Arnis Cimdars bija viens no nedaudzajiem valsts amatvīriem, no kura atbildēm uz žurnālista jautājumiem nevajadzēja bezgalīgi spiest ārā ūdeni. Cimdars atbildēja konkrēti, loģiski un bez liekvārdības. Gan tad, kad bija, kā mēdz teikt, mierīgās intervijas, gan tad, kad viņam nācās atbildēt uz nepatīkamiem, asiem jautājumiem.
Arnis Cimdars - kā ikviens politikā redzams cilvēks - paliks atmiņā galvenokārt ar to, ka viņš 20 gadus vadīja Centrālo vēlēšanu komisiju (CVK). Sarežģīts, daudzslāņains darbs, kurā viņš ieguva visaugstāko profesionalitāti. Un paradoksālākais bija tas, ka valdošie pēc Cimdara labi padarītā darba nolēma nepagarināt viņa pilnavaras CVK priekšsēdētāja amatā.
Toreiz Cimdars atzina, ka viņš līdz galam nesaprot politiķu paustās retorikas argumentāciju, proti, ja līdz šim CVK darbs novērtēts kā labs, tad par ilgu un labi padarītu darbu var zaudēt amatu. “Tas nav labs signāls valsts pārvaldē strādājošajiem, un šādas politiķu runas liek aizdomāties par dažādām sazvērestības teorijām, kur viena no trakākajām ir tāda, ka tas viss netiek darīts Latvijas interesēs,” viņš piebilda.
Acīmredzot Cimdara vietā vajadzēja iekārtot kādu citu - savējo. Pavisam parasta valdošo aprindu shēma. Aktīvākie Cimdara nomainītāji bija politapvienības “Attīstībai/Par” biedri, paziņojot, ka rosinās Cimdara vietā izraudzīties jaunu vadītāju, kas būtu nepolitisks profesionālis, jo, raugi, pēc tik ilgiem gadiem esot jālūkojas “pēc jaunām pieejām”.
Pēc CVK vadīšanas Arnis Cimdars joprojām bija starptautiska līmeņa eksperts vēlēšanu administrēšanā, EK konsultants un pašmāju Vēlēšanu ekspertu biedrības prezidents. Vēl nesen, runājot par nacionālajām vēlēsanām, to vadīšanu viņš pielīdzināja liela, komplicēta projekta menedžēšanai, nākotnes pārbaudījumus saskatīdams nozīmīgu projektu sagatavošanā un organizēšanā.
Nesen Arnis Cimdars iesaistījās partijas “Latvija pirmajā vietā” dibināšanā un veidošanā. Katram cilvēka ir iespējas izvēlēties saviem principiem un pārliecībai pieņemamu poltisko veidojumu, un Arnis Cimdars nebija izņēmums.
Arnis Cimdars paliek Latvijas vēsturē un mūsu atmiņās kā atsaucīgs cilvēks, kā izcils savas jomas profesionālis. Jādomā, būtu bijis arī tālredzīgs politiķis. Laikraksta “Neatkarīgā Rīta Avīze” redakcija izsaka visdziļāko līdzjūtību Arņa Cimdara piederīgajiem un draugiem.
***
Arnis Cimdars 1962-2021
Arņa Cimdara mūžs bija cieši saistīts ar viņa dzimto pilsētu Jelgavu un Ozolnieku novadu. Viņš pabeidza Jelgavas 1. vidusskolu, bet 1985. gadā - Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Arī pirmās Arņa Cimdara darba gaitas bija saistītas ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti un Jelgavas pilsētas pārvaldi.
1995. gadā Arnis Cimdars iesaistījās politikā - kļuva par Demokrātiskās partijas “Saimnieks” biedru. 1997. gadā, kad Saeima viņu ievēlēja Centrālajā vēlēšanu komisijā, viņš savu politisko darbību apturēja.
No 1997. līdz 2019. gadam Arnis Cimdars bija Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs. Paralēli darbam CVK viņš turpināja izglītību un 2009. gadā Latvijas Universitātē ieguva sociālo zinātņu maģistra grādu politikas zinātnē.
2021. gadā Arnis Cimdars izlēma atgriezties politikā. Viņš piedalījās partijas “Latvija pirmajā vietā” izveidošanā un kļuva par tās ģenerālsekretāru.
Arņa Cimdara mūža aizraušanas bija tautas dejas. Vairāk nekā 22 gadus viņš dejoja tautas deju ansamblī "Ritums".
Pēc gandrīz divdesmit gadus ilgas pieredzes Centrālajā vēlēšanu komisijā Arnis Cimdars precīzi fiksēja Latvijas demokrātiskās pārstāvniecības trūkumus un aicināja pilnveidot Saeimas velēšanu kārtību. Intervijā Neatkarīgajai 2019. gada 24. jūlijā Arnis Cimdars uzsvēra: “Latvija pirms simt gadiem izvēlējās progresīvāko - proporcionālo vēlēšanu - sistēmu, tomēr arī tai ir savi trūkumi. Patiešām, var uzdot jautājumu, vai tādā izpildījumā, kāds tas ir Latvijā, proporcionālā vēlēšanu sistēma ir vislabākā.
No vienas puses, varētu teikt, ka tā tas ir. Latvijas vēlētājiem ir iespējas izvēlēties, lai rezultāts būtu pēc iespējas tuvāks sabiedrības noskaņojumam. Es ar to domāju plusus un svītrošanas sistēmu vēlēšanu biļetenos. No otras puses, mēs tomēr varētu diskutēt par to, vai nevajadzētu samazināt vēlēšanu apgabalu lielumus. Saglabājot Satversmē noteikto proporcionālo sistēmu, vēlēšanu apgabalu skaits varētu tikt palielināts līdz trīspadsmit vai četrpadsmit, lai no katra vēlēšanu apgabala ievēlētu septiņus līdz deviņus deputātus. Ja mēs sadalītu pašreizējos lielos vēlēšanu apgabalus [Rīga, Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale] mazākos, tad katrā no šiem apgabaliem no katras partijas sacenstos desmit cilvēku liela politiķu grupa. Tas pietuvinātu deputātu konkrētajiem vēlētājiem. Vēlētāji zinātu, kuri ir viņu deputāti. Ārzemēs dzīvojošajiem noteikti varētu paredzēt iespēju balsot katram par to apgabalu, kuram vēlētājs jūtas piederīgs.”
Savukārt uz jautājumu par svarīgākajām atziņām ilgstošā darbā CVK Arnis Cimdars atbildēja: “Vēlēšanas varētu salīdzināt ar eksāmeniem, kuros reizi četros gados vēlētāji demonstrē savas zināšanas, briedumu un gatavību uzņemties atbildību par savu labklājību. Tur, kur eksāmenu nokārto veiksmīgi, tiek nākamajā labklājības līmenī, tur, kur ne, turpina “maksāt skolas naudu”. Labi sagatavojies vēlētājs ir gatavojies četrus gadus, slikti sagatavojies vēlētājs cer uz intuīciju un veiksmi, ļaujas priekšvēlēšanu kampaņu solījumiem.
Mans skumjais secinājums ir tāds, ka pirms visām vēlēšanām tiek solītas pārmaiņas, bet katrā jaunievēlētā parlamentā to deputātu skaits, kuri kvalificēti varētu šo funkciju veikt, samazinās. Līdz ar to jāteic, ka vismaz pagaidām Latvijas vēlētājiem ar gatavošanos vēlēšanām tā īsti nav veicies... Kamēr mēs, vēlētāji, neizpratīsim, ka arī mums šos četrus gadus ir jāgatavojas Saeimas vēlēšanām, tikmēr nekas uz labo pusi nemainīsies,
bet mēs, nenokārtojuši eksāmenu, labākajā gadījumā nākamos četrus gadus paliksim tajā pašā labklājības līmenī.”
