“Iedomājieties tiesas sēdi, kad lietas izskatīšana pēc būtības vēl nav uzsākta, bet tiesnesis atnāk un paziņo, ka te jau viss ir skaidrs – tev jāzaudē, bet tev jāuzvar... Ministres rīcība šajā gadījumā nav likumam atbilstoša, un ikvienam ir pamats apšaubīt izmeklēšanas objektivitāti. Tomēr joprojām ceru, ka Valsts policija būs objektīva – par spīti ministres spiedienam,” teic zvērināta advokāte Viktorija Jarkina, komentēdama iekšlietu ministres Marijas Golubevas jaukšanos izmeklēšanā, kas uzsākta pēc advokātes iesnieguma.
Zvērināta advokāte Viktorija Jarkina lūgusi policiju izvērtēt, viņasprāt, iespējamu bērnu pornogrāfijas atainojumu mākslinieka Kristiana Brektes darbos. Šis iesniegums izsaucis sabiedrības viļņošanos, kur viens vilnis atbalsta advokātes nostāju, cits - tieši otrādi, nosoda un pat izsaka draudus dzīvībai. Abi viļņi nāk viens pret otru kā betona mūri.
Viktorija Jarkina savu vēstuli ir adresējusi arī Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, tiesībsargam, Latvijas Mākslas akadēmijas rektoram, Kultūras ministrijai, Izglītības un zinātnes ministrijai. Dažas institūcijas ir atbildējušas. Lielākoties formāli.
Šodien intervija ar advokāti Viktoriju Jarkinu.
Kāds bija jūsu motīvs, lai vērstos policijā?
Atcerieties, vasarā bija plašas diskusijas par Kristiana Brektes mākslas darbu uz pamatskolas sienas. Aplūkoju šo Brektes zīmējumu, iegāju viņa “Instagram” profilā, un tas, ko tur ieraudzīju... Mēs nedrīkstam, ilustrējot interviju, publicēt šos viņa darbus. (Viktorija rāda trīs attēlus, uz kuriem redzamas kolāžas - mazas meitenes erotiskās pozās, veicot seksuālas darbības). Vēl ir arī 2012. gada zīmējums ar nosaukumu “Don't Let Your Children in the Forest, Mother” (“Nelaid, māte, bērnus mežā!”). Šis darbs, uz kura attēlota ģindeņmeitenīte un pret viņu vērsts vīrieša dzimumloceklis, pateicoties ažiotāžai, it kā jau esot pārdots.
Ja cilvēks publiski izrāda šādus savus mākslas darbus un pēc tam viņam atļauj zīmēt uz skolas sienas savas fantāzijas, kādu vēstījumu bērniem viņš var nodot? Ja cilvēks publiski pozicionējas ar kaut ko tādu, kur personiski es mākslas vietā redzu bērnu pornogrāfijas elementus ar mazgadīgām meitenēm, man bija svarīgi uz to vērst sabiedrības uzmanību. Man kā mātei un arī kā advokātei. Jo ir ļoti svarīgi nošķirt - kur beidzas māksla un kur sākas bērnu pornogrāfija. Ne no juridiskā, ne no ētiskā aspekta mēs nevaram apgalvot, ka mākslai nav robežu un ka mākslu nedrīkst ierobežot. Māksla - tāpat kā vārda un izpausmes brīvība - nav absolūta. Jo absolūta vērtība ir tikai dzīvība.
Līdz ar to jau no paša sākuma ir pirmsšķietami nepareizs viedoklis, ka nedrīkst ierobežot mākslu. Protams, ierobežojumiem jābūt samērīgiem. Es runāju kā sieviete, kā māte, kā advokāte. Šajos Brektes zīmējumos, ieskaitot minētās kolāžas un zīmējumu ar dzimumlocekli, es nesaskatu tādu mākslas izpausmes brīvību, kas būtu pārāka par ētiskajām normām un par likumu.
Un nebūt nav tā, ka interneta vietnēs “Facebook” un “Instagram” cilvēks var likt iekšā visu, ko vien viņš grib. Pēc kriminālprocesa uzsākšanas Brektes “Instagram” konti ir pārtapuši par „Private”, kas maina to statusu un piekļuvi tiem. Tomēr tas nemaina būtību un vēstījumu sabiedrībai.
Ja mēs tagad atzīsim par mākslu tādus darbus, kuros var saskatīt bērnu pornogrāfijas elementus, tad ko ieraudzīsim nākamajos “mākslas darbos”? Kā mēs varēsim norobežoties no tā, ja uz sienas būs, piemēram, uzzīmēta izvarota maza meitenīte?
Tāpēc atbalstu nesen medijos izskanējušo priekšlikumu, ka Brektes darbu saturu nepieciešams vērtēt ekspertiem. Tas ir vērtēšanas objekts, un es nevēlos, lai kādam rastos priekšstats, ka es vēlos izrēķināties ar mākslinieku. Tā, protams, nav. Vienkārši - mums katram ir savs redzējums un uzdevums. Kā jau teicu - esmu māte, tāpēc, ja man rodas iespaids, ka konkrētā darbā saskatu bērnu pornogrāfijas elementus, es pat nedrīkstu par to klusēt.
Tā kā kriminālprocess ir uzsākts, arī tiesībsargājošās iestādes ir saskatījušas bērnu pornogrāfijas elementus. Ja vēl ir nolemts piesaistīt arī mākslas ekspertus, tas nozīmē, ka es neesmu vienīgā, kurai ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Ja kāds domā, ka ar jēdzienu “māksla” var nosegt pilnīgi visu, tad varbūt šis “kāds” domā, ka var arī nogalināt, piesedzoties ar mākslu?
Jūs papētījāt arī citus Brektes darbus?
Jā. Viņš apgalvo, ka nediskriminē dzimumus. Bet es rūpīgi aplūkoju viņa zīmējumus: tajos ir daudz sieviešu, daudz mazgadīgu bērnu, turklāt galvenokārt tikai meitenes. Vairākos zīmējumos redzamās darbības ir tendētas tieši uz sieviešu diskrimināciju, seksuālu paverdzināšanu un iespējamu bērnu pornogrāfiju. Ja viņš sevi uzskata par provocējošu mākslinieku, viņam vajadzētu nopietni padomāt par šīs provocēšanas ētiskajām robežām. Manā izpratnē mākslai ir nevis jāprovocē vai jārada negatīvas emocijas, bet - jāiedvesmo un jārada pozitīvas emocijas.
Nesen Latvijas Mākslas akadēmija publicēja viedokli par to, ka “šobrīd Latvijas kultūrtelpā novērojami spilgti cenzūras procesi, ierobežojot mākslinieciskās brīvības izteiksmes formātus”. Akadēmija arī “kategoriski neatbalsta nomelnošanas kampaņu, kas vērsta pret tās asociēto profesoru un mākslinieku Kristianu Brekti”.
Vajag nošķirt jēdzienus. Latvijas Republikas Satversme nosaka: katram ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju, kā arī paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta. Tomēr Satversme pieļauj šo tiesību ierobežošanu. To var darīt likumā paredzētajos gadījumos, aizsargājot citu cilvēku tiesības, demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Līdz ar to vārda brīvība nav visatļautība, vārda un izpausmes brīvība nav absolūta. Starp citu, interneta vietnē “Facebook” ir standarta noteikumi, kas patiešām cenzē Brektes mākslu: tās izplatītāji tika bloķēti.
Brektes cienītāji jums publiski izteikuši nāves draudus.
Jā, bija ieraksti feisbukā, bija bīstami, neadekvāti komentāri pie rakstiem. Ja Brektes mākslai ir tādi atbalstītāji, kuri šādi izmanto vārda brīvību, rodas ļoti daudz jautājumu. Draudi turpinās arī tagad. Manuprāt, šobrīd ir tā, ka nevis Brektes kungu kāds vajā, bet mani. Policijai par šiem draudiem esmu ziņojusi, pievienojot arī pēdējos draudētāju tekstus. Pagaidām no policijas atbildi neesmu saņēmusi (mūsu saruna notika 30. septembrī - E.V.).
Jācer, ka mūsu policijai ir visas tehniskās iespējas, lai atklātu draudētājus. Vajag tikai gribēt...
Domāju, ka policijai ir visas iespējas ātri atrast draudētājus. Ja mēs runājam par demokrātiju, vārda brīvību un savu tiesību izmantošanu, tad draudēt ar nāvi cilvēkam, kurš šaubās par Brektes mākslas darbu atbilstību likumam un izmanto savas likumīgās tiesības, vēršoties policijā, - tas ir absurds.
Iekšlietu ministre Marija Golubeva gan apgalvoja, ka policija, visticamāk, izbeigs šo kriminālprocesu. “Būšu ļoti pārsteigta, ja nē,” viņa piebilda. Tas ir norādījums policijai, kā tai rīkoties? Manuprāt, tas ir tiešs spiediens uz izmeklētājiem.
Tas ir apmēram tā: iedomājieties tiesas sēdi, kad lietas izskatīšana pēc būtības vēl nav uzsākta, bet tiesnesis atnāk un paziņo, ka te jau viss ir skaidrs - tev jāzaudē, bet tev jāuzvar... Ministres rīcība šajā gadījumā nav likumam atbilstoša, un ikvienam ir pamats apšaubīt izmeklēšanas objektivitāti. Zūd pārliecība par taisnīgu lietas izmeklēšanu. Tomēr joprojām ceru, ka Valsts policija būs objektīva - par spīti ministres spiedienam. Es savā iesniegumā policijai lūdzu izvērtēt, vai Brektes darbos ir bērnu pornogrāfijas elementi, nevis apgalvoju, ka šajos darbos tie ir. Es pieeju šim jautājumam ar toleranci - pretēji Brektes atbalstītājiem, kuri apgalvo, ka drīkst un var darīt pilnīgi visu, kaut arī šis “viss” aizskar daudzus cilvēkus.
Vairums Latvijas iedzīvotāju par tādu Brekti neko nezināja, pirms uz skolas sienas parādījās slavenais murālis, īpaši tagad - kad daudzi sociālo tīklu lietotāji ieraudzīja iespējamās bērnu pornogrāfijas “mākslas” darbus. Tāpēc viens otrs secina: lūk, advokāte Jarkina vainīga, ka parādīja visiem šos konkrētos zīmējumus!
Prieks, ka Brektes darbu cenas tagad būs augstākas, jo tiem ir sarūpēta pamatīga reklāma. Bet tajā pašā laikā bija ļoti grūti runāt par iespējamo bērnu pornogrāfijas tēmu, jo vairs nebija iespējams kaut vai feisbukā parādīt to, par ko es runāju. Daudzos cilvēkos radās neizpratne, un viņi sāka domāt, ka es policijai rakstīju iesniegumu par murāli. Runa nebija par šo sienas gleznojumu, bet gan par Brektes zīmējumiem, kurus tagad pat nedrīkst publicēt! Savukārt slaveno skolas murāli es ieteiktu “pārvietot” uz Ministru kabineta ēkas sienu: tur tomēr strādā pieauguši cilvēki, kuri noteikti izpratīs šā zīmējuma jēgu un nozīmi. Viņiem tomēr ir nobriedusi psihe - atšķirībā no bērniem.
Gaumes, protams, ir dažādas, bet, vērojot, cik daudz ir sajūsmināto par Brektes darbiem, nākas izdarīt secinājumus par kādas sabiedrības daļas garīgo veselību.
Laika gaitā morāles un ētikas normas un priekšstati par tām mainās... Kādreiz šķita nenormāli šķirties vai dzīvot kopā ārpus laulības. Tomēr joprojām sabiedrības vairākums par patiesu un nemainīgu vērtību uzskata ģimeni, ārpus normām ir verdzība, kanibālisms, pornogrāfija. Lai policija tagad vērtē ārpusnormu parādības. Ne es, ne jūs. Un vēl. Gribu aicināt cilvēkus atturēties no naidīgu komentāru rakstīšanas, no draudiem man vai Brektem.
Un tomēr man ir prieks, ka sabiedrībā, pateicoties konkrētai situācijai, sākas diskusijas par to, kur ir robeža starp mākslas brīvību un citu interešu aizsardzību, ciktāl var ierobežot mākslu, lai aizsargātu bērnu un sieviešu tiesības un intereses, un vai tiešām mākslas izpausmes brīvībai nav robežu un kā šīs robežas var ieviest leģitīmi. Laiks rādīs, kā ir pareizi. Bet pagaidām cienīsim cits citu un respektēsim atšķirīgus viedokļus. Mēs esam dažādi, kas nenozīmē, ka tādēļ kāds ir labāks vai sliktāks.
