Pieminam 25. marta deportāciju upurus
„... atstāts uz mūžu obligātā nometinājuma vietā bez tiesībām atgriezties iepriekšējā dzīvesvietā,” uz „spravkas”, kas izdota Eleonorai Tučei, parakstījies Omskas apgabala Isilkulas rajona milicijas priekšnieks kapteinis Komajevs. „Spravka” izdota 1949. gada 18. jūnijā. Eleonora, kurai tobrīd bija 53 gadi, kopā ar tūkstošiem citu latviešu tika deportēta 1949. gada 25. martā - no Maltas stacijas, kas atrodas netālu no Rēzeknes, uz Sibīriju, šausmu un neziņas mākoņos ietīts, devās nāvei un verdzībai nolemto ešelons.
Marta sākumā Rēzeknē sāka klīst runas, ka atkal notikšot izvešana. Ļaudis atcerējās 1941. gada 14. jūnija deportācijas, un bailes auga augumā. Bija ģimenes, kuras pameta mājokli Rēzeknē un devās uz laukiem, lai apmestos uz dzīvi pie radiniekiem un pārlaistu briesmu laiku. Neviens neko skaidri nezināja, bet šausmu atmosfēra bija burtiski sataustāma.
Marija, Eleonoras meita, tobrīd mācījās Rēzeknes vidusskolas 11. klasē un īrēja pilsētā gultasvietu, jo katru dienu izbraukāt uz skolu no attālas lauku mājas nebija iespējams. 24. marta vakarā saimniece, pie kuras dzīvoja Marija, pavēstīja, ka redzējusi pilsētā iebraucam daudzas smagās mašīnas. Marija 25. marta rītā aizgāja uz skolu, un viņas klase bija pustukša. Daudziem uz soliem bija salikti cimdiņi, blakus - somas, kurās atradās pirmās nepieciešamības mantas - ja nu pēkšņi jāceļas un jāiet prom... Pavasaris togad bija auksts un sniegots.
Marija torīt vēl nezināja, ka viņas mamma Eleonora Tuče agrā stundā jau bija aizvesta uz Maltas staciju, kur viņu un citus apkārtnes ļaudis gaidīja lopu vagons.
Pirms kara Eleonorai piederēja paliela saimniecība, līdz ar to viņu ieskaitīja budžos, kuri kavē kolektivizāciju. Protams, no saimniecības bija palikušas tikai atmiņas, jo krievi, kuri 1940. gadā okupēja Latviju, bija veiksmīgi visu atņēmuši vai iznīcinājuši. Eleonorai bija palikusi 1911. gadā celta dzīvojamā ēka, kūts un siena šķūnis. Vēl „budžu saimniecībā” rekvizētāji atrada dzelzs arklu, vienjūga dzelzasu darba ratus un atsperecēšas...
Bet pats galvenais Eleonoras „grēks” bija tas, ka viņa apprecējās ar aizsargu Jāzepu Lāci. Viņas pirmais vīrs - Jāzeps Tučs - mira jau 30. gados. Aizsargu Jāzepu Lāci arestēja 1945. gadā un notiesāja uz 20 gadiem katorgā - kā rakstīts 1949. gada 5. aprīļa slēdzienā par Eleonoras Tučes deportēšanu. Vispirms deportē, tikai pēc tam - raksta pamatojumu, kāpēc cilvēks deportēts. Bet pamatojums bija, raugi, kāds.
„Lācis, dzīvodams [vācu] okupētās Latvijas PSR teritorijā un būdams naidīgi noskaņots pret padomju varu, pirmajās [vācu] okupācijas dienās brīvprātīgi iestājās militāri fašistiskajā organizācijā „Aizsargi”, kuras sastāvā piedalījās soda izpildes darbībās pret padomju partizāniem un pilsoņiem,” - tā to visu „atradis” Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas 2. daļas B nodaļas „načalnieks” kapteinis Vatļecovs, kura lēmumam piekritis 2-H nodaļas „načalnieks” majors Zujāns.
Lēmums bija ātrs, okupantiem un viņu bļodlaižām tipisks, jo citāds tas nemaz nevarēja būt: „Sodītā nacionālista Jāzepa Lāča ģimeni izsūtīt ārpus Latvijas PSR robežām uz attālām Padomju Savienības specnometinājuma vietām, īpašumus konfiscēt.”
Pierādījumu, ka Jāzeps Lācis būtu piedalījies kaut kādās „soda izpildes darbībās”, protams, nebija. Bet kuru okupantu gan varēja interesēt tādas fineses kā, piemēram, aizsargu organizācijas loma pirmskara Latvijā vai iemesli, kāpēc aizsargi bija gatavi sadarboties kaut vai ar pašu sātanu, lai cīnītos pret nīstās padomju varas satrapiem.
Marija izglābās no deportēšanas. Brīnumainā kārtā izglābās. 25. martā pirmā bija vēstures stunda, ko vadīja skolotājs Leopolds Purviņš. Bet nekāda vēstures stunda tā nebija: skolotājs pateica audzēkņiem, lai tie dara, ko grib, jo viņš nespējot vadīt stundu - šorīt aizvests viņa labākais draugs Askolds. Klasē iestājās klusums. Pēc mirkļa ienāca mācību pārzine un kaut ko iečukstēja Purviņam ausī.
„Marija, pēc jums ir atnākuši,” viņš, balsij lūstot, ierunājās.
Kopā ar Mariju skolotājs Purviņš izgāja gaitenī un klusi nobēra: „Ejiet prom pa sētas durvīm! Es pateikšu, ka šodien neesat ieradusies skolā.” Satrauktā Marija aizskrēja uz savu īres vietu. Un tad skolotājs attapās, ka arī tur viņa nedrīkst palikt: krievi taču nāks viņu meklēt! Klasesbiedrene, vārdā Vilhelmīne Svikle - priekšzīmīga komjauniete un aktīviste, pieteicās aizskriet pie Marijas un viņu pabrīdināt. Labi, lai notiek. Taču cita klasesbiedrene - Genovefa Kudore, sapratusi, ka Vilhelmīne varētu „nejauši” nenokļūt līdz Marijai, izprasījās ārā no klases, lai ātrāk nokļūtu līdz apdraudētajai klasesbiedrenei.
Desmit dienas un naktis Rēzeknē notika cilvēku tvarstīšana. Marija kādu laiciņu dzīvoja skolotāja Purviņa ģimenē. Slēpās arī Marijas māsa Tonija, bēguļoja viņu brālis Edvards. Vēlāk Marija aizbrauca uz Jēkabpili, kur kāds gādīgs radinieks piezvanīja uz čeku un pateica, ka Marija ir uz Sibīriju deportētās Eleonoras meita. Čekisti savāca jauno meiteni un nosūtīja viņu atpakaļ uz Rēzekni, piekodinot, ka tur atkal jāpiesakās čekā.
Rēzeknes čekas priekšnieks, melnīgsnējs aziātiskas izcelsmes sveštautietis, ieskatījies Marijas dokumentos, priecīgi iesaucās: „Ja veģ za vami prihoģil!” (Es taču biju atnācis jums pakaļ! - krievu val.) Ja šī „tikšanās” būtu notikusi skolā, tajā drausmajā 25. marta rītā, uz Sibīriju aizvestu arī Mariju. Aziāts tikai pajautāja: vai Marija negrib doties pie mātes uz Omsku? Nē, negribēja. Bailes un šausmas bija paralizējušas jebkādu vēlmi braukt uz Krieviju. Turklāt - klusi sirdī mitinājās cerība, ka mamma reiz atgriezīsies...
Marija apprecējās 1954. gadā. Tad arī pabeidza Rīgas Pedagoģisko institūtu. Taču ne bez grūtībām: kaut arī Marija bija teicamniece, viņu varēja atskaitīt no studentu skaita, jo viņas kursabiedrene - tā pati Vilhelmīne - čekistiem bija nosūdzējusi Mariju par „ideoloģisku krāpšanos”, proti, iestāšanās anketā Marija savulaik ierakstīja, ka abi viņas vecāki ir miruši: ja viņa atklātu, ka māte atrodas Sibīrijā, augstskolu Marija neredzētu kā savas ausis. Pārsteidzošā kārtā viņai palīdzēja fakultātes kompartijas sekretārs biedrs Tuhs, un izcilnieci Mariju neizslēdza no institūta.
Eleonora dzīvoja un strādāja Omskas apgabala sovhozā „Ļesnoj”. Ko darīja? Strādāja meža darbos, reizi mēnesī reģistrējās vietējā milicijas iecirknī. Vairākas reizes Eleonora rakstīja lūgumu atbrīvot viņu no izsūtījuma un ļaut atgriezties Latvijā. Viens no lūgumiem tika sūtīts 1954. gadā un adresēts PSRS Augstākās padomes prezidijam, taču - Eleonora saņēma atteikumu, ko visžēlīgi parakstīja Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas 1. specnodaļas priekšnieks majors Karpačs.
Un tomēr Staļina nāve 1953. gadā bija kaut ko mainījusi. 1955. gada 29. decembrī kāda vietējā krieviete Eleonoras vietā uzrakstīja vēstuli, adresētu Isilkulas speckomandantam (pati Eleonora neprata rakstīt krieviski). „Lūdzu izskatīt manu iesniegumu un atļaut izbraukt uz dzīvesvietu pie meitas, kura dzīvo Latvijas PSR, Preiļu pilsētā, Komjauniešu ielā 37, un strādā par pasniedzēju skolā. Es kopš 1949. gada dzīvoju Omskas apgabalā un atrodos specnometinājuma uzskaitē, bet šobrīd sakarā ar cienījamo vecumu un slikto veselības stāvokli vairs nespēju strādāt. Kā rezultātā nespēju sevi uzturēt. Tāpēc lūdzu neatteikt manam lūgumam.”
Eleonorai tobrīd bija tikai 59 gadi. Līdz 1956. gada februārim dažādas komisijas pētīja viņas darba spējas, līdz beidzot kāds dakteris ārprātīgā rokrakstā uz „atzinuma” uzšņāpa: „Ņetrudosposobna!” (Darba nespējīga - krievu val.). 1956. gada 4. februārī Isilkulas 4. speciālās nodaļas priekšnieks Kolpakovs parakstīja Eleonoras Tučes atbrīvošanas dokumentu, vienlaikus pavēlot viņas personīgās lietas materiālus nodot glabāšanā Omskas apgabala speciālajā arhīvā. 9. februārī Eleonora parakstīja apliecinājumu, ka „dzīvojamās mājas un citas telpas, kas man piederēja pirms izsūtīšanas, nav man atdodamas”.
Eleonora Tuče tika reabilitēta vairākus gadus pēc nāves. Latvijas Republikas iekšlietu ministra vietnieks Zenons Indrikovs 1991. gada 24. janvārī atsūtīja apliecinājumu: „Pamatojoties uz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1989. gada 8. jūnija dekrētu „Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados no Latvijas PSR teritorijas izsūtīto pilsoņu reabilitāciju”, pilsones Eleonoras Tučes (..) administratīvā izsūtīšana 1949. gada 25. martā no bijušā Rēzeknes apriņķa Ružinas pagasta Tuču mājām uz Omskas apgabala Isilkulas rajonu atzīta par nelikumīgu. Nelikumīgi izsūtītie pilsoņi tiek pilnīgi reabilitēti.”
... Bet es atceros to, ko patiesībā nevaru atcerēties. Eleonora Tuče no Sibīrijas atgriezās 1956. gada pavasarī. Un tad viņa pirmo reizi ieraudzīja savu mazmeitu - Elitu. Kaut arī vecmamma sen jau bija aizmirsusi raudāt, viņas sausajās acīs sariesās ilgajos izsūtījuma gados krājies maigums.
Man toreiz bija tikai trīs mēneši. Mans tēvs Viktors bija dienestā Melnās jūras flotē, mana mamma - Marija - pēc Pedagoģiskā institūta beigšanas strādāja Preiļu vidusskolā, Eleonora aizbrauca pie viņas, un tikai pēc daudziem gadiem mamma man izstāstīja visu par Rēzekni, par skolotāju Purviņu un Sibīriju. Un tikai tad viņa saprata, cik ļoti bija riskējis skolotājs Purviņš, slēpdams Mariju savās mājās. Arī toreiz bija varoņi.
Vecmamma Eleonora nekad - nekad! - man nestāstīja par to, kas noticis Sibīrijā. No turienes ir saglabājušās pāris bildes, kurās redzu fiziskā grūtuma nesalauztu sievieti, tikai - vaigā vecāku, nekā viņa patiesībā ir. Bet acīs deg tā pati lepnā uguns, kāda tā bija viņas jaunībā. Eleonora pēc atgriešanās dzimtenē pusvārdos kaut ko atklāja savai meitai - par salauzto sirdi, kas bezgalīgi alka pēc mājām, pēc Latvijas un Latgales, par vienkāršajiem krieviem, kuri viņai palīdzēja Sibīrijā izdzīvot, par izpostīto ģimeni - savu otro vīru Jāzepu Lāci viņa tā arī vairs nesatika.
Bet tā arī nekad Eleonora vairs neatvērās līdz galam. It kā Sibīrijas sniegi būtu aizpildījuši visus sirds kambarus, aizblīvējuši durvis un ieputinājuši atslēgas. Tikai acīs tā uguns kā atbalss... Kā sastingusi, ledussalta uguns. Nepiedošanas uguns.
Tāpēc šodien tik ļoti vietā manas dvēseles māsas Intas Kamparas rindas, kas veltītas tieši mūsu vecmammai Eleonorai:
esmu šeit kādā ābelē baltā
esmu te kur jūs nespējat būt
caur ievām atnāk kāda māte saltā
viņa atnāk tev bērniņ par uguni būt
