Pēteris Sproģis, bīskaps emeritus, Tēva dienā runā par saviem bērniem; par to, cik nozīmīgi ir saprast, kas ir svarīgākais katra cilvēka dzīvē; ko nozīmē tēvs; ko nozīmē – nezaudēt izpratni, kas ir sieviete un kas – vīrietis.
Ir dažādas jomas, pa kurām ejam, un ir labi, ja cilvēks atrod kādu nopietnu profesionālu jomu, kur sevi izpaust, izkopjot savas spējas un atstājot pēc sevis mazliet labāku pasauli, salīdzinot ar to, kādu pirms tam saņēmis. Kādam tas var šķist nenozīmīgs uzstādījums, bet patiesībā tas ir liels.
Ir labi, kad cilvēki sevi izpauž mākslā, zinātnē, sabiedriskajā darbībā, politikā vai kur citur, taču tad, kad šķiet - jā, kaut kas ir izdarīts un panākumi ir gūti, tad visjēgpilnākais, kad cilvēks atskatās uz savu dzīvi, tomēr ir viņa bērni un tas, kas viņos ieguldīts.
Protams, ir cilvēki, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ nav bērnu, taču tas nenozīmē, ka tādi cilvēki ir sliktāki. Nē, nekādā gadījumā. Bet jēdzīgākais tomēr ir bērni, kas cilvēka dzīvi paplašina.
Es ar tevi iepazinos pirms 12 gadiem Latvijas valsts lūgšanu brokastīs, kad tu stāstīji par savas mīļotās četrgadīgās meitiņas Izabellas traģisko aiziešanu debesīs pirms diviem mēnešiem. Tu toreiz teici: “Mēs zinām, ka mēs citiem varam iedot tikai to, kas mums pašiem ir. Un cenšanās dot otram to, kā tev nav, beidzas ar neveiksmi. Domājot par mieru, ir tā, ka citiem mēs varam iedot tikai to mierinājumu, kādu mēs paši esam saņēmuši, kādu paši esam piedzīvojuši. Vislielāko mierinājumu, kāds pasaulē ir visvairāk nepieciešams, mēs piedzīvojam situācijās, kuras mēs paši nekad neizvēlētos. Ja neesi sastapis prieku skumjās, gaismu tumsā, cerību izmisumā, tad, iespējams, neesi to vēl vispār sastapis.” Tu varēji par to arī nerunāt, tu varēji izvēlēties palikšanu sevī, taču tu uzrunāji cilvēkus ar savu sāpi. Tu atvēries. Kāpēc?
Tur ir vairāki slāņi. Primārais, kāpēc toreiz piekritu runāt… Man šķita: ja es par Belliņu stāstīšu un runāšu, tad kaut kādā veidā es vēl ļaušu viņai dzīvot. Domāju, ka, izskanot stāstam par Belliņu, viņas dzīve turpināsies kādā citā dimensijā.
Caur to es arī sapratu, ka varu palīdzēt citiem cilvēkiem, kuri piedzīvojuši ko līdzīgu. Iespējams, ka cilvēki spēja saredzēt kādu cerību staru. Esmu saticis cilvēkus, kuriem dzīvē līdzīgi bija noticis, viņi lasīja, kas bija publicēts tīmekļa vietnē www.dveseludarzs.lv, un tas viņiem deva nojausmu, ka ir iespējama dzīve arī “pēc tam”.
Var arī teikt, ka tā bija mana neapzinātā pašterapija, vajadzība kaut ko procesēt un runāt. Ja tu esi bijis saistīts ar runāšanu, tad tu noteikti meklēsi formulējumus. Bet tajā brīdī es to nedarīju tāpēc, ka “tā vajag” vai ka “tas man palīdzēs”.
Vai esi domājis par to, kāda šodien būtu Izabella? Viņai jau būtu 16 gadi.
Mūsu jaunākā meitiņa Skārleta ir jau pāraugusi Belliņas vecumu, bet viņa savā četrgadnieces vecumā bija ļoti līdzīga Bellai: fotogrāfijās pat varētu sajaukt. Tagad, kad Skārleta aug, mēs, iespējams, it kā redzam, kāda būtu bijusi Belliņa… Protams, pret Skārletu mēs izturamies kā pret unikālu cilvēku, nevis kā pret atkārtojumu.
Bet ko gan mēs varam iztēloties… Kāda būtu ģimenes dinamika, ja ar mums kopā būtu arī Belliņa? Bērniem būtu vēl viena vecāka māsa, bet vecākajai meitai, kurai tagad 18, būtu māsa, ar kuru parunāt par dzīvi. Visiem bērniem Belliņa ir māsa, arī tiem, kuri piedzimuši vēlāk un nekad dzīvē nav satikuši, un visi viņu zina caur fotogrāfijām, video un stāstiem. Mums visiem ir sajūta, ka mēs Bellu pazīstam un ka viņa ir daļa no mums, un viņa vienmēr būs īpaša.
Bieži redzu fotogrāfijas no Ukrainas, kur bērni nāk pie savu karā bojāgājušo tēvu fotogrāfijām: bērnu mīlestība, pieauguša cilvēka skatiens un pieauguša cilvēka asaras - tas ir tik aizkustinoši un šausmīgi vienlaikus.
Tas ir traģiski un sāpīgi. Pie mums Užavā bija nometne, kurā piedalījās arī ukraiņu bērni, kuriem tēvi ir gājuši bojā. Ir iespējams, ka nāve cilvēku nocietina un padara cinisku, un cilvēks tikai mēģina aizmirsties un aiziet noliegumā. Un šis noliegums cilvēku savelk čokurā, liedzot iet dažādās apziņas teritorijās un ignorēt sāpes, izliekoties, ka tās uz viņu neattiecas.
Bet ja cilvēks dzīvo visā esības plašumā un tajā ir ienācis arī kāds zaudējums, cilvēkā ienāk kāda dievišķa dimensija. Tā skaidrība, kas ir nāves tuvumā un sēru intensitātē, ikdienā reizēm izbalē un noput.
Bet lielākā gudrība paceļas pāri valodai, pāri vārdiem. Tā ir klusumā, kur vārdi ir lieki. Eksistē tāda komunikācijas vibrācija, ko nevar noviltot. Un to var sadzirdēt tie, kuri ir gatavi klausīties. Reizēm pietiek ar vienu skatienu, lai saprastu, par ko mēs runājam.
Jā, es redzu tos ukraiņu bērnus, un man ir saprotams, ko viņi saka… Un apbrīnojams ir ukraiņu garīgais spēks, to visu izdzīvojot.
Kāds noteikti gribēs skatīties uz pasauli no materiālistiskās perspektīvas, kāds - no garīgās. Kāds domās: šeit ir iespēja augt, kaut ko saprast, kādam palīdzēt, izturēt un novērtēt to, kas man ir dots.
Ko tu gribētu un varētu pateikt Latvijas tēviem? Protams, visi nav vienādi un visiem nevar būt viena un tā pati dzīvošanas un esības recepte. Un tomēr…
Pirmām kārtām: mums to tēvu ir par maz. Pērn Latvijā piedzima tikai 14 000 bērnu. Jēgpilna dzīve, ko nav nolaupījis materiālisms, ir milzu vērtība. Materiālisms mēdz nolaupīt dzīvi, kā teroristi nolaupa lidmašīnas. Kad materiālisms to izdara, tad pazūd lielie garīgo tradīciju stāsti, pazūd garīgā dimensija un iestājas iztukšojošs materiālisms. Tad bērns kļūst par traucēkli. Tas diemžēl jau ir noticis. Jo mums tagad ir svarīgāk būvēt dzelzceļu, nevis atbalstīt ģimenes.
Jā, mums ir vajadzīgi tēvi, kuriem būtu ko novēlēt. Bet daudz kas ir aizgājis pilnīgi šķērsām. Sākumā bija ģimenes ar bērniem, pēc tam - ģimenes bez bērniem, tad vienā brīdī seksualitāte palika tikai par baudas gūšanas instrumentu. Ja seksualitāte nav bērna un ģimenes radīšanas pamatā, tad paliek vienalga, kuram ir kāds dzimums, tad mēs vairs nezinām, kas ir sieviete un kas ir vīrietis.
Un tas viss sākās ar to, ka materiālisms ņēma virsroku un cilvēkos pazuda vēlme vairoties. Viss tālākais ir tikai sekas: vispārējs apjukums, sabiedrības noārdīšanās un bojāeja. Svētajos Rakstos ir teikts: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi!”
Bet tas nav aicinājums uz Jāņu nakti papardēs. Tas ir aicinājums pārspēt savu egoismu. Jo cilvēks nespēj pieaugt, ja viņam nav kāds, kas viņam kļūst svarīgāks par viņu pašu. Jā, ir cilvēki, kuriem nevar būt bērni, bet viņi kļūst par garīgajiem tēviem, par audžumātēm, par krustvecākiem.
Ja vīrieša vai sievietes dzīvē kāds cits nekļūst svarīgāks par viņiem pašiem, tad dzīve nav iniciējusies. Un tāda diemžēl sāk kļūt Rietumu sabiedrība. Cilvēks, kuram apzināti nav pēcnācēju, arī par valsti sāk domāt citādi. Viņš domā citos laika nogriežņos, proti, tikai savas dzīves nogrieznī. Un ne vairāk vai plašāk. Jā, mums vajag rūpēties par savu bērnu māti, jo, rūpējoties par viņu, mēs rūpējamies arī par bērniem. Viņi ir svarīgāki par katru no mums.
