Arņa Medņa atklātākā intervija pēc pārdzīvotā insulta
 
©F64 Photo Agency

«Vai tu šodien jau vingrināji roku?» ar rūpēm un pārmetumu balsī jautā Arņa meita Diāna, un tonis ir tāds, kādu prot radīt tikai bērni, kas jau sen iemācījušies būt pieauguši, iespējams, vēl vairāk pieauguši nekā viņu vecāki.

Arnis atzīstas, ka to vēl nav darījis. Bet pie tā ķeršoties, kad ciemiņš būs prom. «Mēs jau esam pabeiguši interviju,» pasmaidu meitenei, bet Arnis it kā mazliet vainīgi piebilst, ka drīz būšot klāt fizioterapeits.

Arnis mēģinās būt formā – cik nu tas būs iespējams. 8. novembrī mūziķi rīkos labdarības koncertu, lai savāktu naudu un palīdzētu savam kolēģim Arnim Mednim kārtīgi nostāties uz kājām pēc pārciestā insulta. «Jo vairāk naudas savāks, jo nopietnāk varēšu ārstēties. Vai tas notiks Latvijā vai Krievijā, vai Vācijā, vēl nezinu. Latvijā rehabilitācija notiek ļoti labi – Vaivaros jau biju, tur ir izcili speciālisti. Mūziķu organizētā akcija – tas ir sirsnīgs pasākums, paldies viņiem par to! Viņi ir mani draugi mūzikā un dzīvē,» skaidro Arnis. «Koncertā dziedāšu. Ārsts man to neliedz,» cerīgs ir Arnis. Pēdējo reizi viņš dziedāja 14. februārī Arēnā Rīga – kopā ar Lindu Leen. Tikai nedēļa viņu šķīra no tuvojošās nelaimes, kas viņam lika nostāties uz dzīvības un nāves sliekšņa.

– Kādas ir tavas pirmās atmiņas par mūziku?

– Mana saistība ar mūziku ir tāda: mans tēvs bija vokālais pedagogs. Pie viņa uz mājām nāca audzēkņi, kas mācījās dziedāt. Atceros, kā viņi dziedāja un kā tēvs viņus mācīja. Tēvs manu balsi nostādīja, kad man bija seši gadi. Savas pirmās dziesmas gan īsti neatceros... Bija kaut kas no Šūberta. Vāciski. Pēc tam dziedāju zēnu korī.

– Kad sāki sacerēt mūziku?

– Šķiet, kādā devītajā klasē, kad mācījos Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Tad sapratu, ka gribu nodarboties ar džezu, nevis ar akadēmisko mūziku. Man ļoti patika neakadēmiskā mūzika, varbūt tas pat nebija tīrs džezs, bet kaut kas starp džezu un roku. Pēc tam, vēl skolā mācīdamies, sāku dibināt grupas, vēlāk mums kopā ar Normundu Rutki bija kopīgi muzikāli lidojumi. Viņš spēlēja ģitāru, basģitāru, es – taustiņus. Dziedāt gan sāku vēlu, tas notika grupas ODIS laikos. Mums bija solists Ēriks Vegners. Bet tad vienubrīd viņš izdomāja, ka ies prom, un grupas kopsapulcē tika izlemts: jādzied man. Grupa ODIS aktīvi muzicēja gadus piecpadsmit, neaktīvā veidā grupa eksistē vēl šodien. ODIS čaļi pie manis tikko bija atnākuši – apciemot...

– 2001.gadā ar savu Too Much tu pavisam negaidīti kļuvi par Eirovīzijas uzvarētāju Latvijā. Atceros, bija tāda stilīga, visai neparasta dziesmiņa, kurai vārdus sacerēja Gustavs Terzens, bet mūziku tu.

– Sākuma tas bija domāts kā joks. Bet joks beigu beigās izvērtās nopietnībā un vēl arī tracī. Kad lielajā Eirovīzijā neizcīnījām nekādu augsto vietu, cilvēki milzīgi cepās, bet mēs vēl dabūjām taisnoties un skaidroties, kāpēc mums nav augstas vietas. Bet kas tur ko taisnoties... Zvaigžņu stāvoklis nebija tāds, lai mēs uzvarētu.

– Sabiedrība pret saviem skatuves mīluļiem nereti izturas visai nežēlīgi. Tā, piemēram, pērn Eirovīzijā Aisha bija zemā vietā, šogad Musiqq arī neko nepakāpās. Aisha no Latvijas līdzjutējiem dabūja dzirdēt neglaimojošus vārdus, Musiqq puišiem tika mazāk, un tomēr arī to dzirdēt bija skumji. Tātad, ja nenoveicas, tad vismaz ar vārdiem jānolinčo?

– Kāpēc mūziķus vajadzētu zākāt? Tiesāt ir tik viegli, nezinot, kāda patiesībā bijusi situācija. Un neviens jau arī neko sliktu nav gribējis. Jātiesā tie, kuri dara ko sliktu, ja kāds dara labu, bet nav sanācis, kā gribēts, par to nedrīkst tiesāt. Tas ir sāpīgi jebkuram cilvēkam, ne tikai mūziķim. Dubultsāpīgi tas ir jaunkundzēm – tādām kā Aisha, kuras nav ar tik biezu ādu kā, piemēram, man. Anonīmi zākāties ir ļoti vienkārši: šie cilvēki zina, ka viņiem neviens neko nepadarīs, jo viņi nekad neizlien ārā no šīs nezināmo cilvēku zonas. Tā ir mūsdienu komunikāciju tumšā puse: internetā tu vari ielikt jebko un par ikvienu, un neviens tev nevar pateikt – aizveries!

– Pirms trim gadiem tu no nulles Rīgā, Ģertrūdes ielā, izveidoji džeza klubu. Pamatīgs pasākums – ar kvalitatīvu mūziku, gaumīgu interjeru un izcilu ēdienu. Bet kas notika? Cilvēki nealka mūzikas? Iestājās krīze?

– Vai, dieniņ... Tā bija neveiksme. Liela neveiksme. Tur es pazaudēju trīs gadus, daudz laika, milzumu naudas un veselības. Šim klubam vienkārši nebija lemts dzīvot. Iespējams, ka Latvijā džeza klubam nemaz nav jābūt. Džezam te nav nopietnu sakņu un pamatu. Protams, sākās krīze. Cilvēki nāca uz klubu, nebija tā, ka tas stāvētu tukšs. Bet cilvēki ļoti maz tērēja naudu, un klubs nevar eksistēt, ja nav naudas. Cilvēks paņem kafiju un visu vakaru sēž pie vienas tases. Nu, tas nav jēdzīgi. Klubu beigu beigās pazaudēju. Tas, ka zudušas materiālās vērtības, nav tik svarīgi – daudz bēdīgāk, ka pazaudēju veselību. Lūk, kreisā roka nekustas. Bet es taču esmu pianists.

– Tu tagad vingrini pirktus? Ar labo roku spēlēt klavieres tev sanāk ļoti labi. Pirms nelaimes tu droši vien trenējies kārtīgi.

– Jā, es diezgan daudz darba ieguldīju, lai profesionālā līmenī varētu spēlēt klavieres. Ļoti daudz darba.

– Kad ar tevi notika nelaime?

– 22. februārī. Tas, ka es tagad spēju mazliet staigāt un ar labo roku spēlēt klavieres, jau ir daudz. Ārsti man teica, ka smags būs gads pēc insulta, tad neko daudz vēl nevarēs gribēt.

– Vai tev pašam ir versija, kāpēc ar tevi tā notika?

– Tas bija liktenis. Vienkārši liktenis. Viss manī krājās, krājās, un tad viens vadiņš galvā pārgāja pušu, un... Samilstot krīzei, mēs pazaudējām gan mūsu ieķīlāto māju Mārupē, gan džeza klubu. Banka paņēma visu. To, ka banka paņems māju, es zināju aptuveni gadu pirms tam. Vislielākais veselības kaitēklis tomēr bija džeza klubs, jo es ļoti pārdzīvoju, ka nebiju spējīgs, kā mēdz teikt, to iegriezt. Es nervozēju, pārdzīvoju, cīnījos. Tas viss mani grauza daudzus gadus. Sēdēju un pīpēju pīpi. Un pīpēšana vēl vairāk sašaurināja asinsvadus.

– Tagad ar pīpēšanu ir cauri. Arī ar alkoholu?

– Pavisam cauri. Neko nedrīkst. Dzeru tikai zāles, kas regulē asinsspiedienu.

– Vai tajā februāra dienā juti, ka kaut kas var notikt?

– Jau no rīta man sāka sāpēt galva. Iedzēru tabletīti pret galvassāpēm un darīju savu darāmo. Un tad vakarā, mājās, vienā mirklī pēkšņi sajutu, ka iestājusies kreisās rokas un kājas paralīze... Es nokritu, jo nevarēju pakustināt kreiso kāju. Un galva sāka sāpēt vēl vairāk. Tad mani aizveda uz slimnīcu. Bija operācija. Un koma divu nedēļu garumā.

– Sapņus redzēji, kad biji komā?

– Oi... Man tur bija daudzsēriju filma! Tos pat nevar nosaukt par murgiem, tā priekš manis bija realitāte. Redzēju un jutu, ka piedalos NASA eksperimentā kaut kādā kosmiskajā laboratorijā kaut kur starp Losandželosu un Lasvegasu, tuksnesī, Nāves ielejā. Sākumā es eksperimentā biju kā zirneklītis, pēc tam – regeja cepure dažādās krāsās, ar drediem, pēc tam es biju briežvabole uz kovboja zābakiem. Viss notika gan traģiski, gan smieklīgi. Es saviem draugiem stāstīju to visu, viņi smējās locīdamies. Bet bija momenti, kad atrados jau otrajā krastā.

– Tu pilnīgi skaidri zini, ka biji otrajā krastā?

– Jā. Es redzēju visu savu dzīvi no malas. Es redzēju dzīvo pasauli no viņpasaules. Vienu brīdi es biju tur, nākamajā brīdī – šajā pasaulē. Vienu brīdi miris, nākamajā brīdī – dzīvs. Un tad kaut kā atgriezos pavisam... Laikam Lielais Šefs bija izdomājis, ka man šeit vēl kaut kas jāizdara, vēl nav laiks doties prom.

– Tu pats gribēji atgriezties vai arī tev bija vienalga?

– Tajā brīdī es nesapratu, kas notiek. Tikai pēc tam nojautu, ka esmu bijis viņā krastā.

– Varbūt tur ir labāk?

– Nē, tur es jutos slikti. Domāju, ka daudzi tur jūtas slikti. Jo tas jau tik bieži negadās, ka cilvēkam tiek dota otra iespēja. Acīmredzot mans laiks vēl nebija pienācis. Taču no medicīniskā viedokļa mana situācija, protams, bija dramatiska.

– Kad pamodies no komas, kādas bija tavas pirmās izjūtas?

– Es nesapratu, kur atrodos. Tikko biju NASA eksperimentālajā laboratorijā, nu – pavisam citā laboratorijā, jo mana palāta tiešām izskatījās pēc laboratorijas. Pagāja labs laiks, kamēr es sapratu, kas esmu un kas notiek. Tad pie manis atnāca Iveta [Arņa dzīvesbiedre], es viņai izstāstīju par komā redzēto. Pēc pamošanās man bija periods, kad atrados ratiņkrēslā, jo vispār nevarēju pakustēties. Mani cilāja no gultas krēslā, no krēsla – gultā... Tas bija smagi gan man, gan tiem, kas par mani rūpējās. Tomēr pēc pāris mēnešiem es to ratiņkrēslu uzvarēju: tagad staigāju bez ratiņkrēsla. Es varu piecelties no gultas un aiziet uz savu studiju – tepat, netālu.

– Manuprāt, ir jābūt ļoti lielam gribasspēkam, lai pieceltos no gultas, sāktu staigāt un pat spēlēt klavieres. Daudz vienkāršāk taču ir gulēt un ļauties, lai kāds tevi aprūpē.

– Ceru, ka man būs šis gribasspēks, jo, lai pilnībā atveseļotos, vajadzēs vēl daudz laika un pacietības. Gads, divi, vairāk? To neviens nezina. Lieta jau ir tāda, ka tā problēma ir nevis rokā vai kājā, bet galvā. Kamēr tas asinsizplūdums uzsūksies un smadzenes atjaunos savu darbību tādu, kāda tā bija pirms tam...

– Iespējams, kādu mirkli bija tā, ka izmisums pārspēj cerības. Varbūt pat tik ļoti pārspēj, ka gribas aiziet no dzīves?

– Bija, bija tā. Uzmācās izmisums: es taču nevaru to, nevaru šito... Un tad atkal daru, mēģinu no jauna. Visdrausmīgākais ir tas, ka esmu citiem par apgrūtinājumu un ka man jālūdz, lai kāds cits priekš manis kaut ko izdara. Solīti pa solītim es mēģinu pats izdarīt vairāk.

– Vai tu tagad lasi kādas grāmatas, gulēdams gultā?

– Lasu Bībeli. Pirms tam es to nelasīju. Manī kaut kas laikam ir atvēries. Vienā mirklī sapratu to, ka... Tas bija tad, kad gulēju komā. Sapratu to, ka neviens cilvēks man nevar palīdzēt. Kādu brīdi bija pilnīgi tumšs, un es tālumā ieraudzīju gaismiņu... Es sapratu, ka tā gaismiņa ir Dievs, un es Viņu lūdzu: palīdzi man! Gaismiņa nāca tuvāk, un man kļuva vieglāk. Tad sapratu, ka Dievs ir vienīgais, kurš ir ar mani un ka Viņš vienīgais var palīdzēt.

– Vienmēr esmu domājusi: kāpēc nekas slikts nenotiek ar neliešiem, ar kuriem pilna pasaule? Kāpēc milzu pārbaudījumi jāuzliek labiem ļaudīm?

– To mēs nekad neuzzināsim. Bībelē ir teikts, ka Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi.

– Bet, ja man tiek stāstīts, ka Dievs ir mīlestība? Kur ir šī mīlestība, kad runājam kaut vai par tevi?

– Varbūt tieši tā arī ir mīlestība. Skarba, bet mīlestība. Lai taisnotu manu dvēseli, lai apturētu manu iešanu pa nepareiziem dzīves ceļiem. Varbūt tā bija vienīgā iespēja, lai man kaut ko pateiktu. Jā, tas bija nepareizs ceļš, kad ņēmos ar visādiem ambicioziem projektiem, ar džeza klubu un tamlīdzīgi.

– Bet katram jau gribas kaut ko radīt, uzbūvēt, paveikt.

– Acīmredzot mans projekts bija pārāk ambiciozs, un es – pārāk spītīgs. Jo bija taču zīmes, ka džeza klubs neizdosies. Telpu pirkšana bija baigi sarežģīta, visādas juridiskas problēmas mūs mocīja. Kad dzima džeza kluba ideja, tā no pirmās dienas gāja kā pret kalnu, pret vēju, pret straumi. Man vajadzēja saprast šīs zīmes, mest mieru un turpināt spēlēt klavieres. Nē, nē, nē, nē! – es tikai spītējos, mēģinādams sev un citiem iestāstīt, ka es to izdarīšu, jo es taču esmu baigi stiprais. Par savu pašpārliecinātību tiku arī sodīts. Mani... atsēdināja. Lai es saprastu, ka šajā dzīvē pats neko neizlemju. Ņemot vērā manu spītēšanos, gribasspēku un neatlaidību, mani varēja atsēdināt laikam tikai šādā veidā. Ar gripu mani atsēdināt nevarēja, tāpēc bija jāķeras pie insulta. Bet mēs jau neko nezinām: varbūt, ka tā ir liela žēlastība, ka tagad esmu šādā stāvoklī, varbūt varēja būt sliktāk? Dieva ceļus un Viņa prātu mums neizdibināt.

– To var nosaukt par pakļaušanos liktenim.

– Protams. Ir lietas, kuras mēs nevaram iespaidot.

– Bet tas nav taisnīgi.

– Ne mums par to spriest. Jo mēs neredzam tās lielās bildes kopskatu. Tas ir tāpat kā ar gobelēnu, kuram mēs varam redzēt tikai kreiso pusi, kur ieraugām tikai veselu lērumu ar diegu galiem, bet labo pusi – to lielo, skaisti uzausto gleznu – mēs neredzam. Mēs katrs esam kā diedziņš šajā gobelēnā, un mūsu dzīve ir diegu mudžeklis. Lai ieraudzītu visu kopumā, jāpagriež tas mākslas darbs uz otru pusi. Bet mums, mirstīgajiem, tas nav atļauts. Mēs redzam tikai diegu mudžekli, bet mēs neredzam kopīgo zīmējuma jēgu, tāpēc arī nesaprotam, kāpēc notiek kaut kas tāds, kas mums šķiet briesmīgs un netaisnīgs. Varbūt, tikai būdami TUR, mēs ieraudzīsim un sapratīsim visas gleznas nozīmi. Dieva nodomi mums, iespējams, atklāsies tikai tad, kad tiksimies ar Viņu, – kad Viņš izstāstīs mums savas lielās gleznas jēgu. Bet tas notiks tad, kad šīs zemes gaitas būsim jau būs beiguši.

– Vai esi bijis baznīcā pēdējā laikā? Vai pats nonāci pie Dieva?

– Jā, pats nonācu. Gājiens uz baznīcu jānoorganizē, man vienam pašam to grūti izdarīt. Jālūdz palīgā Iveta. Viņa mani ļoti balsta. Bez Ivetas es neko nebūtu varējis izdarīt.

– Ko tu dziedāsi mūziķu atbalsta koncertā 8. novembrī?

– Es dziedāšu Kyrie Eleison! – Dievs, apžēlojies! Ko gan citu es varētu dziedāt? Ja es tikšu pāri šim pārbaudījumam, ceru, ka varēšu palīdzēt arī citiem cilvēkiem, kuri nonākuši līdzīgā situācijā. Ko viņiem teikšu? Domājiet par savu veselību, vērojiet zīmes, kuras jums sniedz Dievs. Viņš jau epastus un īsziņas nesūta, cilvēkiem vienkārši jāprot šīs zīmes izlasīt notikumos, mājienos, zemapziņā. Meklējiet spēku sevī, meklējiet Dievu un lūdziet žēlastību. Mīliet ne tikai savu tuvāko, bet arī tālāko. Dzīve taču ir tik īsa un skaista, tad kāpēc bieži mēdzam to bezmērķīgi izniekot? Cilvēka varenība un pašpārliecinātība nelaimē izgaist vienā sekundē, un viņš ir kā puteklis, kuram uzpūš vējš, un cilvēks pazūd... Kaut ko taču jāsāk saprast, kaut arī ar novēlošanos. Acīmredzot kaut kam jānotiek, lai mūsos atvērtos pavisam citi vārti.