„Prezidents nesen ziņoja, ka viņu neinteresējot popularitāte vai paša tēls, par valsti vien domājot. Un tad izdomāja šo…Nelaikā un nevietā,” „sejugrāmatā” raksta Linda Mūrniece, viesnīcas „Hotel de Rome” pārvaldniece, uzzinājusi par Valsts prezidenta vēlmi redzēt Rīgas pilī jaunu koncertflīģeli.
„Jā, ar 184 000 eiro valsti neizglābsi. Tomēr šobrīd, kad viens pēc otra veras ciet restorāni, ziedu kioski… Cik daudz ir 184 000? Kādam tik daudz naudas visas dzīves laikā neizdodas nopelnīt. Kādu izglābj pāris simti, ko palicis parādā bankai. Citam daži tūkstoši ļauj izvairīties no uzņēmuma maksātnespējas. Manā slēgtajā viesnīcā ir labs flīģelis. Daudzi slaveni cilvēki uz tā spēlējuši koncertos. Skan labi, izskatās labi. Esmu gatava noziedot to Prezidenta kancelejai. Lai negribas iztērēt no valsts budžeta 184 000,” Linda turpina.
Bet nevērtēsim šobrīd viesnīcas flīģeli. Parunāsim par eksistenciāli pamatotajām Valsts prezidenta vēlmēm, kuras gan tika nocirstas vēl vakar un pašā saknē. Rīgas pils Svētku zālē esot bijis nepieciešams „nodrošināt valstiski nozīmīgus, augsta līmeņa reprezentācijas pasākumus”, tāpēc Valsts prezidenta Egila Levita kanceleja pieprasīja nākamā gada valsts budžeta projektā iekļaut arī koncertflīģeli, kura izmaksas ir 183 921 eiro. Pieprasīja un iekļāva.
Pēc sabiedrības vētrainās reakcijas Prezidenta kanceleja tomēr lēmusi flīģeļa iegādi atlikt, tāpēc, visticamāk, lūgs Saeimai no budžeta svītrot kāroto instrumentu. Savukārt vēlmi iegādāties flīģeli esot izteicis kancelejas vadītājs Andris Teikmanis, tādējādi mēģinādams noņemt atbildību no prezidenta.
Tās vēl būtu zirņu mizas, jo ar šiem „flīģeļa tūkstošiem” caurumus neaizbāzt. Prezidenta kanceleja nākamgad ieziepējusies uz daudz lielākām summām, proti, nevis uz 5,5 miljoniem eiro, kā bija pieticīgi domāts, bet gan uz mazdrusciņ lielāku summu - par 1 237 000 eiro vairāk nekā šogad (šobrīd atskaitīsim flīģeļa cenu). Tā, piemēram, Prezidenta kancelejas „kapacitātes stiprināšanai” šī pati kanceleja pieprasījusi 220 845 eiro.
Stiprināties vēlas arī Kariņa valdība: valsts pārvaldes efektivitātes un kapacitātes stiprināšanai, IKT (informācijas un komunikāciju tehnoloģijas), materiāli tehniskās bāzes kapacitātes stiprināšanai tā papildus vēlas saņemt 1,429 miljonus eiro.
Kas gan ir šī kapacitāte? Tas ir lielums, kas raksturo vadītāju spēju uzkrāt elektriskos lādiņus. Pārnestā nozīmē: spēja ietvert, piemēram, informācijas un estētiskā pārdzīvojuma noteiktu daudzumu. Nu skaidrs: ja Rīgas pilī būtu jauns flīģelis, kancelejas darbinieki sāktu uztvert visu skaisto daudz lielākā intensitātē, un tas jau ir būtiski garīgajai veselībai. Tiešām, cik skaisti būtu dzirdēt, piemēram, Danielu Pavļutu spēlējam uz flīģeļa Bēthovena 9. simfoniju re minorā. Lai būtu stilīgāk, vajadzētu piepirkt arī bungas, uz kurām spēlētu Kariņš vai vismaz Bordāns.
Bet ne par to mūsu muzikālais opuss. Prezidenta kanceleja nākamgad cer realizēt arī citas izmaksu pozīcijas, piemēram, saņemt 155 050 eiro „Latvijas Republikas Satversmes pieņemšanas simtgades atzīmēšanai”, kā arī „atzīmēt Satversmes pieņemšanas simtgadi, veidot dialogu ar dažādām sabiedrības grupām, lai vairotu izpratni par Satversmi un tajā ietvertajām vērtībām”. Savukārt „Trīs jūru iniciatīvas samita organizēšanai” kanceleja grib saņemt 568 000 eiro. Jāpiebilst, ka šis samits Latvijas budžetam izmaksās pusotru miljonu eiro. Sevišķi sirsnīgs un gaišs ir lūgums pēc 70 000 eiro, kas paredzēti Rīgas pils dārza labiekārtošanai.
Sauklis „naudas mums ir tik daudz kā nekad” joprojām dzīvs, bet visvairāk aizkustina varas virsotņu dzīvošana kaut kādā paralēlajā pasaulē: it kā šobrīd nebūtu dziļa krīze gan veselības aprūpes sistēmā, gan valdīkļu komunikācijā ar sabiedrību, it kā mēs neviens negaidītu smago ziemu, kurā daudziem vajadzēs izlemt - samaksāt par apkuri vai nopirkt ēdienu, it kā budžetā pietiktu naudas vēža slimnieku ārstēšanai (ik gadu Latvijā nomirst ap 6000 vēžinieku) un tehnisko palīgierīču nodrošināšanai invalīdiem...
Bet Prezidenta kanceleja, redz, bija iekārojusi jaunu flīģeli. Un kur tad, piedodiet, palika vecais? Nu, tas baltais? Nu, tas, ko nopirka 2016. gadā? Tas, kuru slavēja mūsu izcilie pianisti? Glāžu nospiedumi uz vāka rēgojas, vai? Tāpēc nesmuks? Baltais flīģelis tika nopirkts par 126 000 eiro (summa kopā ar PVN) un novietots skaisti restaurētās Rīgas pils telpās ar īpašu aprīkojumu un mēbelēm. Viss šis pasākums no nodokļu maksātāju maciņa izņēma ap pieciem miljoniem eiro.
Toreiz prezidenta padomniece Kristīne Jaunzeme „Latvijas Avīzei” teica: „Rīgas pils ir nozīmīgs Latvijas vēstures un kultūras mantojums, un šobrīd pēc vērienīgiem atjaunošanas darbiem tiek veikti nepieciešamie darbi, lai Rīgas pili iekārtotu. Rīgas pils Baltā zāle ir paredzēta mūsu valsts augsta līmeņa reprezentācijas pasākumu noturēšanai. Flīģelis ir Baltās zāles būtiska interjera sastāvdaļa, un tas veido vienotu māksliniecisku ansambli ar pārējo interjeru. Lēmums par flīģeļa iegādi Baltajai zālei tika pieņemts jau 2014. gada novembrī, kad valdība lēma par finansējuma piešķiršanu Rīgas pils Priekšpils un Austrumu piebūves izdevumu segšanai un Priekšpils iekārtošanai. Piešķirtais finansējums attiecās arī uz izdevumiem reprezentācijas telpu iekārtošanai, un flīģelis bija to vidū. Rīgas pils atjaunošanas padome, kas uzrauga Rīgas pils atjaunošanas projekta īstenošanu un ir lēmusi par flīģeļa iegādi, ir uzsvērusi, ka flīģelis šajā telpā ir viens no centrālajiem elementiem, tam jāiederas Baltās zāles interjerā un jānodrošina augstvērtīgs muzikālais skanējums.”
Burvīgi! Tad kādas neizprotamas iegribas dēļ Rīgas pilij bija savajadzējies jauns flīģelis? Teikmaņa kungs saka: baltais flīģelis nepiestāvot Svētku zālei. Bet varbūt tas bija kāds smalks dūmu aizsegs citai - daudz lielākai - problēmai? Sak, cepieties par tiem nieka 187 000 eiro, bet nepievērsiet uzmanību 2022. gada budžeta deficītam - 1,62 miljardiem eiro, kas ir 4,8% no iekšzemes kopprodukta? Šos skaitļus ir grūti aptvert, kur nu vēl jēdzīgi izanalizēt, tāpēc „flīģeļa gadījums” rādījās parocīgāks. Taču iespējams, ka viss ir daudz primitīvāk: tas ir tikai nejaušs raksturojums valdošo citplanētiešu absolūtajai atsvešinātībai no reālās dzīves.
Tāpēc, Linda, nav vērts dāvināt savas viesnīcas flīģeli Rīgas pils tagadējiem iemītniekiem: tie nenovērtētu tavu soli. Varu ieteikt kādu citu dāvanas saņēmēju: desmitgadīgo (lūdzu piedošanu, ja neprecīzi nosaucu gadu skaitu!) Maratu Dzjubenko, kurš „sejugrāmatas” lappusēs jau iemantojis mazā ģēnija slavu - puika glezno ar pieauguša mākslinieka tvērienu. Un, jā, Marats arī mācās spēlēt klavieres. Viņa mamma raksta: „Ludvigs Van Bethovens! - ļoti dramatiska kompozīcija... vēl mācās! Bet mācās pats, brīvajā laikā, jo klavieres tagad ir gan koridorā, gan guļamistabā un pie brālēna arī, bet sapnis par lielo flīğeli nepamet.”
