Elita Veidemane / Autori

Izglītības ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) grūti noslēpjamais priecīgums LTV raidījumā Rīta panorāma (21. novembrī) bija nepārprotams: viņa ar gandarījumu paziņoja, ka no 1. decembra Latvijas Universitātes (LU) rektora pienākumu pildītāja krēslu atkal aizņems profesors Gvido Straube.

Nav nekā aizraujošāka par saraksti ar amatpersonām. Vēl lielāku patikšanu var izjust, redzot, cik māksliniecisks ir peldējums muldēšanas ezeros, kur katrs ūdenstārps var apskaust amatpersonas lunkanību. Kad valsts svētku mēnesī Daugavpilī, fonā plīvojot Donbasa teroristu oranžmelnajam karogam, klātesošos pārdesmit mītiņotājus uzrunāja pilsētas mērs Andrejs Elksniņš (Saskaņa), neviļus radās daži jautājumi, kurus nosūtīju uz Daugavpils domi.

Intervija ar mediju eksperti Guntu Līdaku: par LNT un TV3 likvidāciju un reorganizāciju, par politiķiem, kuri uzvedas kā huligāni un pamostas tikai tāpēc, lai izmantotu situāciju savu spalvu spodrināšanai.

«Celieties kājās! Jūs taču esat latvieši!» komandieris uzsauca uz mirkli sagumušajiem, ticību zaudējušajiem strēlniekiem. Un viņi cēlās! Jo bija latvieši. Varonība un bailes. Sāpes, uzvaras un maldi. Kara bezjēdzība un mūžīgā dzīvība. Dvēseļu putenis, caur kuru jāiet arī mums, lai saprastu, kas ir Latvija un kā viņa ir piedzimusi. Cilvēki, kuriem asaras glabājas dziļi, nekautrējās tās pacelt virspusē – kā attīrīšanos un sapratni.

Nekas tā nevieno kā maziskums un bailes. Stāsta, ka visi koalīcijas deputāti, ceturtdien nākot uz darbu, izmantojuši slotas un lidojošos paklājus, lai nemanāmi – caur skursteņiem un ventilācijas lūkām – iekļūtu Saeimā.

Intervija ar Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli (Nacionālā apvienība): par šantāžu koalīcijā, par finansējumu, kura dēļ partijas dabūs pērienu, par degošo acu nodzišanu un reformām, kas nav reformas, par Eiropas atkarības adatu – gāzesvadu Nord Stream 2.

Intervija ar Latvijas Reģionu apvienības valdes priekšsēdētāju Edvardu Smiltēnu: par administratīvi teritoriālo reformu (ATR), par to, kāpēc šī reforma nesīs lielākoties neērtības un netaisnību, par to, vai ir iespējams vēl kaut ko mainīt, un par to, kāpēc politiķi melo.

Nav nekā aizraujošāka par nopietni domāta pasākuma pārvēršanos humora šovā. Tas – par prieku klausītājiem – notika arī viņnedēļ, kad Latvijas Radio raidījumā Krustpunktos uzstājās tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP).

Anda bērnībā dzīvoja pilī. Viņas adrese bija: Jaunpils pils. Tās augšējais – trešais – stāvs bija atvēlēts dzīvoklim, apakšā bija kultūras nams. Andas mamma bija kultūras nama direktore, bet Andai vajadzēja piedalīties itin visos pulciņos un būt pirmajai visās sacensībās. Tēvs savukārt vadīja pūtēju orķestri un estrādes ansambli. Anda atceras, kā kopā ar māsu Kristīni, vēl maziņas būdamas, mēdza uzvilkt slidzābakus jau dzīvoklī un tad, dzirksteles šķiļot, skrēja lejā pa akmens kāpnēm uz aizsalušo pils dīķi. Tēvs neko neteica, jo, patiesībā būdams fizkultūras skolotājs, atbalstīja māsu sportiskās aktivitātes.

«Beidzot Rīgas dome izvietojusi paskaidrojošus uzrakstus uz tā dēvētā uzvaras pieminekļa,» nodomāju, saņemot ziņu par izmaiņām Pārdaugavas «pieminekļa» izskatā. Taču prieks bija pāragrs: uz apdrupušās «uzvarekļa» pamatnes ar aerosola krāsu bija uzšņāpts tikai viens vārds – OKUPANTI. Tajā pašā vakarā Saskaņas aktīvisti drudžainā centībā to noberza, nezinot, ka patiesību jau tāpat nenoberzt. Protams, būtu vērtīgāk, ja kāds akmeņkalis šo vārdu būtu ietapinājis «pieminekļa» pamatnē ar kaltu un āmuru. Taču tādi satricinājumi varētu izvērsties dramatiski: «uzvareklis» ir tik bēdīgā kondīcijā, ka var sabrukt no stingrāka piesitiena...

«Mūs uzskata par neko. Mums nav balsstiesību, mūsu argumentos neieklausās,» – tā savu situāciju raksturoja skolotāji, ar kuriem tikos viņnedēļ.

«Kauns nav dūmi, acīs nekož,» ironiski teic politologs, SIA Mediju tilts līdzīpašnieks Filips Rajevskis, atbildēdams uz manu retorisko jautājumu («Vai Bordānam nav kauna tā rīkoties?») un vērtēdams JKP līdera Bordāna rosinājumu astoņas reizes paaugstināt politisko partiju finansējumu no valsts, tas ir, no mūsu kabatām. Tomēr ne tikai par to vien mūsu saruna: arī par idejām, kuru sāk pietrūkt partijām, par jauno nacionālismu un par miljonu, kas netiks saņemts.

«Tas būtu kompromiss ar noziedzniekiem, kuri sponsorē partijas,» paskaidroja Jaunās konservatīvās partijas vadonis Jānis Bordāns, oponēdams pieņēmumam, ka partiju finansēšanas palielināšanu varētu atlikt uz vēlāku laiku. Pilnīgi pareizi! Ar bandītiem nav ko rokoties.

Jānis Streičs ir grūti pierunājams uz intervijām. Ir tēmas, par kurām viņš nevēlas runāt. Pat negrib tās pieminēt. Tāpat arī cilvēkus, kuri minami, skarot šīs tēmas. Par dažiem «dienas varoņiem» viņš tikai brīnās: «Kā var būt tik apmāti cilvēki, lai nedomātu, kā būs pēc tam, kad viņi zaudēs savu posteni, veselību un varu pār pakļautajiem? Nekas taču nav mūžīgs.»

Par situāciju Latvijas Futbola federācijā (LFF), par futbola prestiža kritumu, par LFF prezidenta Kaspara Gorkša apšaubāmajām spējām vadīt federāciju, kā arī par to, kādam jābūt jaunajam LFF līderim.

... Saeimas sēžu zāles durvis plaši atvērās, un pa tām, valdot dziļam klusumam, ienāca stalts, sirms vīrs. Prezidijs sastinga, atkritušos žokļus pat nemēģinādams ielikt atpakaļ eņģēs. Parlamentārieši acumirklī pārtrauca zemgalda kāršu spēles, desiņu cepšanu pēdējā rindā, jogas nodarbības zāles viducī un aņuku konkursu, kas jau bija teju fināla stadijā. Pamodās pat Bondara kungs, jo viņam virsū uzkrita kartona Juraša kungs – acīmredzot caurvēja iespaidā. Annajuta histēriski iekliedzās un sāka vicināt savu mauzeri. Visi pazina sirmo vīru: tas bija Kārlis Ulmanis. Viņš uzkāpa augstajā un svarīgajā Saeimas tribīnē un pateica to, kas ir jāsaka: «Jūs visi esat brīvi. Jūs, politisko tukšinieku bars, jūs, diedelnieki un alkatīgie ierāvēji. Jūs esat apkaunojuši valsti un tās pilsoņus. Ejiet prom un nenāciet vairs nekad atpakaļ. Es atlaižu šo Saeimu.»

«Latviešu valodas politikas pamatnostādnes vajagot iepludināt saliedētas sabiedrības politikas pamatnostādnēs. Tātad latviešu valodas vienīgā funkcija ir – «pieliedēt» mums klāt nelatviešus? Nezinu, cik tālu ir aizgājusi šī svaigā «iniciatīva», tomēr tā patiešām matus saceļ stāvus,» atzīst Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors, filoloģijas doktors Andrejs Veisbergs. Viņš arī tulks, tulkotājs, latviešu valodnieks un vienkārši asprātīgs domātājs – Neatkarīgās sarunbiedrs.

«Ir kaut kur tā robeža, kuru pārkāpjot, šantāža, nekaunība un tupums gūst pārsvaru pār saprātīgu valdības stabilitātes atbalstīšanu?» jautā kāds politikas vērotājs. Var paturpināt: cik zemu savā apkaunojošajā bezprincipialitātē var nolaisties pie varas esošās partijas, cenšoties stutēt koalīciju, kuras stabilitāte (?) balstās uz viena politveidojuma – Jaunās konservatīvās partijas (JKP) – prasmes šantažēt šīs «savienības» locekļus? Saprātīgā atbilde būs: var nolaisties zemu. Tad, kad šķitīs – zemāk vairs nav iespējams, no apakšas pieklauvēs kāds no «konservatoriem» un piedāvās jaunu šantāžas variantu.

Veselības jomā viss pa vecam? Vai Latvijā šoruden veiks valsts apmaksātus laboratoriskos izmeklējumus? Vai ārstiem un medicīnas māsām kaut kas tiks no solītā algu pielikuma? Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild žurnāla Latvijas Ārsts galvenais redaktors Pēteris Apinis.

«Iedomājies, ir pagājuši simt gadi... Kā tu domā, ar ko tevi atcerēsies?» jautāju Zigmaram Liepiņam. Viņš sāk nevaldāmi smieties: «Ne ar ko! Es jau sen būšu aizmirsts.» Pēc brīža viņš tomēr piebilst: «Nu, droši vien kādā plauktiņā paliks rokopera Lāčplēsis, varbūt kaut kur – vēl kāds muzikālais gabals... Ja jau mēs atceramies Jāni Cimzi, tad jau arī mani varbūt atcerēsies dažu dziesmu sakarā. Savukārt Lāčplēsis bija saistīts ar laika transformāciju, Lāčplēsis bija laika zīme. Arī pēc simt gadiem Latvijas vēsturē paliks Atmoda un alkas pēc brīvības.» Par Radio SWH, ko Zigmars savulaik vadīja, viņš ir daudz skeptiskāks: «Nē, atmiņas par manu laiku šajā radio izdzisīs.» Savukārt Opera... «Tā pirms manis bija simt un vairāk gadu, būs arī pēc manis,» teic Zigmars. Oktobris ir pēdējais mēnesis viņa sešu gadu darba cēlienā, kas veltīts Operas namam.

Kārlis Šadurskis (Jaunā Vienotība) no izglītības un zinātnes ministra posteņa pagājušogad pazuda ātri un efektīvi. Pēc 13. Saeimas vēlēšanām viņš vēl bija «vecās» valdības ministrs, taču jau 28. novembrī, kad jaunā valdība vēl nebija pat miglaini saskatāma, Kārlis Šadurskis piekrita pārcelties uz Briseli, lai stātos eiroparlamentārieša Arta Pabrika vietā, kurš savukārt bija ievēlēts Saeimā – jau no partiju apvienības Attīstībai/PAR!. «Šajā neskaidrības situācijā domāju, ka man ir jāpilda tas mandāts, kas patlaban ir aktuāls – EP mandāts,» toreiz teica aizejošais ministrs.

«Vai tad vajadzēja tā: iemest granātu blindāžā un tad skatīties, kas no tās izlīdīs dzīvs?» – kāds politiķis pajautājis izglītības ministrei Šuplinskai. «Tikai tā var kaut ko sasniegt,» ministre lepni atbildējusi.