu vadītājiem: viņi nav saņēmuši nekādas vadlīnijas no Labklājības ministrijas, viņi nesaprot, kā īsti organizēt darbu no 11. oktobra (saruna ar Ramonu Petraviču notika 7. oktobrī - E.V.). Darba likuma grozījumu, kas noteiktu, kā atlaist nevakcinētos, arī nav. Tad ko darīt?
Labklājības ministram Eglītim nav laika kaut kādas tur vadlīnijas organizēt: viņam veikali jāatklāj un banāni jāpērk.
Darbinieku un klientu vakcinācijas aptvere reģionos ir visai augsta, Rīgā ir sliktāk. Bet jautājums ir: kas strādās? Atlikušie kaut kādu brīdi var strādāt virsstundas, taču tas nav ilgi izturams. Tā nav ražošana, ko var uz brīdi apturēt, kamēr nav darbinieku! Saeimas sēdē biju pieteikusi uzdot Ministru kabinetam pildīt jau minēto rīcības plānu, taču koalīcija to neatbalstīja. Situācija ir dramatiska: no darba pansionātos šobrīd iet prom gan aprūpētāji, gan mediķi, kuri nevēlas vakcinēties, kā arī tie, kuri nav mierā ar zemo algu.
Kā jūs pati vērtējat piespiedu vakcināciju? Jūs pati gan esat vakcinējusies, turklāt tas notika publiski.
Neviens jau nejautāja - tu vēlies publiski vakcinēties vai ne... Nosēdināja, un viss. Bet es vakcinējos no laba prāta: man jābrauc uz pansionātiem, jātiekas ar cilvēkiem... Taču esmu pārliecināta, ka vakcinācijai jābalstās brīvprātības principos. Ja cilvēks saņems atbildes uz visiem viņu interesējošiem jautājumiem, viņš, visticamāk, taps pārliecināts par vakcinācijas nepieciešamību.
Taču valdība ir pieļāvusi daudz kļūdu savā komunikācijā ar sabiedrību, neskaidrojot nedz labās, nedz problemātiskās puses vakcinācijai. Kāpēc, piemēram, netiek skaidri noteikts, ka cilvēkam, kurš jūtas slikti pēc vakcinācijas, iedos divas brīvas dienas ar algas saglabāšanu un to garantēs valsts?
Kāpēc valdība sagrābjas no visas pasaules kaut kādus aizliegumus un ierobežojumus un tos ievieš pie mums? Piemēram, Polijā un Čehijā vakcinācijas aptvere ir tikai par 10% augstāka nekā Latvijā, taču šīs valstis atrodas zaļajā zonā, kumulatīvais rādītājs viņiem ir ļoti zems, tāpēc jautājums: kāda viņiem ir pieeja kovida apturēšanā? Ko viņi dara citādi nekā mēs? Varbūt aizbraukt uz turieni un papētīt šos jautājumus? Rosināšu Pavļutam to izdarīt.
Bet ko mēs? Mēs katru dienu medijos lasām un dzirdam, cik ir inficējušies, cik miruši utt. Tikai to vien! Valdība neieklausās sabiedrībā, neieklausās, piemēram, lielā tās daļā - studentos, kuri tomēr būs mūsu nākotnes veidotāji. Toties valdība atzīst, ka neko nedarīja tāpēc, ka “baidījās no masveida protestiem”. Un ja nu pie robežām sākas kaut kādi masveida nemieri, tad valdība tā nobīsies, ka metīsies uz pirmo lidmašīnu un bēgs prom no Latvijas?!
Šai valdībai vienmēr būs vainīga nekonstruktīvā opozīcija un neizglītotā tauta. Bet valdība arī varētu būt paškritiska un pajautāt pati sev: vai mums jelkad ir bijis kāds plāns, lai tiktu galā ar kovidu?
Jūs bijāt uz tikšanos ar Valsts prezidentu, lai apspriestu dažādus jautājums, tostarp viņa ierosmi par valsts ministriem.
Neizpratu šo ierosmi. Finansējuma ir tieši tik, cik tā ir. Prezidenatm bija doma par demogrāfijas valsts ministru, par zaļā kursa ministru, par digitālo lietu ministru... Bet vai tad esošie ministri netiek galā ar šīm jomām? Katram ministram esot tikai viena prioritāte. Nu kāda viena prioritāte? Man tādu bija vismaz piecpadsmit. Ja ir finansējums, tad var realizēt visas piecpadsmit. Bet ja nav... Tad paņems finansējumu no manas ministrijas un atdos kādam valsts ministram? Kas tieši no tā mainīsies?
Nu, kaut Demogrāfisko lietu centrs - cik gadus jau strādā? Miljonu ieguldījumi, bet demogrāfijas rādītāji iet uz leju. Ja būtu demogrāfijas lietu ministrs, kas notiktu citādi? Latvija ir maza valsts, un tās pārvaldes aparātam arī jābūt mazam un efektīvam, nevis par katru cenu jācenšas to palielināt.
Vai gatavojaties nākamajām Saeimas vēlēšanām?
Jā, gatavojos. Taču vēl nezinu, no kura politiskā spēka. Labklājības joma man ir tuva, tāpēc domāju, ka tieši tajā vēlos dot savu ieguldījumu. Gribu palīdzēt pensionāriem, ģimenēm ar bērniem. Man ir gandarījums, ka divarpus gados, kurus biju ministre, ir izdarīts daudz vairāk nekā iepriekšējos desmit gados.
