Nīderlande un Lielbritānija jau ir atļāvušas Ukrainai izmantot tāla darbības rādiusa raķetes. ASV joprojām kavējas. Kāpēc? NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts šo situāciju skaidro ar ASV priekšvēlēšanu cīņu, kas ir visai asa. Par to un par daudz ko citu – mūsu saruna.
“Tikko bija debates, tur diskutēja arī par Ukrainu. Pieņemu, ka šis ir viens no faktoriem, kāpēc ASV joprojām nav devušas atļauju tālā darbības rādiusa raķešu izmantošanai,” teic Sārts, “abās citās valstīs, kas deva atļauju, šobrīd ir valdība, vēlēšanas nav paredzētas, tikmēr ASV ir pats karstākais priekšvēlēšanu periods.”
Tomēr vēlēšanu cīņas novērotāji apliecina, ka ne viens, ne otrs kandidāts - nedz Tramps, nedz Harisa - nav nekādi karstie Ukrainas uzvaras gaidītāji. “Un tomēr,” iebilst Sārts, “kad tika uzdots jautājums - vai ASV interesēs ir Ukrainas uzvara? - Harisa atbildēja “jā”, kamēr Tramps izvairījās no atbildes.”
Runājot par kaujas lauku, Sārts uzskata, ka tālas darbības raķetes nav burvja nūjiņa, kas tūdaļ izmainīs situāciju. “Nedz HIMARS, nedz F-16, nedz kas cits kardināli neko nemaina. Jā, tie palīdz, dod iespējas, bet kā pēc burvja nūjiņas mājiena nekas nenotiks. Ukrainai šobrīd ir sarežģīts laiks, jo cilvēkresursu ir mazāk nekā Krievijai, un ar šo faktoru Krievija mēģina spiest kaujas laukā. Jā, krievi maksā ļoti augstu cenu, bet Putinam ir vienalga, kāda ir šī cena. Piekrītu, tālās raķetes izlīdzinātu svaru kausu, tās palīdzētu Ukrainai limitēt Krievijas gaisa uzbrukumus, bet šis apstāklis, domāju, fundamentāli nemainītu kara gaitu,” saka Sārts.
Tas, ka Irāna dod krieviem raķetes, nozīmē, ka tās viņiem ir ļoti nepieciešamas: “Kaut kāds arsenāla daudzums ir jau iztērēts, un uz vietas krievi nevar saražot nepieciešamo raķešu daudzumu. Tāpēc viņi lūdz Irānu palīgā. Protams, krievi savus uzbrukumus pastiprinās.” Papildināšu: lai iznīcinātu civilos un infrastruktūras objektus, slimnīcas, bērnudārzus utt. Par civiliedzīvotāju slepkavībām pat nerunāsim. Savukārt ANO, kam jau kādu laiku ir nosaukums “Apvienotā nespējnieku organizācija”, ar visu Gutjerešu priekšgalā noraudzīsies fašistiskās Krievijas nekrietnībās un klusēs, labākajā gadījumā izsakot “bažas”.
“ANO šajā gadījumā nav nekādas lomas,” piekrīt Sārts, “un tā jau notiek ar tām starptautiskajām organizācijām. Virknei ir ļoti augsti mērķi un skaisti virzieni, bet organizatoriskā struktūra, kas dod kaut kādu rīcībspēju, neatbilst prasībām. Arī ANO ir lieli mērķi, piemēram, miers visā pasaulē. Bet ANO struktūra nedod iespēju šo mērķi realizēt. Ja runājam par organizācijas prestižu, to ļoti iedragā šī nevarība.” Un ANO prestižu vēl vairāk iedragā tas, ka tajā joprojām sēž Krievija, turklāt ar veto tiesībām. “Par to tiek runāts jau 30 gadus, bet vienošanās kā nav, tā nav,” tā Sārts.
Lielajām valstīm ir iespēja vienoties arī bez nevarīgās ANO starpniecības. Sārts skaidro: “Klasiski tas ir tā. Valstis savstarpēji diskutē, kāda valsts kaut ko nolemj - par spīti tam, ka citas valstis to nedara. Pēc kāda laika citas valstis sāk pievienoties. Beigās visas valstis pārkāpj bijušajai sarkanajai līnijai. Tā notika gan ar tankiem, gan raķešu sistēmām, gan lidmašīnām. Bet problēma ir tā, ka viss notiek divus soļus par vēlu. Ja viss būtu noticis pirmajā kara gadā, iespējams, kara gaita būtu pavisam cita. Tāda ir demokrātijas izpausme: ir grūti uzreiz pieņemt lēmumus, īpaši tad, ja Krievija veiksmīgi nožvidzina savu kodolieroču rungu.”
Nelielu pārsteigumu ir radījusi Turcijas prezidenta Erdogana nostāja Krimas jautājumā: viņš skaidri paudis atbalstu Krimas atgriešanai Ukrainas sastāvā: Krievijas okupētajai Krimai jāatgriežas Ukrainas sastāvā atbilstoši starptautiskajām tiesībām, uzrunājot Krimas platformas dalībniekus, videovēstījumā paziņoja Turcijas prezidents Erdogans. Kas tad lēcies lielajam Krievijas draugam?
Taču Sārts neuzskata, ka viņam kaut kas būtu “lēcies”. “Tā vienmēr ir bijusi konsekventa Turcijas pozīcija. Galvenais faktors ir Krimas tatāri, viņu saikne ar Turciju, savulaik - ar Osmaņu impēriju. Turcija jau no pirmās dienas iebilda pret Krimas aneksiju,” stāsta Sārts.
Erdogans savukārt uzskata, ka aneksija “vēl vairāk padziļinājusi Krimas tatāru ciešanas, kas pirms 80 gadiem tika deportēti no savas dzimtenes, un Krimas tatāru drošības un labklājības nodrošināšana ir viena no Turcijas ārpolitikas prioritātēm”. Erdogans vēl piebilda, ka Krimas tatāriem ir tiesības dzīvot brīvu, drošu un mierīgu dzīvi savā dzimtenē. “Tāda ir starptautiskā politika: vienā jautājumā kādas valsts pozīcija ir viena, otrā - pavisam cita,” Turcijas dažādo attieksmi pret Krieviju skaidro Sārts.
Lai vēl vairāk “pārsteigtu” politikas vērotājus un patērētājus, Krievija ir uzsākusi kārtīgu hibrīdkaru, ņemot arsenālā dažādus “ieročus”. “Hibrīdkarš ir pieņēmies spēkā, jo Krievijai ir mērķis: lai Rietumi beidz atbalstīt Ukrainu,” skaidro Sārts, “un ir divi veidi, kā viņi metodoloģiski to mēģina panākt. Viens veids: veicināt to politisko spēku atbalstīšanu, kam dienaskārtībā “ierakstīts” neatbalstīt Ukrainu, otrs: baiļu sēšana. Sak, tagad jūs jūtaties apdraudēti, bet karš beigsies tad, kad beigsiet atbalstīt Ukrainu. Mēs redzam sabotāžas, redzējām uzbrukumu Okupācijas muzejam, citās valstīs daudz kas ir noticis. Ir ziņojumi par dažādām sabotieru grupām, kas tiek pārķertas organizēšanās stadijā. Ir kiberuzbrukumi. Ir iejaukšanās politiskajos procesos.”
Sārts, protams, piemin arī “Shahed” drona ielaušanos mūsu teritorijā. “Grūti pateikt, vai tas bija negadījums vai arī drons tika raidīts ar nolūku. Tas, ka šādi gadījumi notiek gan Rumānijā, gan Polijā, tagad - arī pie mums, liek domāt, ka sākusies kāda lielāka kampaņa. Droni ir jaunākais kara arsenāla papildinājums, tie lielākoties ir vienkārši un salīdzinoši lēti, turklāt mūsu un, iespējams, arī krievu pretgaisa aizsardzības sistēmas nav piemērotas, lai tos pārķertu.”
Ar bisi “nošaut” šādus dronus diez vai būs iespējams, bet ar ložmetēju - gan, tā vismaz pieļauj Sārts. Taču jāņem vērā drošības aspekts, jo drona atlūzas ir bīstami traumējošas. Bet prasmi skaidrot iedzīvotājiem situāciju, kādu ir radījis šis ar sprāgstvielām apbruņotais drons, militārpersonām un aizsardzības ministram vajadzēja apgūt jau pirms incidenta. Tomēr šobrīd izskatās, ka nav nedz iespēju, nedz vēlmes uzticēties nevarīgajai valdībai, bet visbēdīgākais ir tas, ka valsts bruņotie spēki arī nonāk šajā neuzticēšanās lokā.
