“Šantāžas ceļā izspiests atlīdzinājums,” teica Aleksandrs Kiršteins (NA), 30. septembrī Saeimā debatējot par likumprojektu, kas paredz ebreju kopienai izmaksāt 40 miljonus eiro par holokausta dēļ zaudētajiem īpašumiem. Kaut arī holokaustā nekādi īpašumi netika zaudēti, jo tos 1940. gadā jau bija paspējuši atņemt padomju okupanti, šāds formulējums likuma nosaukumā tomēr palika. Protams, Kiršteina priekšlikums netika pieņemts. Taču skaidrs, ka debates turpināsies gan otrajā, gan trešajā lasījumā.
Saeimas 60 deputāti 30. septembrī pirmajā lasījumā atbalstīja Mārtiņa Bondara (A/Par) bīdīto likumprojektu, pret to balsojot vienīgi Nacionālajai apvienībai.
Precīzāk gan būtu teikt, ka Saeima atbalstīja Bondara politbiznesa projektu: pārāk klajš un nepārprotams bija ne tikai paša Bondara, bet arī visa politpulciņa - “Attīstībai/Par” - spiediens uz pārējiem deputātiem, lai iestātos “vēsturiskā taisnīguma atjaunošana”, kā to patētiski nosauca tā paša politveidojuma deputāts Juris Pūce. “Vēsturiskais taisnīgums”, viņaprāt, iestātos tad, kad Latvijas valsts, tas ir, mēs, nodokļu maksātāji, uzdāvinātu no PSRS iebraukušā Arkādija Suharenko vadītajai Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomei tādu nieku - 40 miljonus eiro.
Taču Saeimas deputāts Edvīns Šnore (NA) “taisnīgumu” komentē citādi: “Runa ir nevis par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu - kā visiem mēģina iestāstīt ebreju organizāciju aktīvisti -, bet par vienas grupas bagātināšanos, kam nav nekādas saistības arī ar šodienas taisnīgumu. Jo Latvijas pilsoņiem, kuri nav atbildīgi par holokaustu, liek “atlīdzināt” totalitāro režīmu netaisnības tiem, kas paši no šīm netaisnībām nav cietuši.” (Visu interviju ar Edvīnu Šnori var izlasīt šeit.
Likumprojektu pirmajā lasījumā atbalstīja arī Jaunās konservatīvās partijas (JKP) Saeimas frakcija, un tas ir tikai dabiski, jo šīs politkopas raksturīgākās iezīmes - nodevīgums un prasme pielīst (un ielīst) - še izpaudās jo krāšņi. Mazliet jauku atmiņu: 2019. gada decembrī šīs politkopas vadonis Bordāns kopā ar uzticamo klēpjsunīti Jurašu devās uz ASV, konkrēti - uz Finanšu ministriju. Par šo vizīti Tieslietu ministrijas mājaslapā bija ievietota informācija, kurā teikts, ka Latvijas delegācijai bijusi tikšanās ar finanšu ministra vietnieku Džastinu Maziniču. Interesanti, kāpēc mūsu tieslietu ministram vajadzēja tikties ar ASV finanšu ministra vietnieku?...
Pēc trim dienām, 2019. gada 9. decembrī - ak, tavu brīnumu! - ASV Finanšu ministrijas (U. S. Department of Treasury) mājaslapā tika publicēts paziņojums, ka Ventspils mērs Aivars Lembergs un vēl četras organizācijas, tostarp Ventspils brīvostas pārvalde, iekļautas ASV sankciju sarakstā. Šķiet, nabaga Bordāns, sapratis, ka nespēj tikt galā ar savu politisko ienaidnieku (pretinieks būtu pārāk maigi teikts...), aiztesās uz Ameriku un mīļi palūdza, lai viņējā Finanšu ministrija nošņāpj elpošanas iespējas mūsējiem “oligarhiem” un visādām viņu ostām. Neies taču savas tīrās rociņas smērēt, tāpēc - lai smirdīgo darbiņu izdara citi, vai ne?
Bet katrs politiskais “dīls” prasa atgriezenisko saiti. Proti, ko Bordāna kungs pasolīja amerikāņu kolēģiem, kuri neskopojās un sniedza viņam tik noderīgo pakalpojumu? Nepagāja ne divi gadi, un - bingo! - ir taču mums tāds nepadarīts darbiņš: kompensācijas ebrejiem!
Kad pakalpīgais Bordāns sajuta lielas sabiedrības daļas sašutumu par Saeimas (un konkrēti arī - JKP) nodevīgo balsojumu, ar kuru deputātu vairākums burtiski izņirgājas par latviešu tautu, viņš “sejugrāmatā” iepludināja savu uzrunu, kurā “patriotiski” un “konservatīvi” mēģina taisnoties par minēto balsojumu. Nav vērts publicēt visas viņa vāvas, jo būtiskākais ir tas, ka viņš nevilšus izpļāpājās par cenu, kādu mums, iespējams, nāktos maksāt, ja deputāti, nedod dies, atļautos nepaklausīt “pareizajām” norādēm.
Bordāna kungs augšminētajā videouzrunā izpaudās, ka likumprojekta apstiprināšana “vislielākā mērā ir Latvijas nacionālās drošības interesēs” un “mūsu lēmums ietekmēs to, ar cik ātru palīdzību, ar cik lieliem resursiem mēs varam rēķināties militāra konflikta gadījumā”.
Šo tekstu pamanīja daži Saeimas deputāti (Māris Možvillo, Jūlija Stepaņenko, Karina Sprūde, Aldis Gobzems, Ēriks Pucens) un nosūtīja jautājumus tieslietu ministram:
Drīz vien tieslietu Bordāns atsūtīja deputātiem atbildi: “Savu nostāju attiecībā uz nepieciešamību noslēgt rēķinus ar pagātnes mantojumu paudu gan kā valdības loceklis, gan Jaunās konservatīvās partijas priekšsēdētājs, gan Latvijas Republikas pilsonis un savas valsts patriots. Nenoliedzami, ka ikviena līguma, it sevišķi starptautisko publisko tiesību jomā, izpilde ir atkarīga ne tikai no līguma satura, bet arī no līguma dalībnieku motivācijas. Ziemeļatlantijas līguma (turpmāk - Līgums) 5. pantā noteiktais ir saistošs visām tās dalībvalstīm, taču fakts, ka dalībvalsts sev pieņemamā veidā nav centusies atrisināt jautājumus, uz kuriem tai tiek ilgstoši norādīts, neveicina sadarbības kvalitāti un var būt izšķirošs situācijā, kad nepieciešama steidzama un apņēmīga pārējo dalībvalstu rīcība. Vēlos apliecināt, ka pēdējos gados Latvijas un Amerikas Savienoto valstu sadarbība ir ievērojami uzlabojusies, un ASV vairākkārtīgi ir apliecinājusi savu gatavību pildīt 4. un 5. pantā noteiktās saistības. Pēdējo trīs gadu laikā Latvijas valdība ir ne tikai nodrošinājusi ievērojamu progresu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanā, bet arī ievērojami samazinājusi t.s. oligarhu un to īstenoto koruptīvo shēmu ietekmi uz valdības lēmumiem. Diemžēl oligarhu atbalsis Saeimā joprojām jūtamas.” (Tekstā saglabāta autora stilistika.)
Nav grūti pamanīt, ka Bordāns neatbild uz deputātu uzdotajiem jautājumiem, vien turpina izplatīt mītu par “kompensāciju” nepieciešamību. Protams, neaizmirstot pieminēt “oligarhus” un viņu “atbalsis” Saeimā. Bet kāds gan “oligarhiem” sakars ar “kompensācijām”? Varbūt “oligarhos” Bordāns ir iekļāvis savu draudziņu - ASV miljonāru Pēteri Ragaušu, ar kuru viņš kopā bīdīja sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecību Saulkrastos? Ja tā, tad daudz kas kļūst skaidrs.
Deputāti nerimās un nosūtīja jautājumus arī aizsardzības ministram Artim Pabrikam (“Attīstībai/Par”).
1. Vai atbilst patiesībai Jāņa Bordāna paustais apgalvojums par to, ka 1949. gada 4. aprīļa Ziemeļatlantijas līguma 5. panta izpildes operativitāte un kvalitāte ir atkarīga no cita Saeimā izskatāmā likumprojekta atbalsta?
2. Vai Latvijai, pievienojoties 1949. gada 4. aprīļa Ziemeļatlantijas līgumam, tika pievienoti kādi īpaši nosacījumi par iespējamo atbalstu vai kompensāciju kādām grupām? Vai pastāv vēl citi apstākļi, kas var ietekmēt iepriekšminētā līguma izpildi no sabiedroto puses? Ja atbilde ir pozitīva, tad kādi dokumenti to apliecina?
3. Kā mainīsies 1949. gada 4. aprīļa Ziemeļatlantijas līguma dalībnieku atbalsts Latvijai militāra konflikta gadījumā:'
a) ja LR Saeimā galīgajā lasījumā netiks pieņemts likumprojekts par “Labas gribas atlīdzinājumu ebreju kopienai”?
b) ja LR Saeimā tiks pieņemts likumprojekts par “Labas gribas atlīdzinājumu ebreju kopienai”?
Artis Pabriks atbildēja: “Atbildot uz deputātu jautājumu (..), informēju, ka Aizsardzības ministrijai nav pieejama informācija, kas liecinātu par to, ka 1949. gada 4. aprīļa Ziemeļatlantijas līguma 5. panta izpildes operativitāte un kvalitāte ir atkarīga no Saeimā izskatāmā likumprojekta par “Labas gribas atlīdzinājumu ebreju kopienai” atbalsta. Ziemeļatlantijas līgums ir publiski pieejams, un tam nav pievienoti dokumenti ar juridiskajiem nosacījumiem, ka kolektīvās aizsardzības atbalsts ir atkarīgs no kompensācijas kādām grupām.
Ziemeļatlantijas līguma 5. pants nosaka, ka bruņota uzbrukuma gadījumā dalībvalstis “apņemas, ka (..) katra no tām, izmantojot individuālās un kolektīvās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51. pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību”. Konkrēta NATO militārā rīcība ir atkarīga no pieņemtajiem politiskajiem lēmumiem starp dalībvalstīm NATO Ziemeļatlantijas padomē. Lai dalībvalstis jebkurā brīdī būtu gatavas pieņemt Latvijai vēlamus politiskos lēmumus un būtu militāri gatavas īstenot kolektīvo aizsardzību, Aizsardzības ministrija pastāvīgi aktualizē Latvijas militāro apdraudējumu, veicina NATO adaptāciju iepretim šiem draudiem un uztur labas attiecības ar sabiedrotajām valstīm.”
Lai arī diplomātiski izvairīgi, tomēr galvenais pateikts: likumprojektam par “labas gribas kompenācijām” nav nekāda sakara ar NATO līguma 5. pantu. Bet varbūt abas partijkopas - JKP un “Attīstībai/Par” - nav paspējušas vienoties par kopīgu stratēģisko līniju attiecībā uz Bondara virzīto 40 miljonu afēru?
Taču - kā taisnīgi atzīmēja Juris Pūce (A/Par), restitūcijas vienmēr bija sarunu objekts ar ASV, un Latvijā ne reizi vien ieradušies dažādi “ebreju jautājumu” komisāri (piemēram, Duglass Deividsons un Nikolass Dīns), lai iekārtotu nepakļāvīgo latviešu smadzenes vajadzīgajā virzienā.
Tāpēc uzdevu jautājumu ASV vēstniekam Džonam Kārvailam: “LR tieslietu ministrs Jānis Bordāns 2021. gada 2. oktobrī FB video pauda viedokli par likumprojektu “Labas gribas atlīdzinājums Latvijas ebreju kopienai”, kura apstiprināšana “vislielākajā mērā ir Latvijas nacionālās drošības interesēs, un mūsu lēmums ietekmēs to, ar cik ātru palīdzību, ar cik lieliem resursiem mēs varam rēķināties militāra konflikta gadījumā”. Video ir pieminēts 1949. gada 4. aprīļa Ziemeļatlantijas līguma 5. pants.
Vai tas nozīmē, ka šī ir oficiāla ASV pozīcija - apmaiņā pret minētā likuma apstiprināšanu NATO dod drošības garantijas Latvijas valstij? Vai arī tas ir ministra Bordāna izdomājums?”
No ASV vēstniecības operatīvi tika atsūtīta atbilde: “Kā prezidents Baidens sacīja NATO galvenajā mītnē 2021. gada jūnijā: “ASV apņemšanās ievērot NATO līguma 5. pantu ir stingra un nesatricināma. Tas ir svēts pienākums.” Latvija iestājās NATO 2004. gadā un tādējādi gūst labumu no 5. panta, kas sevī ietver kolektīvās aizsardzības principu: uzbrukums vienai NATO dalībvalstij tiek uzskatīts par uzbrukumu visiem sabiedrotajiem.”
Protams, neviena vārda par “ebreju kompensāciju” eventuālo sakaru ar NATO 5. pantu. Tādā gadījumā Bordāna centība skaidrot JKP frakcijas nodevīgo balsojumu par “ebreju kompensāciju” likumu izskatās vismaz smieklīgi, sak, mums tad nebūs NATO aizsardzības, ja nenobalsosim par šo likumu - ko gan neapstiprina nedz aizsardzības ministrs, nedz ASV vēstniecība.
Bet varbūt Bordāns apzināti melo - tāpat kā Bondars un pārējie biedētāji ar 5. panta pēkšņo zudību “ebreju kompensāciju” likuma neapstiprināšanas gadījumā? Iespējams arī, ka Bordāns ar kompāniju izdomāja milzu draudus valsts drošībai, lai kaut vai tādā veidā attaisnotu savu noziedzīgo labvēlību 40 miljonu afērai. Eksistē arī cita varbūtība: varbūt Kiršteinam taisnība un tā ir reāla šantāža? Varam izvēlēties sev tīkamāko variantu.
2012. gadā toreizējais premjers Valdis Dombrovskis (“Vienotība”) aicināja tieslietu ministru Gaidi Bērziņu (NA) veidot darba grupu “ebreju kompensāciju” sakarā. Ministrs atteicās ar pamatotu argumentu: denacionalizācijas process Latvijā ir beidzies. Bet premjera spiediens turpinājās, un Gaidis Bērziņš atkāpās no amata. Mūsu Bordāns tostarp nostiprināsies amatā, jo viņš zina - kam un kāpēc jāizklāj grīdceliņš. Un gan jau pa grīdceliņu gājēji arī zinās, cik maksā no sirds strādājošs un uzticams lobijs.
