Elita Veidemane / Autori

“Mēs paužam atbalstu centieniem palielināt sabiedrības izpratni par problēmām, kas skar lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu, queer un interseksuāļu (LGBTQI+) kopienu un citas kopienas Polijā, kuras saskaras ar līdzīgām problēmām,” lasāms ASV vēstniecības Polijā mājaslapā atrodamajā dokumentā.

Cilvēki, uz pleciem uzklājuši Latvijas karogu, uz sejas uzkrāsojuši karoga siluetu, savu auto durvīs sastiprinājuši karogus – šī straume plūst uz Brīvības pieminekļa pusi. Ļaudis, kuri nepazīst cits citu, sveicinās un smaida, gaiss pārpilns pavasara un prieka. Mēs dodamies uz Rīgas sirdi, kur tiksimies ar Latvijas valstsvienības hokejistiem, kuri tūlīt atlidos no Tamperes, atvedot līdzi bronzas uzvaru, kas patiesībā ir zelta vērtē.

Rīgas dome vēl nav pieņēmusi lēmumu par vairāku ielu pārdēvēšanu, arī domes koalīcijā nav vienprātības. “Uz strīpas” ir Gogoļa, Turgeņeva un Puškina vārdā nosaukto ielu pārdēvēšana. Par Maskavas ielas pārdēvēšanu gan nedzird runājam. Bet palūkosimies uz Nikolaju Gogoli. Uz rakstnieku, kura nacionālo un literāro piederību joprojām kā savējo grib pierādīt gan krievi, gan ukraiņi.

Šis bija brīdis, kad raudāja visi, kuri prot raudāt. No prieka raudāja. Līdzjutēji Tamperē un Rīgā, un Makašānos, un citur. Krodzinieki Rīgas krogos. Pārdevējas mazajā Valteru veikaliņā. Vilciena gaidītāji stacijā. Ceļa gājēji un picu cepēji. Visi!

“Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) apstiprinājusi jaunus elektroenerģijas sistēmas pakalpojumu tarifus AS “Sadales tīkls” (ST) un AS “Augstsprieguma tīkls” (AST). Vērtēšanas gaitā tarifos iekļautās izmaksas būtiski samazinājušās, tomēr tās abiem operatoriem ir augstākas nekā pašlaik esošajā tarifā ietvertās.” Lasu pēdējo teikumu divreiz, četrreiz... vairākreiz. Neko nesaprotu. Izmaksas samazinājušās, tomēr augstākas nekā esošajā tarifā esošās. Tad kam cena ir samazinājusies, paliekot augstāka?!

“Tas, protams, bija super emocionāli. Ja man pirms gada likās, ka izlasē jau vairāk “nevelku”, tad tagad iemest to svarīgo “golu” un beidzot pašam tikt ceturtdaļfinālā, kur ne reizi neesmu spēlējis, un mājās, pie šādām tribīnēm – labākas sajūtas laikam nav,” atzina Latvijas izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš sarunā ar portālu “sportacentrs.com”. Emocijas otrdien plūda pāri malām, un smaids sejā bija pat tiem, kam hokejs nav dzīves prioritāte.

“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.

Plecīgs, cementā kalts padomju puisis padusē tur grāmatu ar uzrakstu “Markss Engelss Ļeņins”. Šis monumentālais tēls ievietots vienā no arkām, kas rotā Varšavas Kultūras un zinātnes pili, kas uzcelta laikā no 1952. līdz 1955. gadam un ir “padomju tautas dāvana poļu tautai”. Kāds Varšavas pilsētas domnieks pieprasījis dekomunizēt minēto statuju un izņemt no grāmatas vāka vārdu “Ļeņins”. Vēršanās pret jebko krieviski padomisko iet plašumā visā Eiropā, ne tikai Latvijā vien.

Kāds latviešu lauksaimnieks pagājušajā piektdienā nofilmēja sešu nelegālo migrantu grupu, kas slāja pa Latvijas pierobežas lielceļu. Tas notika Kaplavas pagastā, piecus kilometrus no Baltkrievijas robežas. Robežsargi par to uzzināja tikai tad, kad par to pasūdzējās vietējie iedzīvotāji. Migrantu krīze Eiropā joprojām turpinās, un attieksme pret to ir dažāda.

Jaunieši izrādījuši negaidīti lielu atsaucību iespējai pieteikties Valsts aizsardzības dienestā. Lielākā daļa no viņiem to darījuši patriotisma jūtu vadīti, taču ir arī citas motivācijas.

“Darbus, kas ir Valsts prezidenta pārziņā, var veikt ar manām zināšanām un pieredzi. Tas man neprasītu milzīgu ieskriešanos. Šobrīd tas nav mazsvarīgi. Turklāt esmu lauzis visus iespējamos laika rekordus, būdams ārlietu ministra amatā. Šī atziņa man deva zināmas pārdomas: kurp doties tālāk?” teic ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV), viens no trim pretendentiem uz Valsts prezidenta amatu.

“Mēs nezinām, kurš un par ko vienosies,” runājot par 31. maija balsojumu, teic Aleksandrs Kiršteins (NA). Citiem vārdiem runājot: pagaidām nav zināms, kāda būs “cena” Valsts prezidenta amatam un kāda – valdības vadītāja un vispār koalīcijas “cena”. Patlaban klusāk vai mazāk klusi notiek “cenrāža” izpēte. Kiršteins pieļauj, ka NA par Edgaru Rinkēviču nebalsos jebkurā gadījumā. “Es noteikti nebalsošu,” viņš teic.

Aizvien biežāk uzrodas eksperti, kuru propagandas mērķis ir pierādīt, ka Latvijai nepieciešami migranti, kurus vajadzētu integrēt sabiedrībā. Tāds pagājušajā nedēļā bija arī Maikls Flūds, OECD Teritoriālo dialogu un migrācijas nodaļas politikas analītiķis, kurš piedalījās VARAM konferencē par Latvijas austrumu reģionu drošības un attīstības jautājumiem.

“Dezinformācija un faktu sagrozīšana par [Stambulas] konvenciju no Kremļa kontrolētiem TV kanāliem un mājaslapām ir ieplūdusi Latvijas informācijas telpā un politiķu runās, Latvijā viedokļus par šo konvenciju ir ietekmējusi Kremļa propaganda,” centra “Marta” politikas koordinatore Beata Jonīte, atzīmējot minētā sacerējuma 12. gadadienu, skaidro kārtējo konvencijas popularizēšanas vilni. Saeimas vairākums neatbalsta SK ratifikāciju, sabiedrība – arī ne. Tāpēc jāķeras pie pārbaudītām metodēm: visus apsūdzēt Kremļa propagandas uzsūkšanā.

Staigājot pa Aspazijas bulvāri, grūti pat iedomāties, kas reizēm mēdz darīties lepno ēku dzīvokļos. Tur rodas un sabrūk cerības. Tur cilvēki, lai taupītu dīvāna atsperes, mēdz gulēt vannās, ieklājot matraci. Tālāk patiess stāsts – varoņu vārdi mainīti.

“Ņemot vērā patlaban briestošo “de facto” koalīciju ar prokremliski noskaņotiem un ar oligarhiem saistītiem politiskiem spēkiem, esmu nolēmis 31. maijā Valsts prezidenta vēlēšanās nepiedalīties. Aicinu arī otru koalīcijas partnera atbalstīto kandidātu rīkoties līdzīgi,” savā paziņojumā raksta Valsts prezidents Egils Levits. Cik neadekvāta bija histērija Valsts prezidenta kancelejā, lai izlaistu tautās šādu “preses relīzi”?

Ideāls laulātais draugs nesmēķē, nelieto alkoholiskos dzērienus, neatsakās palīdzēt mājas darbos, nemelo un... neeksistē. Vai eksistē ideālais Valsts prezidents?

Taisot reportāžu no kapiem, pašiem korespondentiem ir iespējas kļūt par aktīviem kaut kādu “uzvaras svētku” vai Pamesto vāveru piemiņas dienu atzīmētājiem. Sabiedriskajam medijam – Latvijas Radio – tā gadījās 9. maijā.

“Saskaņā ar LR likuma “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju” 1. panta 2. daļā noteikto, Jūlijs Kalnozols, dzimis 1903. gadā, nav reabilitējams.” Tā, bez jebkādiem paskaidrojumiem, LR Daudznozaru specializētā prokuratūra atteica reabilitāciju, ko vēlējās panākt Jūlija Kalnozola mazmazdēls Andris Kalnozols, kurš savu lūgumu prokuratūrā iesniedza šā gada 28. martā.

Ordeņu šķinda Rīgas pilī, Kremļa atbalstītāju bļaurības Esplanādē un “gatavošanās” 9. maija pseidosvinībām – tas viss nomāca kādu svarīgu faktu, ko pamanīja vien rūpīgi politikas vērotāji. Kārtējais algu paaugstinājums! Šoreiz Valsts prezidenta kancelejai (VPK).

Viņi bija 138 – Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Neatkarības deklarāciju. Daudzu vairs nav kopā ar mums: viņi no Viņsaules vērtē mūsu drosmi un mazdūšību, mūsu kļūdas un uzvaras. Bet viņi visi kopā toreiz pietuvināja Latviju neatkarībai. Kas no tā visa mums ir sanācis – tas pavisam cits stāsts, ne vienmēr ar laimīgiem apakšvirsrakstiem.

“Rusofobija sasniegusi apogeju!” kaismīgi sauc Rīgas domes deputāte un eiroparlamentārietes Tatjanas Ždanokas palīdze Inna Djeri (LKS), atklādama darbaļaužu 1. maija mītiņu Esplanādē. Jāpiekrīt! Ja par rusofobijas apogeju dēvē latviešu vēlmi dzirdēt savā valstī latviešu valodu, ko demonstratīvi ar kājām mīda vecie interfrontisti kopā ar saviem pēcnācējiem... Bet jauno pēcnācēju Ždanokas mītiņā gan nebija: tāds vecļaužu saiets pie sirmā sociāldemokrāta Raiņa kājām.