Elita Veidemane / Autori

«Ko tad mani tagad intervēt – 60 gadu jubilejas koncerti jau izskanējuši,» atgaiņājas Jānis. Tomēr ne jau tikai jubilejas ir svarīgas: komponists Jānis Lūsēns – kā viņš pats saka, būdams praktiķis – vērtē Latvijas kultūras dzīvi no sava «praktiskā» plaukta. Bet līdztekus – ieskats viņa daiļrades plānos. Kopā ar dzejnieci Māru Zālīti tiek sacerēts darbs par Bermonta laiku un Neatkarības karu, un pirmizrāde paredzēta 23. novembrī. «Operas teātrī tiks atjaunota Leļļu opera, savukārt nākamajā pavasarī kopā ar Aigaru Dinsbergu veidosim koncertuzdevumu Kaupēn, mans mīļais,» atklāj Jānis.

Aldis Gobzems gāja uz Rīgas pili cauri šķidram atbalstītāju pulciņam. No debesīm smīlāja drēgns vēla rudens miklums. Plānais mētelītis neturēja krunku, un Aldis centās netrīcēt no aukstuma, kas līda iekšā pa visām šuvēm. Viņš visiem smaidīja, laipni rokojās, tomēr trīceklis nerimās. Bet tas, šķiet, nebija no drēgnuma, tam Aldis nojauta citu iemeslu: prezidents viņam pateiks «sorry, vecais». Protams, ne tādiem vārdiem, bet ar tādu domu. Šo Alda gājienu uz pili varēja uzskatīt par pēdējo, nu jau skaits bija zudis, cik reižu viņš un citi premjera amata pretendenti mēroja cerīgos soļus pretim prezidenta rokai, kas sveicina bez solījumiem...

«Ir nāciju līderi, kas mobilizē un iedvesmo savu tautu uz izciliem sasniegumiem ekonomikā, zinātnē, tehnoloģijās, kultūrā. Un tad ir politiķi, kas piedāvā pašapliecināties uz mazākuma rēķina: «Vajag iespert tiem krieviem, lai viņi zinātu savu vietu. Un zinātu, cik mēs esam diženi un vareni.» Ir tādi politiķi. Un tad... Un tad ir Nacionālā apvienība,» daudznozīmīgas patētikas apgaismots, no Saeimas tribīnes pauda Saskaņas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis, šķetinādams nešpetnās Nacionālās apvienības kārtējo «izlēcienu», kas krieviem, viņaprāt, izdarīs gauži, ja tiks aizliegtas Georga lentes. Nav gan skaidrs, par kādiem tādiem nācijas līderiem – iedvesmotājiem un mobilizētājiem – runāja Saskaņas prokremliskā stabule Dombrovskis, nav arī saprotams, kurš un kāpēc grib iespert krieviem, bet izmisums viņa balsī skanēja gan.

«Savādi, ka šoreiz Valsts prezidenta ievēlēšanu nepavada ierastie ķengu komentāri...» – šādi un līdzīgi ieraksti parādījās sociālajos tīklos. Latviskajā publikā tradicionālo ķengu bija visai maz, bet ne jau tāpēc, ka interneta publika pēkšņi būtu kļuvusi izglītotāka un pieklājīgāka. Nē. Īsti neatradās kam piekasīties – topošajam prezidentam aiz muguras nestāvēja nedz zoodārzs, nedz mazisks intrigu tirgus. Vismaz ne tāds tirgus, ko viena otra prezidenta ievēlēšanā varēja saskatīt pat pusakls vienacis.

Nepateicība ir pasaules avanss, alga būs pēc tam, drūvīgi nodomāja jaunkonservators, tieslietu ministrs Bordāns. Nu, iespējams, kaut kā līdzīgi nodomāja. Jo bija jau arī iemesli tādām domām, jo vēlētāju vairums tomēr izrādījās nepateicīgi sušķi.

«Esmu ieskrējis uz brīdi Aucē. Cilvēki nevar nobalsot, kuri atbraukuši ciemos, man sūdzas. Tāpat vēstules netika saņēmuši. Ja lidmašīnā ir tehniskas ķibeles, tas ir drauds cilvēku dzīvībai. Ja vēlēšanās ir tehniskas ķibeles, tas apdraud demokrātiju. Attīstībai/Par! jau nespēja vadīt valdību, un tai vēl vajadzēja sačakarēt vēlēšanas ar CVK vadītāja nomaiņu!» – tā man 24. maijā atrakstīja kāds paziņa, vērodams EP vēlēšanu norisi. Tā nebija vienīgā ziņa, kas liecināja par haosu. Informācija nāca no daudzām vietām un bez mitas. Datu apmaiņas sistēmas problēmu dēļ desmitiem cilvēku, kuri vēlējās nobalsot agrāk un citā iecirknī, gāja prom no iecirkņiem nenobalsojuši. Diez vai viņi atgriezās pēc tam 25. maijā, lai atkal mēģinātu nobalsot. Visticamāk, ka ne.

«Latvija ir pelnījusi tikpat labu pārvaldību, kāda ir Rīgā,» Saskaņas reklāmas rullītī saka Sergejs Staniševs, Eiropas sociālistu partijas prezidents. Līdzīgas ģeķības klāsta vairāki citi «sociālisti» un viņu mutācijas. Reklāma gan ir paveca, tā tapusi pērnā gada maijā, un tās mērķis – piesaistīt pēc iespējas vairāk «sociālistiski» domājošus pilsoņus 13. Saeimas vēlēšanās.

«16 gadu vecumā izdomāju, ka skolas gaitas ir jābeidz, jo skola ir bezjēdzīga,» Dāvids smaida pilnīgi nepedagoģiski, un diez vai šo tekstu vajadzētu lasīt jaunajiem censoņiem. Kādā sporta stundā skolotājs izsmēja pusaudža Dāvida kreklu, un «visa klase rēca par mani». Otrs priekšmets bija latīņu valoda, kuras dēļ Dāvidam beigu beigās nācās pamest skolu. Viņš saprata: lai cilvēks būtu sekmīgs, skolas neko nelīdzēs – to vietā jāsāk dzīvot un strādāt.

Sākšu ar atvainošanos Valsts drošības dienestam (VDD). Piedodiet, lūdzu, ka es jums «uzbraucu», savā pilnīgi nepamatotajā riebumā pret Latvijas sabiedrības šķēlējiem meklējot atbalstu un izpratni dienestā, kam vajadzētu rūpēties par valsts drošību. Piedodiet, lūdzu, ka, galīgi neizprotot vārda brīvības jēdzienu, tik muļķīgi uzprasījos, lai jūs to izskaidrotu savā atbildes vēstulē. Un piedodiet, ka tik raupji atbildēju uz jūsu vēstuli, nepateicībā atcērtot: «Paldies. Pat nešaubījos, ka atbilde būs tieši tik bezzobaina. Tiešām paldies.»

«Gribētos atkal kļūt par studentu, lai te mācītos,» – šādas atziņas varēja dzirdēt 2015. gadā, kad Pārdaugavā tika atklāta Latvijas Universitātes (LU) Dabas māja, kurā izvietojās Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Ķīmijas fakultāte un Bioloģijas fakultāte. Toreiz LU rektora amatā nesen bija stājies Indriķis Muižnieks, un nu viņa «valdīšanas» laikā ir atklāta nākamā – Zinātņu – māja. Modernas, plašas, gaumīgas telpas, kas vedināt vedina uz zināšanu apgūšanu.

Ir mirkļi, kuru radītās sajūtas nedziest. Tās dzīvo savu dzīvi, nepievēršot uzmanību tiem, kuri apgalvo: viss ir noticis nepareizi, viss bijis veltīgi, jo mūsu naivās cerības nepiepildījās.

Interfronte Latvijā joprojām ir uzvaras gaviļu ieskauta, tā nav nedz mirusi, nedz apklususi, tā joprojām ir dzīva un paliek nemirstīga kā proletariāta vadonis, vecais vaska lellis Ļeņins. Ar interfronti domāju ne tik daudz Ždanokas iepelējušās teātra izrādes, mēģinot reanimēt padomju oficieru madāmu apmeklētos pasākumus «gribu mācīties krievu valodā», cik mūsdienīgas, dāsni apmaksātas pretvalstiskas aktivitātes, kuras notiek ar vietējo drošības iestāžu tolerantu klusuciešanu. Protams, drošības iestādēm tāda programmiņa galvā nepiedzims no svētā gara, tur vajadzīgs likumdevēju mīkstmiesīgs atbalsts.

«Rīgas pils arī dega ļoti skaisti,» kāds sociālo tīklu prātnieks salīdzināja 2013. gada ugunsgrēku un Parīzes Dievmātes katedrāles degšanu 2019. gada Lieldienu nedēļā. «Jā, cool,» ar tādu pašu entuziasmu atbildēja cits ugunsgrēku eksperts. Bija daudz idiotisku, nekaunīgu un liekulīgu «vērtējumu» par nule notikušo Parīzes Dievmātes katedrāles gandrīz (!) bojāeju. Vieni kritizēja «nemākulīgos ugunsdzēsējus, kuri sava vājuma dēļ nesaglāba katedrāli un tāpat nesaglābs visu Eiropas civilizāciju», otri kaunināja ziedotājus celtnes atjaunotnei, piedāvādami samest naudiņu neēdušajiem Āfrikas bērniem, savukārt trešie ultramoderni sunīja katoļu Baznīcu, kuras viens no redzamākajiem simboliem – Notre Dame de Paris – «par laimi» dega spožās liesmās...

Intervija ar bijušo Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītāju, tagad – konsultantu Induli Zālīti: par iztrūkstošajiem VDK papildu kartotēkas datiem, par to, kāpēc slepenais dienests nemaz nebija tik slepens, par Latvijas Tautas frontes «cīnītājiem» – čekas aģentiem un par to, vai aģents varēja nezināt, ka viņš ir savervēts.

Tieši tāpat kā itin viss šajā koalīcijā – arī Valsts prezidenta amata kandidāta izraudzīšanās norisinās smieklīgi. No viltus ziņu dūmiem nule izpeldēja gan zobārste, gan tiesībsargs, pēcāk nepacietīgi sākām gaidīt ar īpašiem talantiem apveltītu ginekologu vai fenomenāli valstiski domājošu daiļkrāsotāju. Neviena profesija netika atstumta. Tomēr izskatās, ka nu jau būs par vēlu meklēt citus kandidātus, jo pirmdienas vakarā koalīcija atzinās: Valsts prezidenta amatam virzīšot Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu.

Mūslaikos cepties par to, kam kārtējo reizi ir piešķirti valsts augstākie apbalvojumi, ir vismaz bezgaumīgi. Nu, piešķīra atkal piķis viņu zina kam, ko tur dzisināt plaušas, nav vērts, tāpat visiem pie elkoņa – gan tiem, kuri lēma piešķirt, gan tiem, kuri dalīja spannīšus ar spožajiem bleķiem. Bet katrs nākamais gadījums pielavās kā negaidīts spēriens pa dibenu, un tad tev atliek vai nu sāpīgi sažmiegt sejaspantus, vai nu izlikties, ka tev dibena nav. Tomēr vairumā gadījumu visas ķermeņa daļas ir vietā.

Intervija ar kultūras ministri Daci Melbārdi (NA): par kultūras finansējumu un dziesmu svētku perspektīvām, par Rīgas koncertzāli un būvnieku vēlmi attiesāt miljonus no Kultūras ministrijas (KM).

2010.gada 10.aprīlis paliks vēsturē kā baismīgas traģēdijas diena: Krievijā, Smoļenskā notika aviokatastrofas, kurā gāja bojā Polijas prezidents Lehs Kačiņskis un vēl 95 cilvēki, galvenokārt augsta ranga politiskās un militārpersonas, kas bija ceļā uz piemiņas pasākumu Katiņā, lai pieminētu citu traģēdiju - 1940.gadā Katiņā krievu NKVD noslepkavotos 22 000 poļu.

«Kaimiņa partija savāca aptuveni 30 000 mūsu vēlētāju balsu. Ja tas tā nebūtu noticis, zaļzemniekiem parlamentā šodien būtu kādas sešpadsmit vietas,» rūgtās pārdomās dalījās kāds ZZS vēlētājs. Matemātika, protams, ir skarbi loģiska: zaļzemnieku 11 vietas Saeimā var vērtēt vien kā šīs organizācijas stratēģisku, nopietnu zaudējumu.

«Izmantot sabiedriskā medija raidlaiku personisko viedokļu paušanai, paziņojumu, sludinājumu lasīšanai ir tieši tas pats, ja Latvijas Bankas darbinieki izmantotu bankas zeltu saviem laulību gredzeniem vai valsts mežu darbinieki cirstu valsts mežu savām vajadzībām,» sev raksturīgajā sarkasmā sociālajos tīklos viedokli pauž politikas pārzinātājs Jurģis Liepnieks.

Vēstulē redzu skaistu, kārtīgu rokrakstu, tāpēc uzreiz saprotu, ka tās autors ir seno laiku cilvēks: mūsdienu ļaudis ir atradinājušies rakstīt ar roku, tagad dominē bezpersoniskais datorsalikums. Vēstule adresēta EP deputātei Inesei Vaiderei.

Dzīvnieku aizstāvības biedrības un daudzas patversmes kopīgi iesniedza Saeimā priekšlikumus grozījumiem Dzīvnieku aizsardzības un Veterinārmedicīnas likumos.