„Man piezvanīja kāds cilvēks pēc filmas noskatīšanās un teica: „Ilgi domāju: kāpēc es raudāju filmas laikā?” Un tad pats atbildēja: „Tu mums esi uzdāvinājis bēres ar atvērtu zārku. Mums nekad nav bijusi iespēja atvadīties no strēlniekiem. Mums to „nogrieza”, mēs ar viņiem pat nevarējām izrunāties...” – teic Dzintars Dreibergs, filmas „Dvēseļu putenis” režisors. Viņa veidotajai filmai ir piešķirtas 11 nominācijas, un tās tiks „atvērtas” 15. novembrī notiekošajā nacionālajā kinoforumā „Lielais Kristaps”. Aleksandra Grīna romāns „Dvēseļu putenis” ir iedvesmojis Dzintaru radīt izcilu filmu. Un par jūtu dziļumu un patiesumu ir sirds pateicība un asaras. Arī manējās.
Kā var radīt tik ticamu un emocionāli iedarbīgu filmu par karu, ja pats nekad neesi bijis karā?
Atbilde pavisam vienkārša: jāiegulda liels darbs. Jālasa vēstules, atmiņas, jāskatās 20. gadu kara filmas, kuru veidotāji nav ietekmējušies no Otrā pasaules kara. Ir, protams, slinki režisori, kuri nevēlas pētīt karu, bet ietekmējas no filmām, kurās tas glorificēts. Kad pats sāc pētīt padziļināti, tad saproti, ka neko nezini par karu.
Kad pusaudzes gados izlasīju „Dvēseļu puteni”, tas uz mani atstāja ārkārtīgi spēcīgu iespaidu. Pēc tam es nekad nebiju spējusi iedomāties, ka šo grāmatu varētu pārvērst filmā. Grāmata ir tik dziļa, tā ir kā plata dzīvības un nāves upe...
Bet par to īstenībā daudzi bija domājuši. Uldis Pūcītis savās „Dienasgrāmatās” arī rakstīja, ka nākamais, ko viņš grib ekranizēt, ir „Dvēseļu putenis”.
Tavai filmai „spīd” pašmāju „Oskars” - „Lielais Kristaps”.
Mans „Oskars” pirmām kārtām ir cilvēki, kuri atnāca uz filmu. Es cerēju un strādājām uz to, bet šāds apmeklējums mūsdienu Latvijai ir neticami liels… Tagad, „Netflix” laikmetā, kad digitāli var noskatīties burtiski jebkuru filmu. Tie bija vairāk nekā 250 000 skatītāju - tie, kuri atnāca uz kinoteātriem.
Man bija iespaids, ka uz šo filmu gāja miljoni...
Jā, mūs var skaitīt miljonos! (Smejas). Ja Latvijā uz kino aiziet kādi 100 000 skatītāju, tad tas jau ir augsts rādītājs. Bet, protams, es ļoti augstu vērtēju „Lielo Kristapu”, jo tā ir mūsu Latvijas balva, un mums ir svarīgas savas balvas. Cilvēkiem, kuri lems par balvu piešķiršanu, ir dots ļoti grūts uzdevums: saglabāt objektīvismu un profesionalitāti, sadalīt balvas tā, lai neviens nejustos... apdalīts. Mūsu filmai ir 11 nominācijas, bet vienlaikus šķiet, ka tik daudzi vēl būtu tās pelnījuši. Vai Grēta par Martas lomu to nebūtu pelnījusi? Bet es saprotu, ka žūrijai ir ļoti sarežģīts uzdevums, jo filmu ir daudz, un kompromisi ir neizbēgami. Turklāt ir kino profesijas, kurām nominācijas nemaz nav izdalīts, piemēram, vizuālo efektu meistars Māris Āboliņš sen jau ir pelnījis „Lielo Kristapu” ne tikai par „Dvēseļu puteni” vien.
Ar savu pirmo, lielo kara filmu nonākt līdz 11 „Lielā Kristapa” nominācijām - tas ir jāprot. Kā tev tas izdevās? Tu taču esi Rīgas Ekonomikas augstskolas absolvents, nevis „kinošņiks” trešajā paaudzē.
Ja cilvēkam rados nav neviena no kultūras vides, tad grūti iedomāties, ka pagājušā gadsimta beigās un 2000. gadu sākumā tā būtu profesijas izvēle. Kino tad varētu atstāt sev kā priecīgu hobiju. Toreiz taču nebija telefonu, ar ko var filmēt. Toreiz vienam manam draugam tēvs uzdāvināja mazu kinokameru, un tad viss arī sākās. Mums patika filmēt, mēs to darījām azartiski. Man toreiz bija 18 gadi. Bet nekad es nedomāju par to kā par profesijas izvēli. Es toreiz zināju, ka svarīgi ir iestāties labā augstskolā, dabūt labu darbu, lai sevi varētu nodrošināt. Kad to visu sasniedzu, mani lēnām sāka urdīt doma: pie kā tad īstenībā turas sirds? Un tad režisors Viesturs Meikšāns man pateica: Kultūras akadēmijā pirmo gadu ir režisoru kurss, tev jau ir kādas deviņas filmas, tev jāiet! Aizgāju... Mans ceļš pagriezās citā virzienā.
Bet kāpēc tieši „Dvēseļu putenis”? Droši vien varēji izvēlēties kaut ko vienkāršāku.
Es ticu, ka kino ir milzīgs spēks, kas cilvēkus ietekmē ilgtermiņā. Labi vai slikti, bet ietekmē. Ja kino nostrādā, mēs sākam sevi asociēt ar galveno varoni un kopā ar viņu iegūstam jaunu pieredzi. Un sevis pieredzēto mēs tik viegli neaizmirstam. Mani interesē tādas filmas, kuras ļauj kaut ko jaunu un svarīgu pieredzēt.
Atceries pirmo filmu, ko redzēji kinoteātrī?
Pirmo ne, bet atceros, kā omīte mani veda uz kinoteātriem „Spartaks” un „Palladium”, atceros Robokopu un Džungļu Džeinu, atceros, ka redzēju kailu sievieti ūdenskritumā, bet neko omītei par to nejautāju...
Un tomēr - kāpēc tieši „Dvēseļu puteni” izvēlējies?
Ja es jūtu, ka ir kaut kāds balts, neaizpildīts plankums Latvijas cilvēku izaugsmē, ka ir kaut kas neizstāstīts mūsu vēsturē, man gribas to tukšo vietu aizlāpīt. Man šķiet, ka mēs citu valstu vēsturi pārzinām vairāk nekā Latvijas vēsturi. Bet „Dvēseļu putenis” - tā patiesībā nebija mana ierosme. Man piezvanīja un uzaicināja piedalīties konkursā par šīs filmas veidošanas tiesībām. Konkursu organizēja idejas autori un Aleksandra Grīna mantinieki. Vēlāk, iepazīstoties ar mantiniekiem tuvāk, sapratu, ka viņiem ir ārkārtīgi svarīgi, lai kāds neizķengā šo darbu... Tiku iztaujāts, ko esmu sapratis no „Dvēseļu puteņa”, kādas manī ir radušās atziņas.
Kad sāki uzņemt filmu - vai neradās sajūta, ka esi pieskāries mūžībai? Varbūt bija mazliet bail?
Nē, bailes nejutu, drīzāk milzīgu atbildību. Atbildību pret strēlniekiem. Es sev nodefinēju, ka manas veiksmes vai neveiksmes mēraukla ir tas, ar kādu sajūtu es pēc filmas spēšu ieiet Brāļu kapos. Gribēju atrast to esenci, kas ir iekodēta grāmatā. Gribēju no strēlnieku laikiem paņemt galveno atziņu, kuru var izmantot arī šodien.
Tu atradi galveno atziņu?
Jā. Es sapratu, ka Aleksandrs Grīns ir uzrakstījis mūsu nācijas un valsts piedzimšanas un nobriešanas stāstu. Bija cilvēki, kuri uzreiz zināja, kādai jābūt latviešu valstij. Bet šai idejai par jauno valsti ir jāpiedzimst visos cilvēkos, tam jānobriest soli pa solim. Kad esi bijis daļa no cara armijas, kad esi dzīvojis zem viņa zābaka un redzējis, kā viņš nerēķinās ar tiem tūkstošiem, kuri viņa dēļ krīt, tev vajag vilties cara armijas ideālos; tev vajag saprast to brīdi, kurā no tevis sāk baidīties kā no latvieša, to brīdi, kad neviens vairs negrib, ka tev ir savi bataljoni. Tad kādas kaujas laikā tu apjaut savu spēku, saproti, ka cīnies par savu zemi un kļūsti neuzvarams. Kad tev mēģina iestāstīt, ka Ziemsvētku kaujas ir vissvarīgākās, tu notici, ka tūlīt būsi Kurzemē, bet apkārt visus apkauj, un tu saproti, ka esi tikai daļa no cara lielā manevra... Bet tik un tā: tu esi uzvarējis, tu esi uzvaras sastāvdaļa, jo secini, ka mūsu spēks rodas tad, kad esam visi kopā. Seko vilšanās carā, vēlāk - vilšanās sarkanajā ideoloģijā, pagrieziena punkts Cēsu kaujās un visbeidzot kauja pret Bermontu. Un tad tauta notic sev un pieaug līdz konkrētai atziņai: tikai tad, kad mēs paši esam saimnieki savā zemē, tikai tad varam būt te laimīgi un rūpēties par sevi, par savu ģimeni.
Tagad arī notiek karš?
Nē, tagad Latvijā karš nenotiek. Nedrīkst zaimot. Man nepatīk, ja kovidlaiku vai informatīvos uzbrukumus dēvē par karu. Tas tiešām nav karš. Mēs neviens pat nenojaušam, kā tas ir - kaut vienu dienu nodzīvot karā. Un tam jābūt kā lielākajam brīdinājumam: domāt, ka karš var kaut ko atrisināt, tā var domāt tikai slimi maniaki. Karš nevar atrisināt neko. Tas ir zaudējums jau pamatā. Protams, paralēli karam notiek daudz kas cits. Piemēram, propagandas mašīnas tam blakus ir bijušas vienmēr. Bet cik tās ir uzkrītoši smieklīgas, kad skatāmies uz tām vēsturiskā aspektā. Ja mums mēģina iestāstīt, ka esam mazi un vāji, ka mūsu valsti var ieņem trīs dienās, - tieši tajā brīdī ir taču skaidrs, ka tā nav patiesība.
Galvenās lomas spēlētājs Oto Brantevics arī ir mūsdienu cilvēks. Kā tu viņu izvēlējies?
Kastingā bija aptuveni 1300 puiši. Oto bija atnācis līdzi draugam, abi no Turlavas. Tas nebija viegli - atrast mūsdienu jaunieti, kurā ir sabalansēts naivums, nākotnes plāni, domas par mīlestību un skaidri nolasāms spītīgums, proti, ka viņš grūtā brīdī varētu būt tas, kurš nepadodas, kurš cīnās un uzvar. Pirmām kārtām - sevi. Kas Oto bija jāizdara filmas laikā: viņam no naiva puikas bija jāizaug līdz jaunam vīrietim, kuram pārējie ceļas līdzi. Tas ir grūti pat profesionālam aktierim, kur nu vēl piecpadsmitgadīgam puikam. Filmēšanas process ir fiziski nogurdinošs: uzskriet vienreiz kalnā - kas gan tur liels, bet divdesmit reizes? Tajā brīdī tu jautā Oto: tu vēl vari? Pa visu filmēšanas laiku nevienu reizi Oto nepateica, ka viņš nevar. Viņš saprata, ka vajag un ka rezultāts ir svarīgs. Viņš ne mirkli nejutās kā zvaigzne, tādu īpašību viņā nav. Protams, es baidījos, ka viņš varētu saslimt ar zvaigžņu slimību, bet nē - viņam bija svarīgi izstāstīt stāstu par dvēseļu puteni. Tagad viņš teic, ka kļuvis atvērtāks, bet šķiet, ka viņa dvēsele - kāda tā bija, atnākot pie mums, tāda arī ir palikusi.
Varbūt viņš domā kļūt par aktieri?
Nē, tas viņu neinteresē. Bet piebilde bija: ja kaut kas vēsturiski nozīmīgs tiks veidots, tad viņš apsvēršot. Patiesībā viņš grib būt vēsturnieks.
Bet kā tas bija - radīt kara ticamību? Oto taču ir jauns puisis.
Atkal smags darbs... Atceros savu opi, daudz esmu mēģinājis runāt ar viņu, ar tiem, kuri patiešām bijuši kaujas laukā. Bet viņiem nepatīk par to runāt. Karavīri patiesībā nerunā par karu. Visbiežāk par to izsakās tie jampampi, kuri viņus sūtīja karā... Meklējot „Dvēseļu puteņa” atslēgu, tas man bija svarīgs jautājums: kāpēc viņi klusē? Un kāpēc viņi vienā brīdī saplīst, ieraugot nāvi tik tuvu? Kā viņi jūtas, atņemot kādam dzīvību karā? Tu piedalies kaujā, tu skrien, tavas kājas zābakos ir noberztas līdz asinīm, tu ieraugi savu biedru, kurš ir beigts, un tu pat nedomājot norauj viņam no kājām zābakus, jo tie neberzīs tev kājas... Kas ir tas ārprāts, ko karš izdara ar smadzenēm?
Kāda ir atšķirība starp „Dvēseļu puteņa” un mūsdienu jauniešiem?
Biju pārsteigts par to, ka starpība izrādījās daudz mazāka, nekā es gaidīju. Jauniešiem toreiz un tagad bija un ir pārliecība, ka nekāda kara nebūs. Ilgas pēc mīlestības un dzīves - tās ir identiskas gan vieniem, gan otriem jauniešiem. Jā, mūsdienu jaunieši ir fiziski vājāki, jo tiem senajiem jauniešiem bija jāveic fiziskais darbs uz lauka, saimniecībā. Mūsējiem ir lifts, sabiedriskais transports un dators. Man smieklīgi šķiet mūsdienu jauniešu prātojumi: ja kas, tad mēs varētu bēgt ar laivām uz Gotlandi. Es gribētu redzēt, kurš varētu noairēt to gabalu. Jā, mēs esam vājāki fiziski, bet sirdī ļoti līdzīgi: mēs visi vēlamies redzēt labo un gaišo un pierādīt sevi. Mēs nekad nezinām, kurš jaunais cilvēks būs gatavs īstajā brīdī aizstāvēt ideālus. Skolas laikā es biju pārliecināts pacifists, biju noskaņots pret dažādām militārām lietām, pret obligāto militāro dienestu, jo es gribēju mācīties, nevis divus gadus skraidīt ar koka pagali, tēlojot šaušanu. Mana pārliecība bija: karš ir neiespējams. Bet tagad - paskatāmies, karš notiek blakus. Un tas ir kauns, ka mēs 21. gadsimtā neesam pasaulē apturējuši karus un ka visu to naudu, kas tiek iegrūsta militarizācijā, mēs neieliekam kaut vai vēža pētīšanā un apturēšanā.
Tev ir kāda recepte, kā varētu iemācīt jaunajiem cilvēkiem patriotismu? Varbūt tas nemaz nav jāmāca?
Manuprāt, mūsdienās pārāk daudz tiek domāts par to, ko tiem jaunajiem cilvēkiem iemācīt. Jaunībā cilvēks taču mācās no tiem piemēriem, kas redzami apkārt. Ja es redzu vecākus, kuriem 18. novembris ir svarīgs, ja es redzu cilvēkus, kuriem ir svarīgi par to runāt, tas mani maina un attīsta. Iespējams, kādam ir vajadzīgs konkrēts padoms, kādam citam nav vajadzīgs nekas, un viņš par spīti atradīs sevi. Jaunietis taču pats attīstās, viņš katrā posmā meklē kaut ko savu: tev ir laiks Vonnegūtam, laiks „Nirvanai”, laiks „Līviem” un laiks pavisam citiem saslēgšanās mirkļiem. Viss ir pavisam vienkārši: mums nevienu brīdi nav jākaunas no saviem meklējumiem, mums jāstāv ar taisnu muguru un jāsaprot, ka nekāda laime un pareizās atbildes nedzīvo aiz robežām. Tas viss ir šeit. Mēs paši esam stipri, paši šo valsti veidojam.
Tu jau esi patriots, tev nav problēmu ar sevis atrašanu.
Bet no kurienes manī tas patriotisms radies?
No vecākiem droši vien.
Man neviens bērnībā nestāstīja nedz par vēsturi, nedz par mūsu karogu. Mani pat nepaņēma uz „Baltijas ceļu” 1989. gada 23. augustā, par ko man ir ļoti žēl. Man toreiz bija septiņi gadi. Vienu brīdi mājās līmēju komiksus: Tautas fronte pret interfronti... Iespējams, tā bija vide un tās radītās sajūtas, kas mani audzināja. Mani audzināja arī tie cilvēki, kuri Atmodas laikā nebaidījās runāt patiesību.
Reizēm ir bail par latviešu valsti. Nāk virsū visādi multikulturālismi, citas negantības...
Nē, man nav bail. Zinu daudzus cilvēkus, kuri ir gatavi aizstāvēt savu valsti. Pēc Ukrainas notikumu sākuma 2014. gadā reiz biju kādā vīru kompānijā, un viņi pilnā nopietnībā apsprieda, ko darīs, ja gadījumā Latvijā notiks kas līdzīgs... Viņi izlēma: stāvēs līdz pēdējam, jo Latvija ir svarīga. Tas, ka pastāv multikulturālisms, nemaina apziņu par to, ka Latvija ir zeme, kurā gribam dzīvot un - nedod, Dievs! - ja to nāksies aizstāvēt ar ieročiem. Bet ja nāksies, tad mēs to darīsim, esmu to sajutis cilvēkos, kas man apkārt. To iedeva arī „Dvēseļu putenis”: mēs esam stipra tauta, kurai svešs spēks ir mēģinājis iestāstīt, ka esam vāji. Tas stiprums dus mums iekšā, un svešais spēks baidās, ka tas stiprums varētu pamosties...
Tad kāpēc es raudu, „Dvēseļu puteni” skatoties?
Man piezvanīja kāds cilvēks pēc filmas noskatīšanās un teica: „Ilgi domāju: kāpēc es raudāju filmas laikā?” Un tad pats atbildēja: „Tu mums esi uzdāvinājis bēres ar atvērtu zārku. Mums nekad nav bijusi iespēja atvadīties no strēlniekiem. Mums to nogrieza, mēs ar viņiem pat nevarējām izrunāties...” Jā, bēres ne vienmēr ir tikai skumjš notikums, tā ir notikušā pieņemšana un ceļa gājuma saprašana. Tās ir mūsu neapjaustās un neizraudātās asaras, un kino ir brīnišķīga iespēja, lai tām ļautos.
