„Kamēr Šveicē spriež par „helikoptera naudu” – izdalīt katram pilsonim pa 7000 Šveices franku, lai noturētos kovidkrīzē, ‒ mūsējie valdītāji domā, kā nomušīt tos, kuri vēl kustas. Zini, tas izskatās pēc fašisma – tā filozofiskajā nozīmē, un tas katru reizi atgriežas ar jaunu seju. Tas atgriežas tad, kad pēc tā rodas pieprasījums,” skarbs ir tēlnieks Gļebs Panteļejevs, vērtējot valdītāju vēlmi ieviest laupītājnodokļus, kas iznīcinās radošos cilvēkus. Šodien saruna ar Gļebu ne tikai par to vien.
Kaut gan no valdības puses atskanējuši vārgi kunkstieni, ka tomēr - varbūt, iespējams! - laupītājnodokļu likums attiecībā uz radošajām personām tiks mīkstināts, atlikts vai mainīts, daudz sacerēties nedrīkst: valdošie ir melojuši ne reizi vien. Kā tu vērtē šo situāciju?
Vispirms - šaurā skatījumā. Strādājot tādos formātos, kā to daru es, proti, veidojot salīdzinoši lielformāta objektus, man nodoklis pieaug trīs reizes. Tā, piemēram, lai Latvijā radītu bronzas skulptūru cilvēka augumā, tas izmaksās ap 50 000 eiro. Tas ir kopā ar honorāru, atbilstoši bada laikiem. Vecajos noteikumos tie zvērīgie nodokļu procenti sākās pēc 50 000 eiro. Tagad 25 000 eiro tiek aplikti ar 25%, savukārt naudas summa, kas pārsniedz 25 000, tiek aplikta ar nodokli 40% apmērā. Vēl viens personīgs piemērs: Olgai (Olga Šilova, tēlniece, Gļeba Panteļejeva dzīvesbiedre - E.V.) ir sadarbība ar Jūrmalas domi, viņa veido skulptūru Mellužu estrādei. Līgumā paredzēts 14 mēnešu realizācijas laiks. Fināla nomaksa notiek tad, kad skulptūra ir gatava. Tam jānotiek pēc 1. jūlija.
Olga parēķināja: ja spēkā stājas tas nodokļu ārprāts, ko paredzējusi Finanšu ministrija, tad viņa ne tikai nesaņem autorhonorāru, bet viņai pašai vēl jāpiemaksā par tehnisko realizāciju. Tas nozīmē: vai nu projektam nenormāli jāsadārdzinās, kas nav iespējams, jo Latvijā nav miljardieru, vai nu projekts ir jākancelē.
Tie ir privāti gadījumi, bet kopumā sekas ir līdzīgas. Mums, kuri strādā vizuālajā mākslā, tie ir smagi zaudējumi, tāpat cietīs arī aktieri, kinoļaudis. Smagi būs žurnālistiem, mūziķiem. Arī rakstnieki netiks cauri sveikā - romānu taču var rakstīt gadiem.
Bet kas notiks makrolīmenī?
Tad jārunā ne tikai par māksliniekiem, par radošajiem cilvēkiem, bet arī par mazajiem uzņēmumiem un pašnodarbinātajiem. Notiks tas, ka lielu skaitu cilvēku vienkārši izputinās. Par laimi to sāk saprast pašnodarbinātie, sāk saprast nelielo uzņēmumu īpašnieki, kuri pirms kāda laika pat nezināja, kas var notikt nodokļu jomā. Tam visam būs tālejošas sekas: viss jau tā ir slikti, „pateicoties” kovidam, bet valdītāji grasās realizēt zvērīgu, netaisnīgu nodokļu reformu, kuras dēļ bankrotēs ļoti, ļoti daudzi cilvēki.
Bet mērķis taču bija tik svēts un daiļš...
Protams. Mērķis bija: radīt situācija, ka autori - radošā darba darītāji - tiek sociāli nodrošināti. Bija taču pat rosinājums: pat tad, ja tev nav nekādu ienākumu, tev mēnesī valstij jāiemaksā 170 eiro - lai tu būtu sociāli nodrošināts... Kurš kaut ko tādu var izdomāt?! Pēc tam ar kaut kādiem reveransiem sāka domāt, kā tur kaut ko varētu kompensēt. Nu, pilnīgas muļķības! Tas ir viens no punktiem. Otrs: autoratlīdzību līgumus izmanto - par to daudz runāja klarnetists Dālderis, - visādi negodīgi ļautiņi, kuriem ar radošo darbu nav nekāda sakara. Paga, paga, kāpēc šo negodīgo cilvēku dēļ ir jāsoda mākslinieki? Varbūt tomēr lai VID izķer šos krāpniekus?... Ko vēl es redzu? Negribu apgalvot, ka līdz ar gadiem palieku par sazvērestības teoriju fanātiķi, tomēr nav dūmu bez uguns. Rezultāts visai šai „nodokļu reformai” būs tāds, ka pazudīs tā sabiedrības daļa, kura pati sevi nodrošina ar iztikas līdzekļiem. Paliks darba devēji un darba ņēmēji. Pārsvarā - lielos uzņēmumos. Lūk, „Lidl” tagad meklē darbiniekus, tur trūkstot kasieru. Lūdzu, no pašnodarbinātajiem - uz „Lidl”. Tā ir sabiedrības pārstrukturēšana. Tas gan nav nekas vēsturiski jauns. Industriālās revolūcijas laikā - 19. gadsimta sākumā, - radās nepieciešamība pēc strādniekiem. Lai apmierinātu, piemēram, Mančesteras manufaktūru pieprasījumu pēc strādniekiem, varēja sarīkot nelielu badu Īrijā. Un tad īru zemnieki brauca strādāt uz Mančesteru, kur viņus izmitināja kazarmās. Palasi Dikensa darbus, tur viss aprakstīts. Turpinām: 20. gadsimts, industrializācija Padomju savienībā, vajadzīgi strādnieki. Ko darām? Noorganizējam Ukrainā golodomoru. Divi zaķi uzreiz nomedīti: mēs nožmiedzam ukraiņu nacionālistus un vienlaikus apmierinām pieprasījumu pēc darbaspēka lielajās rūpnīcās. Protams, Latvijā ir „soft” variants, bet idejiski tas ir kaut kas līdzīgs. Pavisam vienkārši: veči izdomā pārstrukturēt sabiedrību. Visādiem sīkajiem lūzeriem - māksliniekiem, muzikantiem, bļodiņu grebējiem, - jāliek strādāt valsts labā. Nav ko slinkot!
Tad jau sanāk, ka bļodiņu grebēju vairs nebūs, un izstāžu arī nebūs.
Kādā sarunā es teicu, ka atalgojumu saņemu par apmēram vienu desmito daļu no sava radošā darba. Piemēram, izstāde. Tas ir mans produkts, ko esmu izveidojis par savu naudu. Bet man saka: tad strādā tā, lai būtu rezultāts. Protams! Tad vajag sadzīt visus māksliniekus iekš SIA, jo tie pēc definīcijas ir domāti peļņai, un tad sākt pelnīt. Mūs no radītājiem grib pārtaisīt par ražotājiem, bet peļņa nav mākslas mērķis! Jo valstij nav vajadzīgi tie, kuri rada, respektīvi, radošie: valstij vajadzīgi ražotāji. Un tad būs laba dzīve: tu būsi vai nu darba ņēmējs, vai nu darba devējs, bez tiem liekēžiem māksliniekiem. Kamēr Šveicē spriež par „helikoptera naudu” - izdalīt katram pilsonim pa 7000 Šveices franku, lai noturētos kovidkrīzē, - mūsējie valdītāji domā, kā nomušīt tos, kuri vēl kustas. Zini, tas izskatās pēc fašisma - tā filozofiskajā nozīmē, un tas katru reizi atgriežas ar jaunu seju. Tas atgriežas tad, kad pēc tā rodas pieprasījums. Tagad visas pazīmes par to liecina, un tās var sasaistīt vienā ķēdītē. Nu, kaut vai minoritāšu fenomens. It kā cēls mērķis: minoritātes, tajā skaitā seksuālās, nedrīkst diskriminēt. Bet vēlāk tas pārvēršas par ideoloģiju. Vēl pēc tam tas pārvēršas par soda mašīnu - pret tiem, kuri apšauba attiecīgās pamatnostādnes. Atceries, kas notika ar Harija Potera autori Džoanu Roulingu? Viņa vienkārši pajokoja, ka menstruējošās būtnes viņa labprāt dēvētu par sievietēm. Viņas karjera tagad tiek iznīcināta, tas pagaidām notiek bez valsts palīdzības, to izdara sociālo tīklu lietotāji. Un tas ir mājiens: redzat? Tā mēs izrēķināsimies ar jebkuru! Tas ir maigā formā, bet es tur redzu fašisma iedīgļus. Vecā metode varas iegūšanai - uzrīdīt vienu šķiru uz otru, - vairs neder: tagad vajag sarīdīt cilvēkus citu pret citu, radot sodu sistēmu ārpus krimināllikuma. To var labi balstīt politkorektumā, minoritāšu aizstāvībā, cīņā pret klimata pārmaiņām, kustībā „BlackLivesMatter”. Ikvienu mērķi, kas sākumā ir cēls, var izmantot, lai radītu paralēlo sodu sistēmu, kas ar laiku var pārvērsties par valstisku sodu sistēmu.
Pie mums tu arī to redzi?
Protams. Ja tik ciniskā veidā tiek mainīta sabiedrības slāņu proporcija... Tiek iznīcināti tie, kuri paši sevi nodrošina. Viņiem, tēlaini sakot, liek fasēt zivis. Lai piedod man zivju fasētāji. Man stāstīja, ka Finanšu ministrijā esot ļoti izplatīts šis izteiciens: fasēt zivis. Bijusī kultūras ministre Dace Melbārde, nacionālā bloka pārstāve, reiz teica, ka RIMI trūkstot kasieru: acīmredzot jau tolaik vienā otrā bija rūpe par to, lai mākslinieki nenomirtu badā...
Ja Finanšu ministrijas piedāvātās nodokļu reformas pieņems - kas notiks ar kultūru kopumā?
Kas notiks ar mākslinieku, kuram liek kļūt par biznesmeni vai ražotāju? Ja viņš to negribēs, tad viņam vajadzēs marginalizēties. Tad daudzi pametīs nozari, ja viņus tādā veidā žmiedz nost. Dzirdēju insaideru informāciju: ir ciniski sarēķināts - no 32 000 radošo tik un tik cilvēku dibinās firmas, tik un tik kļūs par bezdarbniekiem, pārējie mainīs profesiju. Es pilnīgi noteikti redzu totalitārisma iedīgļus visā šajā situācijā. Un vēl es redzu, ka šeit notiek... ir tāds vārds krievu valodā: začistka.
Tīrīšana.
Latviski tas skan maigāk... Bet tas nozīmē: sādžā ieiet „specnazs” un izšauj visus, kuri ir spējīgi pretoties, un tad tajā var iet iekšā regulārais karaspēks. Man tagad ir „začistkas” sajūta: šī teritorija, ko sauc par Latvijas Republiku, var tikt iztīrīta no visa nevajadzīgā, kas traucē attīstīties kādai sabiedrības grupai nepieciešamajā virzienā, un sagatavota kaut kam (kam - nezinu, neesmu analītiķis), es vienkārši redzu, ka tas var notikt. Valdības džeku uzvedība atgādina koloniālās administrācijas rīcību: it kā viņi uzturētos svešā, kolonizētā valstī. Kaut kur redzēju finanšu ministra Reira foto, un uz tā pamanīju, ka plauktā atrodas Vinstona Čerčila bistīte. Vinstons Čerčils ir viens no koloniālisma un imperiālisma simboliem, atbalstīja Staļinu un 1945. gadā Jaltas konferencē atdeva viņam Baltijas valstis. Viss sakrīt - koloniālā administrācija!
Zinu, ka esi piedalījies sarunās ar koloniālo administrāciju, piedošan’, ar šobrīd leģitīmajiem valdīkļiem, tostarp ar kultūras ministru.
Tur bija visas tās pašas žēlabas par „naudas nav”, runas par pagājušā un šī gada budžetu un par to, ka „visiem grūti”. No sarunas dalībniekiem uzzinājām par niecīgajām summām, kas iedalītas arhitektūras pieminekļu restaurācijai utt. Kultūras ministrs runāja tikai par to, ka ir budžets un ka no budžeta naudas tiek veikti maksājumi, piemēram, balerīnām Nacionālajā operā un dziedāšanas skolotājām. Visu cieņu balerīnām un skolotājām! Bet viņš nevienu vārdu nepateica par tiem, kuri nodrošina sevi, strādādami patstāvīgi. Taču mēs pastarpināti esam budžeta daļa, jo arī mēs maksājam nodokļus. Līdz šim valsts mūsu labā nav darījusi neko daudz, ja nu vienīgi Kultūrkapitāla fonds kādu atbalstīja, un mēs - kā varējām, tā vilkām, - Latvijas kultūras vezumu. To saku bez liekas kautrības. Līdz šim esmu to varējis izdarīt, arī tagad man ir izstāde, bet - ja stāsies spēkā jaunais nodokļu režīms, tad domāju, ka tā paliks pēdējā izstāde...
Tas nozīmē, ka tādā gadījumā tiks iznīcināts ļoti liels kultūras slānis, atzars, vienalga, kā to saucam.
Jā, tas ir fundamentāls jautājums: radīt vai ražot? Bet tās ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Un, manuprāt, cilvēku grupa, kas pagaidām apveltīta ar varu, tomēr neredz atšķirību starp tām. Visa notiekošā rezultātā es sāku domāt par laukiem, par cilvēkiem, kas tur dzīvo. Protams, lauki tiks automatizēti - ar laiku. Tehnoloģiskā revolūcija atcels roku darbu. Bet zeme lielākoties ir latviešu īpašumā. Nākotnē darbs laukos tiks robotizēts, saimniecības tiks apvienotas, cilvēku darbs ies mazumā... Mēs sākumā runājām par kultūras lauka „začistku”, drīz varēsim sākt runāt par īstu, fizisku zemes „začistku”. Bet kas notiks ar cilvēkiem, kuri tur dzīvo? Kaut ko taču vajag darīt, lai laukos nenotiktu revolūcija! Šos lauku cilvēkus vajag nodarbināt, viņus nevar kā 19. gadsimtā izmitināt kazarmās, citādi viņi atnāks ar dakšām.
Neatnāks. Latvijas iedzīvotāju mentalitātes pamatā ir samierināšanās.
Tomēr pēdējā laikā esmu dzirdējis, ka arī mazais un vidējais bizness sāk nopietni spuroties. Un valdītāji nesaprot to, ka, šādi izrēķinoties ar mums, tiek ignorēta vēsturiskā pieredze: protams, mūs var uzskatīt par lūzeriem, taču mākslas un kultūras cilvēki bija tie, kuri iesāka Atmodu. Valdītāji varbūt domā: izrēķināsies ar mums, visi būs pa kaktiem, beigās nomierināsies. Nē. Mēs viņu dzīvi varam padarīt neciešamu, un viņi nesaprot, ar ko viņiem ir darīšana. Jo mums ir vara pār cilvēku prātiem un sirdīm - ja mēs protam un gribam izmantot šo varu. Mēs skaidrosim, mēs neapstāsimies, un iespējams, ka jau nākamajās vēlēšanās viņi redzēs rezultātus. Nē, manī nav zvēriska naida pret valdošajiem, bet jūtu, ka tie nav man draudzīgi spēki, un, ja viņi nostāsies pret mums, mēs grausim šo sistēmu.
Kādā veidā?
Ar sabiedrisko viedokli. Valdītājiem ir jāsaprot, ka viņus var neievēlēt. Mēs pārliecināsim cilvēkus. Kas mani vēl pārsteidz... Uz visa šī fona tiek paaugstinātas ierēdņu algas. Mums trīskāršo nodokli, bet viņiem pieliek algu... Kā to saprast?
Nu, kā - kā? Lai viņiem varētu paaugstināt algu, kaut kur tā nauda jāņem. Paņems no radošajiem. Un tomēr bēdīgākais ir tas, ka kultūras ministra Naura Puntuļa iestāšanās par radošajiem cilvēkiem ir, maigi sakot, vārga.
Izskatās pēc tāda kā kolaboracionisma... Tajā dienā, kad organizējām ķieģeļu akciju pie Saeimas, ministrs radiofonā pateica, ka vairums mākslinieku ir ar visu apmierināti, ir tikai kāda cilvēku saujiņa, kuri nav apmierināti, un tie ir tēlnieki. Un tad sanāca tā „saujiņa” - visa Jēkaba iela bija pilna. Un tie bija ne tikai tēlnieki, bet arī mūziķi, literāti, aktieri... Ir skaidrs: ministrs Puntulis ir nodevis nozari, kas viņam bija uzticēta. Viņš ir nožēlojamākais kultūras ministrs visā LR vēsturē pēc 1991. gada. Uzskatu, ka viņam jādemisionē.
