„Šausmīgi smagi sevi piespiest atrast viņa vārdu telefonā un izdzēst,” atzīstas Viktors Duks. Bet varbūt nevajag dzēst? Lai paliek kā gaišs atgādinājums, ka ar mums kopā ir bijis kinocilvēks, kurš pratis izdibināt karacilvēka esmi, veidojot izcilas dokumentālās filmas par tiem, kuri dzīvoja ar ieročiem rokās – aizstāvot vai iekarojot. Viktors runā par savu draugu un kolēģi – kinorežisoru Askoldu Saulīti, kurš pēkšņi aizgāja Viņsaulē šā gada 10. martā.
Viktors Duks ir viens no kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” dibinātājiem, kino scenārists un Latvijas patriots. Viņš kopā ar kolēģiem ir atradis vairākus tūkstošus kritušo, ar godu pārapbedījis viņus vai atdevis tuviniekiem. Viena no smagākajām ekspedīcijām bija Volhovā, kur „Leģenda” ekshumēja 171 latviešu leģionāra mirstīgās atliekas. Šodien, 16. martā, pieminam latviešus, kuri gāja bojā nežēlīgajās kaujās Krievijā. Pieminam arī Askoldu Saulīti, kurš filmēja Viktora Duka un viņa komandas darbu - vēstures „atrakšanu”.
Kas šobrīd notiek ar latviešu leģionāru apbedījumiem Krievijā?
Pateicoties Brāļu kapu komitejai, šobrīd ir noslēgti starpvalstu līgumi ar Vāciju un Krieviju, kur tiek aprunāti jautājumi, kas skar apbedījumus vienā vai otrā valstī. Līdz 2012. gadam visi latviešu leģionāri, kas tika atrasti Krievijā, tika apbedīti kopējos lielos vācu armijas apbedījumos, kas ir izveidoti Krievijas teritorijā. Pēc 2012. gada tika noslēgta vienošanās ar vāciešiem, ka mūsu karavīri tiks pārvesti uz dzimteni - līdzīgi, kā to dara itāļi un spāņi.
Problēma ir tur, ka 1945. gadā vācieši iznīcināja SS karaspēka arhīvu, un tagad, lai identificētu latviešu karavīrus, tiek vāktas ziņas no dažādiem arhīviem, bet tas savukārt pagarina identificēšanas laiku. Turklāt visus šos gadus notiek sacensība ar marodieriem - kurš pirmais atradīs vācu armijas apbedījumus, pēc kuriem teritorija paliek kā kaujas laukā. Kauli ir visur, tikai ne apbedījumos. „Leģendu” augstu novērtē Vācijas organizācija, kas uztic mums tā dēvētos problēmu apbedījumus.
Ko nozīmē - problēmu apbedījumi?
Piemēram, Krievijā starp Opočku un Ostrovu ceļa krustojumā guļ vēl neatrakti piecdesmit leģionāri, pār kuriem ir pārvilkts kaut kāds komunikāciju kabelis: tādos gadījumos ir jāstrādā cilvēkiem ar atbilstošu pieredzi.
Šos apbedījumus mēs „medījām” kādus sešus gadus. Brīdī, kad mēs 100% atradām vietu, kur tiem ir jābūt, izrādījās, ka uz zemes dzīvo saimniece, kurai ir sava ideoloģiskā nostāja pret latviešiem. Tad mēs lūdzām, lai krievi nokārto šo jautājumu. Pirmajā reizē viņi paziņoja manam kolēģim, „Leģendas”’ vadītajam Tālim Ešmitam, ka apbedījumu tur nav! Tālis saka, ka ir: lai labāk meklē. Paiet gads, krievu draugi meklē otru reizi... Nav! Tālis neatkāpjas: meklējiet! Viņi tur ir! Un tikai, šķiet, ar trešo piegājienu šie apbedījumi tika atrasti.
2018. gadā kopā ar kolēģiem biji ekspedīcijā Volhovā, Krievijā. Pastāsti, lūdzu, par to.
Tā bija lielākā un smagākā ekspedīcija. Mēs apmetāmies kādus 13 kilometrus no tuvākās apdzīvotās vietas. Tur nebija mobilo sakaru. Purvu vidus! Tur savulaik gāja bojā Sarkanās armijas tā dēvētā Vlasova armija. Tajā vietā kādreiz bija Krečno sādža, kur 1943. gadā, kad tur iegāja latviešu leģions, tika izveidota viena no lielākajām tā apvidus kapsētām - tie bija vācu militārie apbedījumi. Tur varēja būt apbedīti 500 līdz 700 karavīri. Nedēļu strādājot, mēs, 21 cilvēka grupa, ekshumējām vairākus simtus vācu armijas karavīru. Šis darbs bija viens no lielākajiem manas dzīves izaicinājumiem.
Tālis Ešmits ar Brāļu kapu komitejas vadītāju vēl pirms ekspedīcijas aizbrauca uz Volhovu, lai saprastu, kas tā īsti ir par vietu. Viņš kaut kur sadabūja izgrabējušu, vecu krievu traktoru - standarta krievu tehniku, kas visu laiku lūst, bet ne līdz galam. Tālis kopā ar traktora īpašnieku brauca aptuveni trīsarpus stundas pa vecajiem, vāciešu taisītajiem baļķu ceļiem, lai atrastu apbedījumus. Tos jau bija „apciemojuši” marodieri. Ešmits jau tad brīdināja, ka tā ekspedīcija nelīdzināsies iepriekšējām. Ne velti vācu armijas ģenerālis par šo vietu teica: „Šeit sākās pasaules pakaļa.” Un tomēr mēs šajā ekspedīcijā ļoti daudzus karavīrus izcēlām no zemes, lai tie drīzumā atgrieztos mājās...
Kāda ir sabiedrības attieksme pret to, ko tu un tavi domubiedri dara?
Daudzi saka: „Kam tie kauli vajadzīgi?! Večiem nav, ko darīt, un viņi brauc uz Krieviju, vāc vecus praulus, kas jau sen satrūdējuši! Nevajag nodarboties ar ākstībām!” Būšu negants: cilvēki, kuri tā runā, ir stulbeņi. Paskaidrošu: mēs cenšamies salikt pa plauktiem to vēstures daļu, kas nav vēl sakārtota. Protams, kritušajiem ir vienalga, kas notiek ar viņu kauliem, bet kritušie taču paliek viņu ģimenes sirdīs. Un mums nav vienalga, Latvijai nav vienalga: tā ir mūsu vēsture, un mēs nevarēsim būvēt nākotni, ja tagad nestrādāsim ar savu vēsturi. Visi bojāgājušie leģionāri ir mūsu valsts piederīgie - gan latvieši, gan krievi. Mums Latvijā ir ļoti augsti attīstīta kapu kultūra, un leģionāru pārapbedīšana, viņu piemiņas saglabāšana ir Latvijai neatņemama nākotnes veidošanas sastāvdaļa.
Ņemot vērā to, ka Krievijā pret latviešu leģionāru apbedījumiem izturas tikai kā pret vietu, no kuras var iedzīvoties, proti, kā pret biznesa vidi, mums jāpaspēj atdot Latvijai pēc iespējas vairāk kritušo. Pasaulē var novērot, ka viss, kas saistīts ar vācu armiju, ar nacismu, ir kļuvis par kolekcionāru fetišu, un viņiem ir pilnīgi vienalga, no kurienes nāk kolekcijas priekšmeti. Interneta forumos var izlasīt, ka viens otrs ir gatavs nopirkt tieši SS vienības karavīra galvaskausu. Nu, tad tādam cilvēkam ar psihi kaut kas nav kārtībā.
Smagi iedomāties, kā jūtas ģimene, kam jūs atvedat bojāgājušo leģionāru...
Savulaik uz Latviju no Opočkas atvedām kādu latviešu leģionāru - atvedām sievai viņas bojāgājušo vīru. Sievai bija 92 gadi. Viņa pēc vīra bojāejas vairs neapprecējās. Bet, sagaidījusi mājās savu mīļoto, viņa sarīkoja bēru mielastu kādiem 50 radiniekiem... Bērniem esam atveduši tēvus un vectēvus, un visas šīs tikšanās ir emocijām pilnas. Kāda jauna sieviete pateica: tajā brīdī, kad mājās atgriezās viņas vectēva brālis, sakārtojās viss dzimtaskoks - lūk, vecmamma un vectēvs, lūk, viņu brāļi un māsas, bet viena cilvēka dzimtas kapos pietrūkst... Mēs atvedām vectēva brāli, un visa dzimtas ķēdīte sakārtojās.
Ko jūsu meklētāju brigāde atrada Volhovā?
Tur bija latviešu leģionāri, tur bija spāņi, nīderlandieši, vācieši. Latvieši Volhovas frontes joslā atradās visilgāk. Patlaban 171 leģionārs, ko atrakām, atrodas Krievijā, jo viss vēl jāsaskaņo ar Vāciju. Bet problēma ir tajā apstāklī, ka pirms mums tur jau bija „pastrādājuši” marodieri, un ļoti daudz identifikācijas žetonu mēs neatradām. Trūkst arī sarakstu, ar kuriem salīdzināt esošo žetonu numurus.
Vai Latvijā dzīvojošie leģionāru radinieki interesējas par jūsu atradumiem?
Mēs publicējām atrasto leģionāru sarakstu un aicinājām Brāļu kapu komitejā pieteikties radiniekiem. Reiz zvanīja kāda sieviete un teica, ka vecaistēvs sarakstā ir atradis savu brāli un ir gatavs tūdaļ doties viņam pakaļ. Viņa vecākais brālis krita Volhovā, bet tad, kad Latvijā ienāca krievu armija, šim puisim, kurš tagad ieraudzīja sarakstā savu brāli, bija 18 gadi. Un viņu iesauca sarkanajā armijā. Tagad - kā sarkanās armijas veterāns - viņš sarakstā ieraudzīja savu brāli - leģionāru... Eižens Upmanis, Brāļu kapu komitejas ilggadējs vadītājs, savulaik teica, ka reiz mēs atvedīsim mājās visus savus kritušos leģionārus. Mēs tagad darām šo darbu. Es zinu, ka mēs atvedīsim viņus mājās.
Kāda bija tava sadarbība ar Askoldu Saulīti?
Baigi smagā tēma... Iepazinos ar Askoldu ap 2000. gadu. Un tad sākās mūsu sadarbība, veidojot filmu „Keep smiling”. Man tajā brīdī juka un bruka ģimene, es zvanu Askoldam un saku: kāda vēl filma, viss ir d...! Bet viņš mani mierina un saka - viss būs kārtībā, turamies, taisām filmu! Askolds bija tas cilvēks, kurš man sakārtoja domas gan attiecībā uz kino, gan attiecībā uz dzīvi. Pateicoties viņam, es sāku justies komfortabli kino ražošanas vidē. Vakar (Askolda nāves dienā, 10. martā - E.V.) man bija tik smagi... Mēs vēl nesaprotam, ko esam zaudējuši. Filmā „Keep smiling” Askolds atrada savu stilu un tēmu. Pēc tam radās visas vēsturiski dokumentālās filmas, kas cieši saistītas ar militāro tēmu. Es Latvijā nezinu otru tādu režisoru, kas šo militāro tēmu spētu tik spēcīgi un interesanti pasniegt. Kāda bija viņa „Bermontiāda”, cik tā bija stilīga un perfekta! „Sarkanais un brūnais”, „Astoņas zvaigznes”, „Mans zelts”, citas filmas...
Askolds mums tagad kā kritušais karavīrs... Bet tu turpināsi meklēt pirms gadu desmitiem kritušos leģionārus. Arī citus. Jo visi kritušie ir vienādi.
Jā, tie ir kara upuri. Mums, latviešiem, nav tādu tēmu, par ko mēs nedrīkstētu runāt. Piemēram, Krievijā - nedod, Dievs, ja kāds skaļi pateiks, ka viņa vectēvs vai vecvectēvs ir bijis Vlasova armijā. Mēs varam, pie viena galda sēžot, skaļi pateikt, ka mans vectēvs, piemēram, ir bijis sarkanajā armijā, bet mana drauga vectēvs - latviešu leģionā. Mēs nešķirojam karavīrus. Un mēs vienmēr zinājām, ka reiz brauksim uz Krieviju - tur meklēt latviešu karavīrus.
Kad pirmo reizi kopā ar saviem domubiedriem meklēji latviešu karavīrus Krievijā?
2012. gadā. Bet to, ka brauksim uz Krieviju, mēs zinājām jau 2000. gadā.
Kā krievi vispār ielaida jūsu ekspedīciju Krievijā?
„Leģenda” uz to brīdi jau bija zināma organizācija arī Krievijā... Visi zināja, ka „Leģenda” ir organizācija, kas Latvijā nodarbojas ar sarkanās armijas kritušo karavīru meklēšanu un pārapbedīšanu. Nevar jau visus krievus mest pār vienu kārti, Krievijā ļoti daudzi vietējie mums palīdzēja, tur ir daudz labu cilvēku.
Krievijā daudz tādu militāro arheologu?
Krievijā šī lieta ir pacelta valsts līmenī, un šādu meklētāju tur ir daudz. Tu saproti, ko Krievijā nozīmē Otrā pasaules kara tēma... Viņi dzīvo šajā kara filozofijā. Viņiem gads paiet tā: 364 dienas notiek „lielā tēvijas kara” uzvaras svinēšana, un tad 9. maijā - 365. dienā - viņi to nosvin tā kārtīgi!
Esi runājis ar krieviem par kara tēmām?
Ir jautājumi un atbildes, kas viņiem burtiski izsit drošinātājus. Es viņiem jautāju: vai jūs piekrītat Nirnbergas tiesas spriedumiem? O, jā, viņi atbild, protams, piekrītam. Bet tad turpinu: kā sanāk, ka šajā tiesas procesā tos briesmīgos nacistus apsargāja SS 15. divīzijas latviešu leģionāri? Jā, savādi, viņi saka, nesaprotami... Un es turpinu: padomju partizānu vienības „Sarkanā bulta” komandieris Stolbovs savu „karjeru” sāka 283. policijas bataljonā, kas Baltkrievijā dzenāja padomju partizānus. Atkal neizpratne...
Derētu ar viņiem parunāt arī par Jēkabpilī nograuto „pieminekli” - lielgabalu.
Kā tad. Viens otrs bļaustās: neonacisti apgāna mūsu „svētvietas” un „pieminekļus”! Viņiem var uzdot tikai pāris jautājumus: sakiet, lūdzu, kur atrodas mūsu prezidenta Kārļa Ulmaņa kapavieta? Un vēl viens jautājums - kur meklēt pirmā neatkarīgās Latvijas armijas komandiera un latviešu atsevišķā bataljona komandiera pulkveža Oskara Kalpaka pieminekli, kas kādreiz atradās viņa bojāejas vietā pie Airītēm, bet padomju laikā tika sadauzīts un aizvākts? Atbilžu nav.
Tu noteikti esi lasījis latviešu leģionāru atmiņas. No tām daudz kas top skaidrs.
Jā, esmu. Latviešu leģionāri parādās no citas puses, un tā ir cita vēsture. Notiek karš, Padomju Savienībā ienāk vācu karaspēks, un visi vīrieši, būdami padomju armijā, atkāpjas vai aiziet partizānos. Uz vietas paliek tikai sievietes. Nu, labi viņas var ignorēt ienācējus vienu vai divas nedēļas, sakot - ak, okupanti! Bet ienācēji ir jauni, veselīgi vīrieši vecumā no 18 līdz 25 gadiem. Paiet pāris nedēļas, un sākas čupošanās un mīlēšanās. Tas ir dabisks process. Turklāt latviešu leģionāriem nebija problēmu runāt krieviski. Kā mēdz teikt, mācēja braukāt pa krievu meiteņu ausīm. Kad rakām ārā latviešu puikas, zini, kas viņiem bija kabatās?
Kas?
Prezervatīvi. Ļoti kvalitatīvi!
Dzīve prasa savu... Bet kas notika 16. martā?
Kad krievu armija 1940. gadā okupēja mūsu valsti, Latvijas armija kļuva par 24. teritoriālo korpusu. 1941. gada vasarā ar cīņām aizgāja līdz Opočkai, un tur Veļikajas un Soroķas upes krastos kārtīgi saķērās ar uzbrūkošo vācu armiju. Šodien mēs atrodam šos karavīrus, kuriem mugurā bija Latvijas armijas formastērpi, tikai ar sarkanās armijas zvaigzni. Tostarp šajā kaujā vācu gūstā krita mūsu dziesminieks Eduards Rozenštrauhs.
1944. gadā netālu no Opočkas, pie Veļikajas upes, tieši tajā pašā vietā, kur savulaik atradās 24. korpuss, 16. martā plecu pie pleca pret sarkano armiju cīnījās abas latviešu leģionāru divīzijas. Vietējie krievu racēji tur strādāja: rok, rok, nāk ārā vācu ķiveres, viss pārējais... Kad sāka tīrīt mundiera pogas, parādījās Latvijas ģerbonis. Nākamajam izraktajam - tas pats. Vēl kādam bojāgājušajam - sarkanās zvaigznes un Latvijas armijas kokarde kabatā. Racēji saprot: tie ir sarkanās armijas karavīri, bet kāpēc viņiem ir Latvijas armijas regālijas?
Un šeit atklājās vēsturisks fakts, ka 1941. gadā sarkanās armijas 24. teritoriālā korpusa karavīri joprojām nēsāja Latvijas armijas formas. Tajā pašā gadā mēs Krievijā ekshumējām 40 leģionārus. Un arī mēs atradām kabatās Latvijas armijas kokardes. Tas nozīmē - kaut arī viņi karoja dažādās armijās, tik un tā viņi bija palikuši uzticīgi Latvijas armijai.
Kāds ir tavs personīgais iespaids: vai latvieši ir labi karavīri?
Latviešu leģionāri ir saņēmuši iespaidīgu apbalvojumu daudzumu. Protams, karot svešās armijās par svešiem ideāliem - tas ir grūti. Bet ja ir runa par dzimteni, par Tēvzemes brīvību - tad latvietis ir drosmīgs un pašaizliedzīgs karavīrs. To pierāda arī 1915. gads, kad pirmo reizi vēsturē latviešiem atļāva dibināt savus militāros formējumus - latviešu strēlnieku bataljonus.
