Elita Veidemane / Autori

Oligarhu izvades pasākums bija kā laikus pasniegta karote precīzi noteiktā ēdienreizē. Gaumīgi greznota ar dažu sabiedrībā zināmu cilvēku klātbūtni un dezinficēta šķīstā oligarhu sadedzināšanas ugunī.

«Piedrāžam prezidentu!» spalgi iesaucās kāds pusaudzis, kad pa Saeimas durvīm nule iznākušais jaunievēlētais valsts vadītājs Andris Bērziņš, mulsi smaidīdams, mēģināja izspraukties cauri satracinātajam pūlim.

«Pie mums prezidentus no bērna kājas neaudzina,» izteicās kāds labs Valda Zatlera paziņa, «un Latvijā nav arī prezidenta kursu. Tāpēc nevajag pārmest Valdim neprasmi iekļauties kaut kādos iedomātos rāmjos, kurus radījuši tie, kuri nekad nebūs prezidenti.» Paziņa, kurš negribēja, lai viņu publisko, vēl piebilda, ka tas uzvalciņš, kurā prezidentu mēģināja iestūķēt viņa izvirzītāji, ir izrādījies par šauru un par neērtu.

Pirmdien politisko partiju apvienības Vienotība valde pēc smagām diskusijām balsojot pieņēma lēmumu dibināt vienotu partiju, sasaucot dibināšanas sapulci ne vēlāk kā 6. augustā. Taču situācija nav tik gluda kā valdes oficiālajā paziņojumā. Ieskatu notikumos un prognozēs dod Rīgas domes deputāts Jānis Mārtiņš Skuja (Pilsoniskā savienība). Intervija notika pirms valdes sēdes.

Bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš nule izteicās, ka Valsts prezidentam Valdim Zatleram pēc Saeimas negatīvā balsojuma par Šlesera iespējamo izdošanu KNAB kratīšanai būtu „ļoti nopietni jādomā” par Saeimas atlaišanu.

Intervija ar Valsts prezidenta amata kandidātu Andri Bērziņu.

Man noteikti būtu grūtības iegūt izglītību dzimtajā – latviešu – valodā, ja es dzīvotu Krievijā. Tikpat lielas šīs grūtības būtu, ja es dzīvotu, piemēram, Francijā, Spānijā vai jebkurā citā valstī. Jo tur valsts valoda ir titulnācijas valoda un tur valsts apmaksā pamatizglītību, kas tiek sniegta šīs valsts valodā. Protams, ir nianses, taču tās nemaina lietas būtību.

«Jaunā informācija par KNAB priekšnieka Vilnīša iespējamiem pārkāpumiem varētu būt šā biroja uzsāktā pārbaude sakarā ar Dombrovska varbūtējo atrašanos interešu konfliktā,» ironizējot par valdības vadītāja neseno paziņojumu, bilda kāds politiķis. Pirmdien Dombrovskis atklāja, ka par Vilnīti iegūtā informācija esot «pietiekami nopietna, lai pagarinātu darbības laiku ģenerālprokurora vadītajai komisijai, kura izvērtē Vilnīša atbilstību amatam». Par informācijas saturu premjers klusēja, jo tā, raugi, esot slepena. Martā valdība pieņēma lēmumu izveidot komisiju, kas vērtē Normunda Vilnīša atbilstību amatam, taču komisijas locīklas bijušas valstiski tik ļoti aizņemtas, ka nav spējušas laikus tikt galā ar sarežģīto KNAB priekšnieka izpēti, tāpēc komisijas pilnvaras esot jāpagarina vēl uz mēnesi.

«Prezidenta vēlēšanas ir tāda pārbaudes spēle bez noteikumiem,» spriež sociologs Aigars Freimanis. «Tā ir iespēja politiskajiem konkurentiem izvilloties, liekot lietā jebkurus paņēmienus – arī neatļautus.»

Intervija ar Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidentu un Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāju Didzi Šmitu.

«Mani politiskais huligānisms plēš vai pušu, man ļoti grūti valkāt manu saskaņas žaketi,» negaidīti atklāja Saskaņas centra līderis Jānis Urbanovičs, aprīļa beigās atbildēdams uz krievu interneta portāla imhoclub.lv jautājumiem.

Intervija ar Latvijas Okupācijas muzeja pētnieku, vēsturnieku Uldi Neiburgu.

Neatkarīgās komentētāju saruna ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāju Viesturu Boku.

Tautas skaitītāji diez vai sagrabinās divus miljonus Latvijas iedzīvotāju: ne tikai tāpēc, ka daļa cilvēku vienkārši nevēlas tapt saskaitīti, bet galvenokārt tālab, ka pēdējos gados prom no Latvijas devušies ap 200 000 tautiešu, zaudējot cerības dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi savā dzimtenē Latvijā.

Intervija ar bijušo Krievijas valdības vicepremjeru Borisu Ņemcovu, Vladimira Putina politisko pretinieku, Tautas brīvības partijas līderi, kurš šā gada Krievijas parlamenta vēlēšanās mēģinās savu opozicionāro politisko spēku ievest augstākajā valsts likumdevējā.

Tas patiešām ir brīnumrīks. Tā iespējas ir gandrīz neierobežotas. Bet Andris pavisam vienkārši nosaka: «Esam uzsākuši jaunu projektu. Mums tagad ir lāzers, kuram ir dažādi viļņa garumi, līdz ar to šis lāzers balina, griež, stiprina, veicina profilaksi un likvidē.»

«Neviens nekad man nav norādījis, ko un kāpēc darīt. Pats interesējos par vēsturi, pats izdomāju veidot filmas par Gunāru Astru, barikāžu laiku, mežabrāļiem... Pieturos pie Raiņa teiktā: «Kā runāja sveši ļaudis, tā tu līdzi nerunā.»

Sestdien notiks partijas Pilsoniskā savienība biedru kopsapulce. Piedāvājam interviju ar partijas valdes locekli, profesori, Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāju Inu Druvieti.

"Esmu iemīlējis poļu tautu, tāpēc arī tik daudz rakstu par viņiem, pats nebūdams polis. Polija no visai nožēlojamas komunistiskas valsts izaugusi par stabilu demokrātiju, par vienu no Eiropas ekonomikas spožākajām zvaigznēm.

Reiz dzīvoja Saimnieks un viņa Suns. Saimnieka vienīgais uzdevums bija savākt Suņa kakas, tās sakaltēt un par mērenu samaksu izdalīt mazdārziņu īpašniekiem zemes mēslošanai. Viss notika, peļņa tecēja Saimnieka kabatā, arī Suns jutās laimīgs – mūža maize tak nodrošināta.

Kāds mans draugs nesen izteicās: «Mēs varētu japāņiem zemi piešķirt, lai palīdz celt mūsu valsts ekonomiku. Tas tiešām būtu labi: mēs Japānai piedāvātu daļu Latvijas teritorijas bez maksas un bez nosacījumiem. Lai uzceļ Saules pilsētu un ar savu piemēru parāda mums, ko nozīmē būt stipriem. Es atdotu savu Jūrkalnes zemesgabalu. Kā tu domā, vai šāda akcija būtu iespējama? Proti, ziedot zemi ar konkrētu mērķi. Lai ceļ pilsētu, japāņu skolas un dzīvo bez bailēm no radiācijas. Domāju, tur ir daudz cilvēku, kam vairs nebūs, kur atgriezties. Man šķiet, ka tikai kaut kas tāds – pirmajā mirklī pilnīgi neprātīgs un dīvains – varētu palīdzēt izdzīvot mūsu pašu valstij. Vienīgi – kā to realizēt?»

"Joprojām manā tālruņa katalogā ir vairāki telefonu numuri, kurus es vairs nekad neizmantošu, un tomēr es tos nevaru izsvītrot, jo sirdī nespēju pieņemt faktu, ka šo telefonu īpašnieku vairs nav starp dzīvajiem," emocionāls un atklāts ir Novakovska kungs, atcerēdamies pērnā gada 10. aprīli – traģisko Smoļenskas aviokatastrofu, kurā bojā gāja lidaparāta Tu-154 deviņdesmit seši pasažieri un apkalpes locekļi.