Iespējams, šī ir pēdējā jubileja, ko Latvijas Radio atzīmē kā atsevišķs medijs: ir gaidāma apvienošanās ar Latvijas Televīziju, veidojot vienu sabiedrisko mediju. Latvijas Radio valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne uzskata: „Ieguvumi, kas parasti tiek minēti šādos gadījumos – piemēram, finanšu ietaupījums, ‒ būs margināli. Tas nevar būt pašmērķis. Mērķis var būt tikai tad, ja uzlabojas saturs. Un tad ir jautājums: kā šo apvienošanos veikt, lai radio daļā neveidotos rūgtums un pretestība pret šo procesu?” Problēmu ir daudz, par tām – mūsu saruna un, protams, Neatkarīgās sveiciens Latvijas Radio jubilejā!
Latvijas Radio svin 95 gadu jubileju. Tomēr nav īsti precīzi teikt - svin... Svinēšana kovida dēļ taču nenotiek.
Gluži cilvēciski - žēl, ka nenotiek. 95 gadi - tas ir milzīgs laiks gan cilvēkam, gan organizācijai. Visi būtu pelnījuši kārtīgi nosvinēt šo jubileju. It sevišķi tāpēc, ka mēs nezinām: cik ilgi Latvijas Radio būs viens pats, bez apvienošanās ar LTV... Šogad mēs ļoti daudz apzinājām LR vēsturi, mūsu cilvēkus, un tas kļūst zināms ne tikai mūsu iekšējā komunikācijā, bet arī radioklausītājiem. Varbūt tieši tāpēc jubilejas sajūta tomēr parādīsies.
Pirms trim gadiem, tikko stājusies LR valdes priekšsēdētājas amatā, kādā intervijā jūs teicāt, ka neklausāties radio. Kā ir tagad?
Situācija ir stipri mainījusies! Biežāk gan klausos atkārtojumus, podkāstos vai arhīvā, jo lineāri to darīt ir gandrīz neiespējami, ja nu vienīgi - braucot mašīnā. Visbiežāk klausos „Krustpunktā”, lielās intervijas, žurnālistu debates piektdienās... Man ļoti patīk jaunie raidījumi, kas tapuši šogad: pētniecības raidījums „Atvērtie faili”, par ekonomiku - „Pievienotā vērtība”...
Nekad neesat sevī atklājusi vēlmi pateikt kādam raidījuma veidotājam, sak, izvēlies citus raidījuma dalībniekus vai citas tēmas?
Esmu domājošs cilvēks, un man bieži gribas kaut ko izdarīt citādi. Īpaši domāju par to, kādi jautājumi tiek uzdoti, jo - vienmēr var pajautāt kaut ko vēl vairāk. Vēlāk, protams, ir iespēja padiskutēt ar žurnālistiem. Mums ir bijušas profesionālas diskusijas par to, kāpēc tajā vai citā raidījumā ir bijuši uzaicināti konkrētie cilvēki, jo, iespējams, varēja taču būt citi. Mums ir pieci kanāli, katrs „iet gaisā” 24 stundas diennaktī, un patiesībā ir grūti izsekot visam - uzaicinātajiem cilvēkiem, tēmām, jautājumiem...
Latvijā par populārāko kanālu neoficiāli ir atzīts Latvijas Radio 2, bet zinu, ka daudzi cilvēki to „apklusina” tad, kad sāk skanēt tā dēvētā „čimčidrilku” mūzika: nekvalitatīvs, netalantīgs un tizls skaņu virknējums. Bet latviešiem taču ir tik daudz labas mūzikas! Vai tiek domāts par klausītāju gaumi?
Šogad veicām LR2 auditorijas pētījumu - tieši par mūziku. Bija daudz vērtīgu secinājumu. Tagad ir jauns raidījums par latviešu populārās mūzikas vēsturi, ko veido Daiga Mazvērsīte. Tā varbūt ir tā audzinošā puse, līdztekus mēs domājam par kvalitāti un par gaumi. Ir arī mūzikas vēsture jāceļ gaismā.
Esmu dzirdējusi, ka jauni cilvēki saka: man arī reiz pienāks vecums, kad es klausīšos tikai LR2. Esat pētījuši savu klausītāju vecumu?
Jā, protams. Lineārajā ēterā tā ir kā 50+ stacija, bet tajā pašā laikā LR2 klausās tikpat daudz jauniešu kā Radio 5. Vienkārši LR2 ir lielāka auditorija. Līdz ar to nevar teikt, ka LR2 ir novecojošs kanāls. Mums ir arī daudz ētera personību - gados jaunāki cilvēki, kuri nākuši klāt. Pamazām maināmies... Mums ir arī piektdienas ballītes ar latviešu deju mūziku. Skatīsimies, kā auditorija uz to visu reaģēs. Domāju, saturs kļūs arvien kvalitatīvāks un interesantāks, uz dažādām mērķauditorijām vērsts.
Kādu laiku dzirdam runas par to, ka Latvijas Radio varētu apvienoties ar Latvijas Televīziju, veidojot vienu kopīgu sabiedrisko mediju.
Kad tas notiks - tas ir politiķu lēmums. Iespējams, tas varētu nedaudz vairāk kā pēc gada. Politiskā lēmuma pieņemšana parasti notiek diezgan ilgi un mokoši. Bet konceptuāli tas jau ir skaidrs: apvienošanās notiks. Jaunajai Sabiedrisko mediju padomei būs jāizstrādā koncepcija par mediju apvienošanu.
Vēl viena padome... Kā jums sirds saka: vai apvienošanās ir vajadzīga?
Ieguvumi, kas parasti tiek minēti šādos gadījumos - piemēram, finanšu ietaupījums, -‒ būs margināli. Tas nevar būt pašmērķis. Mērķis var būt tikai tad, ja uzlabojas saturs. Es esmu radio cilvēks, tāpēc skatos no radio pozīcijām, un, studējot citu valstu pieredzi, problemātiski ir tas, ka šādas apvienošanās parasti notiek uz radio rēķina. Parasti ir kaut kas slikti televīzijai, bet radio viss ir labi - gan finansiāli, gan ar auditoriju. Un tad ir jautājums: kā šo apvienošanos veikt, lai radio daļā neveidotos rūgtums un pretestība pret šo procesu? Man negribētos, lai Latvijas Radio resursus izmantotu tikai tam, lai stiprinātu televīziju. Saprotams, ka resursu Latvijā ir tik, cik ir, un izklausās vilinoši, ka Latvijā būs viens sabiedriskais medijs, būs viena māja, nevis divas, bet vai no tā visa iegūs sabiedrība? Kaut kādu sinerģiju vienmēr ir iespējams veidot, bet vai tāpēc divus uzņēmumus ir jāapvieno? Es tomēr gribētu sagaidīt, ka šajā procesā tiek saglabātas divas redakcijas un redakcionālā neatkarība. Ja tas pazudīs, sabiedrība zaudēs. Jo ir jābūt zināmai konkurencei, lai rastos kvalitatīvs produkts.
Latvijas Radio pametīs arī reklāmas tirgu. Ieguvumi, zaudējumi?
Tas zināmā mērā atvieglo dzīvi, jo darbība reklāmas jomā pēdējo pāris gadu laikā ir mazināta: ir bijušas izmaiņas likumos. Arī kovidkrīze ir mazinājusi reklāmas ieņēmumus. Mēs zinām: par šo naudu vairs nebūs jācīnās, jo valsts to iedos un kompensēs zaudējumus. Bet mēs zinām arī to: ja kompensācija ir noteikta summa, ar katru nākamo gadu tā dilst, jo inflācija būs vienmēr. Ilgtermiņā būs jādomā, ko darīt ar šo situāciju. Acīmredzot šī kompensācija būs jāindeksē.
Cik lielai jābūt kompensācijai nākamgad?
Mūsu gadījumā tie ir nepilni 3,5 miljoni eiro. Šajā summā nav tikai reklāmas vien. Tur ir arī autortiesību maksājumi. Otra lielā pozīcija: maiņas darījumi ar kultūras un koncertu organizācijām, kad mēs parasti par mazām naudām, savstarpēji mainoties, dodam reklāmu, bet viņi mums - ieraksta licenci. Taču tad, kad iziesim no reklāmas tirgus, mums vairs nebūs šīs maiņas iespēju, un koncertierakstus nāksies pirkt par pilnu summu. Trīsarpus miljonos ir arī PVN, ko patlaban nemaksājam pilnā mērā, ir arī jauna satura veidošana.
Ja notiks apvienošanās ar LTV, jums nāksies iet ārā no vēsturiskajām radiofona telpām?
Šis ēku jautājums... Manuprāt, Eiropā varam atrast daudz vairāk mediju, kuri strādā vairākās ēkās, nevis vienā. Mediji ir lieli, viņi katrā ziņā nav jāiebāž vienā ēkā. Mēs, 300 cilvēki, droši vien nesāksim intensīvu draudzēties ar 500 televīzijas cilvēkiem, nonākot vienā ēkā. Cik cilvēku vienā ēkā atrodas - tas nav būtiski, svarīgākais ir organizēt darbu tā, lai vajadzīgajā brīdī varētu realizēt sadarbību, kur tā nepieciešama.
Tiem radio kolēģiem, kuri atceras 1991. gadu, ugunskurus Doma laukumā, omoniešus un visu pārējo, būtu emocionāli grūti aiziet no vecās radiofona ēkas.
Protams. Bet bēdīgi ir tas, ka kopš tiem laikiem vecā radiofona ēka nav īsti remontēta. Tagad ir pienācis brīdis, ka nauda remontā tomēr būtu jāiegulda, jo ilgi šādā veidā turpināt vairs nevar. No otras puses - ir cilvēki, kuriem atrašanās šajā ēkā ir emocionāli svarīga, bet ir jaunāki cilvēki, kuri to neatceras un kuri gribētu labāk strādāt modernās, ērtās telpās. Tā ka tas viss nav viennozīmīgi... Un tomēr - atrašanās pašā Rīgas sirdī ir ārkārtīgi svarīga, pat izšķiroša. Tas mums ir ļoti svarīgi, jo radio - atšķirībā no TV, ‒ ziņas ražo katru stundu vai pat pusstundu. Vecajam radiofona namam ir arī savs šarms, tajā ir daudz ļoti skaistu telpu. Ir mums 1. studija, kurā notikuši ļoti daudzi nozīmīgi ieraksti, un tie notiek arī tagad.
Kad atnācāt strādāt uz LR, noskaņojums kolektīvā nebija no labākajiem. Kā ir tagad? Uzlabojies?
Ceru, ka jā. Radio kolektīvs ir ļoti dzīvīgs un ātri reaģējošs. Tad, ja kolektīvs jutīs, ka lietas nenotiek tā, kā tām jānotiek, reakcija būs asa un tūlītēja. Radiocilvēkiem ir svarīgi, lai LR darbotos saskaņā ar augstiem kvalitātes standartiem, kas ir pieņemami un saprotami visiem LR darbiniekiem. Tad nebūs satricinājumu un strīdu nedz iekšpusē, nedz uz ārpusi. Bet to pārmaiņu un satricinājumu iespaidā tas ne vienmēr labi izdodas.
Vai jūsu žurnālistiem ir ļauts paust savas politiskās simpātijas vai antipātijas?
Tas drīzāk ir jautājums nevis par to, ko cilvēki dara ēterā kā sabiedriskā medija pārstāvji, bet gan par to, kā viņi izpaužas sociālajos tīklos, kur viņi pauž savus personiskos uzskatus. Tā ir lieta, kas, iespējams, cilvēkiem nav līdz galam skaidra. Par to vēl daudz jādomā.
Tad jau tas mazliet tā kā robežojas ar izteikšanās brīvības noliegumu.
Tas ir interesants jautājums. Bet tas ir mūsu uzdevums: izdomāt, kā mēs varētu līdzsvarot šīs lietas, darbojoties ne tikai sabiedriskajā medijā, bet sociālo mediju vidē. Izteikšanās brīvība ir viena lieta, tomēr jāsaprot: ja tu izsakies arī sociālajos medijos, tevi tik un tā identificē kā sabiedriskā medija žurnālistu nevis kā privātpersonu.
Ko novēlēsit Latvijas Radio 95 gadu jubilejā?
Kad filmējām klipu radio jubilejai, domāju par to, kas mani kā radio darbinieku iepriecinātu. Man patiktu, ja ikvienam Latvijas iedzīvotājam būtu vismaz viens Latvijas Radio raidījums vai kanāls, kas viņam būtu mīļš un tuvs un ar kuru viņš lepotos. Tad tas finansējums, kas tiek novirzīts sabiedriskajam medijam, būtu labi un godīgi iztērēts. Tad katrs varētu pateikt: jā, šis raidījums (kanāls) ir tas, par ko es ar prieku maksāju. Un vēl svarīgi ir tas, ka - par spīti visam, kas notiek, ‒ Latvijas Radio vērtības tiek nestas tālāk. Radio svarīgums ir liels, tas nav tikai medijs, LR ir vēstures liecinieks un veidotājs, uz Latvijas Radio ikviens var paļauties, tā ir mūsu drošā aizmugure.