Par pensionāru nozīmīgumu valsts pārvaldē un par to, ka Saeimas deputāti var itin labi funkcionēt arī bez jauniem podiem un liftiem, par mīlestību uz pensiju likumu un valdību, kas nemuļļājas, par lāpstas pirmo dūrienu trasē “Rail Baltica”, kā arī par daudz ko citu – saruna ar ārstu, politiķi, sabiedrisko un sporta darbinieku Pēteri Apini.
Vai pensionāri var ietekmēt Saeimas un valdības lēmumus par sociālajām iemaksām un pensiju indeksēšanu?
Manuprāt, ir divas iespējas ietekmēt. Jāiestājas pie Aijas Barčas pensionāru federācijā vai jādibina sava neatkarīgo pensionāru alianse. Abos gadījumos vairums Latvijas iedzīvotāju nesapratīs mūsu uzstādījumus. Bet abos gadījumos vēl pēc desmit gadiem mēs rakstīsim intervijas un piesmiesim valsts politiku.
Vai tas, ka, veidojot budžetu, finanšu ministrs samazina fondētās pensijas līmeni par vienu vai diviem procentpunktiem, bet palielina iemaksas pirmā līmeņa pensiju fondā, mūsu pensijas palielinās vai samazinās?
Uz strādājošajiem pensionāriem tas neatstāj nekādu iespaidu. Tiem pozitīvā ziņa ir ar nodokļiem neapliekamā minimuma celšana, bet par lēmumu samazināt fondēto pensiju un palielināt pirmā līmeņa pensiju lai priecājas tie, kuri dzimuši pēc 1971. gada. Būs nedaudz mazākas sociālās iemaksas, ko Latvijā visi saprot kā darbaspēka nodokli, un ienesīgāks ieguldījums pensijā.
Mums taču visi baņķieri aizgūtnēm kliedz, ka, neļaujot iemaksāt otrajā pensiju līmenī, visi paliks bez uzkrājumiem.
Visskaļāk kliedz bijušais Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētāja vietnieks Jānis Brazovskis. Man šķiet, ka no komunistiskās partijas viņš ir izstājies, bet komunistiskā partija piemirsusi izstāties no viņa, gluži tāpat kā šī partija bija aizmirsusi izstāties no “fuktuka”, kā mēs laipni saucām šo komisiju.
Pateicoties šai “fuktuka” struktūrai, mēs esam nonākuši līdz tam, ka noguldījumi otrajā pensiju līmenī ir bezjēdzīgi. Tas ir tāpat kā krāt zeķē, cik ieliki - tik izņēmi. Katra krīze, katra inflācija šīs naudas vērtību mazina.
Nauda pa tiem četrdesmit pieciem gadiem, ko cilvēks maksā savā pensiju fondā, nav tā pati nauda, tā ir nauda pēc nopietnas inflācijas. Pirmais pensiju līmenis Latvijā strādā ļoti labi, mazākām pensijām regulāri notiek pensiju indeksācija, otrais līmenis ir bezjēdzīgs, trešais - vidusšķiras cilvēka brīvprātīga izvēle. Es maksāju arī trešajā līmenī, jo ceru, ka manu naudu iegulda racionāli.
Nekur likumā neesmu lasījis, ka cilvēkiem ir liegts uzkrāt pensiju ceturtajā, piektajā vai sestajā līmenī. Mēģināšu paskaidrot - ceturtais līmenis būtu ieguldīt naudu obligācijās vai vērtspapīros, nu kaut vai apdrošināšanā, piektais - nekustamajā īpašumā, mākslas darbos vai dārgmetālos, bet sestais - savos bērnos.
Patiesībā drošākais uzkrājums vecumdienām ir investīcijas savu bērnu izglītībā. No nekustamā īpašuma labākais uzkrājums ir zemes vai meža īpašums. Jebkuri uzkrājumi otrajā līmenī šobrīd nozīmē reālus zaudējumus. Mūsu otrā līmeņa pensija aiziet zviedru bankās, bet tās - lielā mērā pateicoties Kariņa un Znotiņas 2018. gada aktivitātēm, visu šo naudu noliek savā depozītā. No šī depozīta, cilvēkam pensijā aizejot, izmaksās kādus 10-20 eiro mēnesī pensijā, cik nu zviedru baņķieriem būs labpaticies aprēķināt latvieša paredzamo dzīves ilgumu, pensijā dodoties. Bet pirms divdesmit gadiem par šiem desmit eiro varēji ēst nedēļu, tagad - vienu dienu.
Mēs taču redzējām, kā igauņi, tiklīdz viņiem atļāva, izņēma savus otrā līmeņa uzkrājumus, jo šie otrā līmeņa uzkrājumi ir tikai baņķieru laime.
Izskatās, ka tu kaut kur esi par pensijām samācījies, pētījis to struktūru.
Es lasu mūslaiku latviešu klasiķus. Bet ja kāds vēlas skaidrojumu par otrā līmeņa iemaksām pensiju fondā, viņam jālasa tas, ko Arnis Kluinis raksta portālos, nevis grāmatās.
Šobrīd publikācijās 90% lasāms baņķieru viedoklis, un tam ir trīs iemesli. Baņķieri saprot finanšu plūsmu, baņķiera darbs ir melot par savu nesavtību, bankas ir gatavas ieguldīt naudu sava viedokļa skanīgumā. Savukārt tauta gatava uzklausīt visu, kur valdība nozākāta. Tādu kā mēs ar tevi, kas ir gatavi nostāties pret banku meinstrīmu, nav daudz.
Cik ilgi tu interesējies par pensiju likumu?
Mana mīlestība pret pensiju likumu ir sens stāsts, ko šodien būtu vērts atcerēties. Tieši pirms trīsdesmit gadiem - tālajā 1994. gada 19. septembrī - tika apstiprināta Māra Gaiļa valdība, kurā man bija lemts kļūt par veselības valsts ministru.
Māris Gailis bija ne tikai talantīgs valstsvīrs un politiķis, bet arī labs vadītājs. Viņš teica, ka mēs īsā periodā nevaram veikt vairākas tādas reformas, kas cilvēkiem nesīs labumu daudzus gadus, bet viena mums ir jāpaspēj. Es teicu - radīsim veselības apdrošināšanas sistēmu, Andris Bērziņš (tas, kurš vēlāk bija Rīgas mērs un premjerministrs) un Vladimirs Makarovs teica - radīsim stabilu pensiju sistēmu. Neformālā Ministru kabineta sēdē notika balsojums, kurā es zaudēju. Un tiku iesaistīts pensiju likuma radīšanā.
Pensiju likums ir līdz šim ģeniālākais Latvijas likumdošanas veikums - līdz šim nekad pensijas nav kavējušās, vienmēr pensiju fonds ir labi strādājis, pensijas ir indeksētas. Lielākā problēma likumdošanā bija Repše un Rimšēvičs, kas visu pensionāru naudu jau uzreiz gribēja atdot komercbankām.
Bet tieši 1995. gada vasarā pienāca “Bankas Baltija” krīze, un ne tikai daži politiķi, bet arī tauta sāka saprast, ka centieni pensijai noguldīt naudu apšaubāmās bankās nav prāta darbs. Un Labklājības ministrijas meitenes viedā Bērziņa un Makarova vadībā likumu radīja, tas tika pieņemts, un pensiju sistēma strādā.
Man joprojām ir pārliecība, ka Māra Gaiļa Ministru kabinets, kurā strādāja arī Piebalgs, Gūtmanis, Zvanītājs, Vaivads, Gaigals, Dripe un citi, bija izcila komanda, kas spēja pieņemt lēmumus un tos realizēt. Lēmumus pieņēma stingri - nevis kā šodien - muļļājoties.
Kā šis likums tika pieņemts? Kā izdevās izskaidrot tautai un Saeimai, ka tas strādās?
Andris Bērziņš likuma pieņemšanas otrajā lasījumā lika man kāpt Saeimas tribīnē katrā diskusijā un skaidrot, lai atsistos no deputātu nesapratnes un nevēlēšanās dzirdēt pamatojumus. Ja es netiktu galā, uz tribīnes būtu jākāpj Makarovam, bet galējā situācijā - Bērziņam. Tā nu es vairākas Saeimas sēdes pēc kārtas cīnījos par pensiju likumu un to iemācījos.
Likumā bija klauzula - maksāšu šodien, šo naudu saņems šodienas pensionāri, bet nākamā paaudze maksās par mani. Un netieši tur starp rindām ar verzāļiem bija ierakstīts - nemaksāt pirmajā līmenī (pat no aploksnes) ir galēji stulbi. Es lepojos, ka esmu strādājis pie šā likuma izstrādes. Bet Māris Gailis, Andris Bērziņš un Vladimirs
Makarovs būtu pelnījuši pieminekli pie jaunā panorāmas rata - bronzā kalti trīs vīri ar paceltām pensionāra grāmatiņām.
Kāpēc pie panorāmas rata?
Nu, tāpēc, ka Bastejkalnā atbilstošā vietā ir jau piemineklis trim dejojošām kailām skaistulēm.
Labi, izstāsti, vai prezidents Guntis Ulmanis uzreiz ar skaļu “urā” likumu parakstīja?
Tā bija smieklīga situācija dienu pirms jaunās valdības neapstiprināšanas, proti, pirms otrā neveiksmīgā mēģinājuma, kurā netika apstiprināta Ziedoņa Čevera valdība. To, ka profesors Kalnbērzs izturēs spiedienu un nenobalsos par Čeveru, neviens vēl nezināja.
Labklājības ministrija rīkoja atvadu pasēršanu Līgatnes rehabilitācijas centrā, bijām vienojušies tur arī pārnakšņot, bet nākamajā rītā nodot ministriju nākamajiem trim ministriem. Brīdī, kad bijām Līgatnes zvēru takā tikuši līdz lācim, Andra Bērziņa somā atskanēja zvans, zvanīja Guntis Ulmanis un teica, ka nevarot likumu parakstīt, bet laiks līdz paraksta likšanai bija atlicis mazāk par stundu. Bērziņam somā bija lielais premjera satelītu telefons ar akumulatoru, ko premjers Māris Gailis atdeva kādam vicepremjeram brīžos, kad pats devās uz ārzemēm vai jūrā sērfot.
Andris Bērziņš visādi mēģināja Gunti Ulmani pārliecināt, bet viņam blakus sēdēja nepiekāpīgā Vineta Muižniece un ar sarkanu zīmuli švīkāja likumu. Tad nu es sēdos pie stūres par šoferīti,
Andris Bērziņš par stūrmani. Neteiksim, ka es braucu kā Sesks, bet ātri, nu, maigi sakot - nedaudz pārsniedzu ātrumu. Nemēģināšu izstāstīt visu sarunu vēlā vakarā prezidenta kabinetā, bet parakstu Guntis Ulmanis uzlika ar manu pildspalvu. Atceļā abi ar Andri Bērziņu aizbraucām palūgt piedošanu policistiem Siguldā, kam biju palidojis garām turpceļā.
Ja tas likums bija tik labs, kurā brīdī parādījās zviedru bankas otrajā līmenī?
Man šķiet, ka 2006. gadā no Valsts kases pārraudzības otrais līmenis tika atdots bankām, manuprāt, to paveica Irēna Krūmane un Dāvids Tauriņš. Katrā ziņā zviedru bankas jau no paša sākuma necentās ieguldīt mūsu naudu Latvijas ekonomikā, apgalvojot, ka te jau nav ekonomikas, kurā ieguldīt.
Lai vai kā, bet valsts pensiju indeksācija ir notikusi vienmēr, teiksim, piecu vai sešu procentu apmērā, otrais līmenis bankās ir pieaudzis par dažiem procentiem, bet patiesībā - ievērojami sarucis inflācijas dēļ. Tie simt eiro, ko mēs ieguldījām 2006. gadā, nudien nav tie 100 eiro, ko mēs tērējam šodien.
Patiesībā šodien Latvijas iedzīvotāji otrajā līmenī zviedru bankām katru gadu uztic aptuveni 700 miljonus eiro, ko tās nogulda savos depozītos, ceļot savu likviditāti.
Domāju, ka šobrīd skandināvu bankās atrodas kādi deviņi miljardi Latvijas iedzīvotāju pensijās iemaksātās naudas, ja ne vairāk - Latvijas gada budžeta apjomā.
Bet ja tagad finanšu ministrs Ašeradens samazinās otrā līmeņa iemaksu apjomu par vienu vai diviem procentiem?
Tad mēs zviedru bankām gadā samaksāsim tikai 500 vai 600 miljonus, bet papildināsim valsts kopbudžetu, un mums nebūs Briseles soda sankciju. Līdzīgi savulaik darīja Godmanis pēc “Parex” bankas kraha. Neviens lāgā to nepamanīja.
Ja mēs gribētu būt godīgi pret saviem iedzīvotājiem, tad mums vajadzētu otro pensiju līmeni slēgt un piedāvāt izvēlēties - pirmo vai trešo līmeni. Arī valsts budžeta sakārtošanai mums vajadzētu otro līmeni likvidēt - samazināt sociālās iemaksas par četriem procentiem, pirmo līmeni palielināt par diviem procentiem - līdz ar to darba devēji būtu apmierināti, bet budžeta pildīšanai PVN celt par diviem procentiem.
Tagad mēs vēl runāsim par nodokļu politiku?
Redzi - tiklīdz valdība kaut ko iečiepstas par nodokļiem, tā daudzbalsīgs koris šos čiepstus norej. Ašeradens dejo - vienu soli uz priekšu, divus atpakaļ. Šobrīd valsts budžeta sakārtošanai Latvijai ir jāpieņem radikāli lēmumi. Mūsu pienākums ir valdību iedrošināt sakarīgām darbībām. Nedod dies, mēs atkal saņemsim Kariņam līdzīgu izstrādājumu par premjeru, tad mums vairs nebūs nekādas perspektīvas kā valstij. Siliņas valdībai šobrīd ir divi uzstādījumi - mazināt darbaspēka nodokļus (patiesībā otrā līmeņa pensiju iemaksas), celt apgrozāmos nodokļus. Siliņai tas ir pa spēkam. Punkts.
Atgriezīsimies tomēr pie pensijām. Vai pensijas indeksēs arī šodienas pensionāriem?
Redzi, tiem, kuri sociālās iemaksas vienmēr maksājuši, kam pensija ir kaut cik cienījama, pensiju indeksācija nespīd. Tiklīdz kāds ieminas par pensiju indeksāciju lielākām pensijām, acīs tiek bāzti daži personāži, kas saņem desmitiem tūkstošu katru mēnesi. Bija tāds personāžs, kas privatizēja Liepājas metalurģijas uzņēmumu, bet pēc tam sev algā un savā pensiju fondā iemaksāja tik daudz, ka rūpnīca bankrotēja. Manuprāt, šobrīd būtu pienācis brīdis, kad vajadzētu indeksēt arī pensijas līdz 2000 vai pat 3000 eiro mēnesī.
Ko tu domā par pensionēšanās vecuma palielināšanu?
Pateikšu paldies Ilzei Viņķelei par darbu labklājības jomā. Viņa racionāli un palēnām pacēla pensionēšanās vecumu. Mani tas skāra smagi, jo no manis šī pensionēšanās muka, līdz es sasniedzu savus sešdesmit piecus.
Šobrīd Latvijas iedzīvotāji ne tikai dzīvo par 12-15 gadiem ilgāk nekā deviņdesmito gadu sākumā, bet dzīvo arī pilnvērtīgāk. Es noteikti gatavojos strādāt nākamos divdesmit gadus, kaut ne tik daudz kā jaunībā. Pieļauju, ka nākamajai Saeimai nāksies atkal rosināt pensijas vecuma celšanu par trim gadiem - pakāpeniski.
Parunāsimies par naudu medicīnai. Vai nākamgad naudas būs vairāk?
Domāju, ka jā. Pazīstu Hosamu Abu Meri. Viņš māk tik satraukti paust savas emocijas pie galda, ka visas viņa partijas biedres to uzskata par uzbrukumu vai sieviešu tiesību pārkāpumu. Domāju, ka Siliņa no savas slēptās rezervītes budžetā izvilks kādu simtmiljonu atbalstu veselības aprūpei, bet nosauks to par atbalstu drošībai.
Kāpēc es tik droši prognozēju 100 miljonus veselības aprūpei papildus? Valsts atradīs šos miljonus, bet lielāko daļu naudas iztērēs jau izlietoto kompensējamo medikamentu apmaksai un nekad neizmantojamo kovida papildu vakcīnu apmaksai. Jo vakcīnu pirkumi ir noslepenoti, bet nav pazuduši. Ne ārstiem, ne pacientiem nav ne mazākās nojausmas par aprūpes patiesajām izmaksām. Ja nav cenu un izpratnes par izmaksām, nevar būt tirgus.
Cita lieta, ka Hosams pārvērtīs Nacionālo veselības dienestu (NVD) par fondu, kas būs necaurspīdīgāks, kam būs milzīga padome ar ministriem tajā, liela valde ar lielām algām kā labu barotni draudzīgiem personāžiem.
Bet fonds parasti nozīmē daudz naudas.
Atsaukšos uz savu skolotāju, profesoru Viesturu Boku, kad viņš bija Austrumu slimnīcas vadītājs. Boka teica, ka viņam ir pilnīgi vienalga, no kuras kabatas slimnīcai nemaksā. NVD pārveide par fondu patiesībā nozīmē jaunas veidlapas, jaunas vizītkartes, jaunas plāksnītes pie sienas, bet satura izmaiņas nekādas nebūs. Es neticu, ka tuvākajā laikā uz ministriju atnāks kāds vadītājs, kurš nevis taisīs selfijus, jūsmos par savu ģimenes dzīvi un katru dienu sniegs gudras pamācības, bet pārskatīs tarifus.
Veselības tarifi NVD izstrādātajā ciparu grāmatā ir melīgi. Lielākoties NVD maksājums sedz tikai daļu no veselības aprūpes izmaksām, tādēļ nepārtraukti pieaug veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju parādi. Katru reizi, kad valsts dāsnu roku piešķir papildu finansējumu veselības aprūpei, šis finansējums patiesībā tikai aizlāpa mēnešiem ilgus parādus.
Un vēl - paplašinot valsts apmaksāto pakalpojumu klāstu, visās citās jomās naudas kļūst mazāk, līdz ar to rindas pēc valsts apmaksāta pakalpojuma garākas.
Tad jau būs jāveido neatkarīgo pensionāru savienība, vai ne? Ko tur varēs sadarīt?
Būs jāizņem no budžeta 34 miljoni, kas paredzēti Saeimas ēkas remontam, tie būs jāatdod Stradiņa slimnīcas celtniecībai. Stradiņa slimnīca ir valsts drošības jautājums. Ja pienāks stunda X, tiltu pāri Daugavai nebūs, un Latvijas medicīna būs uzkrauta divām universitātes slimnīcām.
Izstāsti man - kāds labums Latvijas tautai, ka Saeimas nams būs glītāks, bet 100 deputāti - laimīgāki? Bez jauniem podiem un liftiem Saeima var itin labi funkcionēt, bet Stradiņa slimnīca bez uzņemšanas un neatliekamās palīdzības nodaļas “uzkārtos” brīdī, kad vienlaikus tiktu atvesti 30 pacienti.
Tad, kad Saeima lemj par naudu tehnoloģiju iegādei Līvānu slimnīcai, visi deputāti ir medicīnas speciālisti. Bet tiklīdz viņiem pašiem vai kādam viņu radiniekam piemetas infarkts vai insults, viņi zvana un lūdz rast vietiņu Stradiņa slimnīcā. Čakli piestrādājot, mēs varētu balstīt deputātos pieticību, bet valstī - veselību un drošību.
