Par to, kāpēc šī valdība ir iestigusi un kāpēc premjerei Siliņai ir nesekmīgs vērtējums, par to, kāpēc ministri valdības sēžu laikā “sēž” telefonos un kāpēc Briškens ir ideāls ministrs – un vēl par daudz ko citu intervijā ar politologu Filipu Rajevski.
Valdība nupat nosvinēja gada eksistenci. Kā jūs vērtējat šo gadu?
Bija ātrs starts ar ieiešanu rutīnā, lēnā garā sākot izskatīties pēc Kariņa valdības. Bet tas nav labākais iešanas virziens, jo šī valdība iestieg nespējā pieņemt lēmumus. Nu, nevienu lēmumu tā nevar pieņemt, jo atrodas permanentā iestiguma stadijā.
Tā ir problēma. Jo lēmumi ir jāpieņem. Tos nevar bezgalīgi apspriest un atlikt. Iespējams, tās ir bailes, jo pie lēmumiem vienmēr parādās partijas nosaukums, vārds un uzvārds, tad labāk nepieņemt nekādu lēmumu. Pie mums soda nevis par bezdarbību, bet par darbību, līdz ar to tas rada šādu situāciju.
Portāla “nra.lv” lapā ir interesanta aptauja: “Kā vērtējat Evikas Siliņas valdības pirmajā darba gadā paveikto vērtību skalā no 1 līdz 10?” Tur 22 439 respondenti atbildējuši, ka vērtē ar viszemāko - ar atzīmi “1”. Tie ir 82% respondentu. Ar visaugstāko - ar atzīmi “10” - Eviku Siliņu vērtē viens procents respondentu.
Manuprāt, tas ir mazliet pārspīlēti. Es neliktu vieninieku, jo tik ļoti slikti nav. Protams, cilvēki ir dusmīgi.
Par ko?
Domāju, ka tā ir kopīgā atmosfēra. Tā ir - kā jau teicu - nespēja pieņemt lēmumus, nespēja nokomunicēt, kāpēc tos nepieņem, bet lēmuma nepieņemšana arī ir lēmums. Tas ļoti labi parādījās nodokļu reformā, sak, mēs nevaram nerealizēt reformu, jo divus gadus esam sēdējuši darba grupā. Tad varbūt varēja konstatēt, ka nekas nav jāmaina? Nespēja šīs lietas aiznest līdz vēlētājam ir tas problemātiskais moments, kas rada sajūtu: ko viņi tur dara, viņi neko nedara, jēgas no viņiem nav nekādas!
Varbūt cilvēkus ietekmē premjeres Siliņas dažādie īpatnējie izteicieni, kas pasprūk visai bieži? Piemēram, tāds: “Tā kā sabiedrībā viesmīļu piesaiste nav populāra, ministri paši tērēs savu laiku ceļā pēc kafijas valdības sēdes laikā.”
Šis ir jocīgs stāsts. MK namā kafijas automāts atrodas nevis blakus sēžu zālei, bet gan vienu telpu tālāk. Un ministri ļoti labprāt “notinas” uz turieni. Bet tas nav normāli: kad eksperts, valsts sekretārs vai ierēdnis ziņo par kādu jautājumu, daži ministri pieceļas un aiziet. Pēc kafijas. Pēc tam viņi stāsta, ka nav dzirdējuši un redzējuši, ka neko nezina.
Taču ministriem ir oficiālās pauzes - kafijai, tualetei utt. Cilvēks, kurš pienesa kafiju, strādā kafejnīcā, viņš netika speciāli algots. Un kāpēc televīzijā vajadzēja šo jautājumu tik ilgi zelēt? Tā ir valsts galvenā problēma?
Varbūt parūpēties nevis par to, kurš pienes vai nepienes kafiju, bet par to, lai ministri sēdes laikā “nesēž” telefonos, bet klausās, ko runā tas, kurš ziņo par risināmo jautājumu? Pēc tam brīnāmies, ka lēmumu kvalitāte ir zema, jo ministri aktīvi nepiedalās jautājumu apspriešanā. Ministru kabinets tomēr ir koleģiāla institūcija. Protams, katrs ministrs varētu zināt vairāk vai mazāk par konkrētiem jautājumiem - atbilstoši savai kompetencei, bet kopumā taču jāsaprot, par ko ir runa.
Ja runājam par kompetenci… Satiksmes ministrs Briškens palika savā amatā, kaut arī viņu jau trešo reizi mēģināja nogāzt.
Viņš ir ļoti vajadzīgs! Viņš ir ārkārtīgi ērts. Viņa krišana nevienam koalīcijā nebūtu izdevīga, īpaši Evikai Siliņai tas būtu neizdevīgi. Viņš ideāli paņem uz sevi tik daudz negāciju, viņš perfekti strādā kā zibensnovedējs.
Vienmēr uz viņu var norādīt ar pirkstu un pateikt: tas Briškens, viņš taču neko nejēdz! Un iedomājieties: ja viņa tur nebūs? Uz ko tad varēs norādīt? Evika tad būs nākamā. Tāpēc domāju, ka Briškens ideāli pilda savus pienākumus un viņš tur sēdēs un sēdēs.
Taču ir risks viņu pārturēt. Ja viņš nokrīt tik zemu, ka rodas situācija ar jautājumu: nu cik tad var?! Bet tas jau ir cits stāsts, līdz tam vēl jātiek.
Jau tagad viņa darbība izskatās traģikomiski. “airBaltic” pamatkapitāls samazināts par pusmiljardu eiro, “Rail Baltica” projekts bezcerīgi iesprūdis, Daugavā uzsliets kaut kāds neesoša tilta pālis…
Iespējams, tas ir “Progresīvo” pluss, ka viņi ir tik nepieredzējuši. Pieredzējusi ministri māk norakt savas kļūdas. Amerikāņiem ir teiciens: jāprot paspert bundžu uz priekšu. Bet tur ir divi varianti. Vai nu to bundžu nav iespējams paspert, jo tā aizsperta tik tālu uz priekšu, ka tālāk vairs nevar. Vai nu viņi to vienkārši neprot.
Taču Briškens ir ļoti sevi reklamējis kā cilvēku, kurš bijis iekšā šajos procesos kā valdes loceklis, kā lēmumu pieņēmējs. Un tas, protams, traucē paspert to bundžu uz priekšu, jo - ko tad tu tur darīji, tu taču pats tur biji, tu visu zināji!
Jūs sakāt - “Progresīvie” nav pieredzējuši, tāpēc neprot paspert to bundžu. Bet, paskat, pieredzējušā Kaspara Gerharda laikā, kad viņš bija zemkopības ministrs, tikuši nelietderīgi iztērēti vairāk nekā trīs miljoni eiro, būvējot elektrouzlādes stacijas. To konstatējusi Valsts kontrole.
Šis ir tipisks Valsts kontroles gājiens. Tad es varētu pajautāt: bet kā vajadzēja darīt? Es palasīju tos papīrus. Vai tās uzlādes stacijas vajadzēja atstāt pusratā, pazaudējot to naudu, kas tur jau ieguldīta - mirklī, kad visi saprata, ka itāļi nevar piegādāt vajadzīgās iekārtas? Jau teicu: Latvijā nesoda par to, ka tu kaut ko nedari, bet par to, ka tu dari. Vai vajadzēja atstāt iebetonētus pamatus un dažus vadus, kas lien ārā no zemes? Uzlādes stacijas būs pieejamas sabiedrībai, reģionos to uzlādes staciju nav, turklāt Latvija ir uzņēmusies saistības, un tās neviens nav atcēlis.
Par kurām saistībām runājat?
Par zaļo kursu.
Ak, jā. Slavenais zaļais kurss.
Par to varam ironizēt. Bet kamēr tas nav atcelts… Runā, ka tas tomēr mainīsies. Taču, kamēr tas nav mainījies, ir projekts, kas tiek realizēts. Tāpēc es domāju, ka tas Valsts kontroles ziņojums ir no pirksta izzīsts.
Vēl jau ir daudz citu stulbumu. Piemēram, miermīlīgais drons, kas ielidoja no Baltkrievijas. Tur esot bijušas komunikācijas kļūdas, skaidrojot šo notikumu. Varbūt uzlādes stacijas arī neviens nemācēja nokomunicēt?
Ar dronu viss ir sarežģīti. Manuprāt, tā ir nespēja pateikt patiesību, kaut arī nepatīkamu, proti, ka mēs nevarējām to nobliezt. Varbūt nebija pareizo ieroču, varbūt neredzējām, varbūt kāds pateica, ka pats nokritīs.
Tad tā ir galēja neorganizētība un vieglprātība.
No vienas puses - labi, ka neviens nav cietis. Bet tas, kas mani uztrauc, ir galīgais secinājums: droni būs vēl, un situācijas būs tādas pašas. Toties iznīcinātājus pacēla pret putnu baru. Tas rada cerību, ka nākamo dronu tomēr nobliezīs.
Komunikācija ar sabiedrību nenotiek ne tikai dronu vai elektrouzpildes staciju sakarā. Tā nenotiek arī par nodokļiem.
Jebkurā juridiskā vai nodokļu sistēmā vērtība ir darbības principi, uz kuriem var paļauties. Tas ir pastāvīgums. Divus gadus spriež, pēc tam izdzenā spriedējus, tad visi kļūst neapmierināti, tad grupu atkal sasauc, jo par nopludināto materiālu visi teica, ka tas nekam neder. Un tad uztaisīja kompromisa risinājumu, par ko neviens nebija laimīgs. Ja tas notiek šādi, tad neko nevajag mainīt. Tas būs labāk. Un neviens atkal neko nespēj izskaidrot.
Tik ilgus gadus šie speciālisti ir valdībā, un neviens neko nespēj izskaidrot?
Tas ir jautājums! Savādi, ka politikā ir cilvēki, kuri nav labākie komunikatori. Varbūt vaina ir tajā, ka viņi par maz komunicē ar sabiedrību? Ja trenētos komunicēt, varbūt viss sanāktu?
Iespējams, ka viens otrs izpilda vienkārši tehnisku funkciju - būt par ministru, valsts sekretāru, deputātu utt. Vai Evika Siliņa ir tehniskas funkcijas pildītāja vai līdere?
Domāju, ka viņa ir valdības līdere, “Jaunās vienotības” līdere. Tur notiek paaudžu maiņa. Viņa cīnās par līderes pozīcijām, bet viņai līdz tādam statusam, kāds savulaik bija Solvitai Āboltiņai, vēl ir ko pacīnīties. Cīņa par varu nav tik vienkārša.
