Leģendārajam latviešu disidentam Astram 22. oktobrī būtu 80 gadu

 
©F64 Photo Agency

«Par nelocīšanos viņam bija dārgi jāmaksā, jeb, Evaņģēlija vārdiem runājot, viņam nebija lemts staigāt mīkstās drēbēs. (..) Bet tieši tāpēc viņš varēja mierīgi un droši skatīties acīs jebkuram cilvēkam uz pasaules, jo, arī ārēji pazemots, iekšēji viņš bija un palika brīvs un nesalauzts.»

Tā runāja mācītājs Modris Plāte pie Latvijas brīvības cīnītāja Gunāra Astras kapa 1988. gada 19. aprīlī. Pāri Astras mūža mājām ļaudis klāja sarkanbaltsarkano karogu, un tas notika pirmoreiz vēl okupētās Latvijas teritorijā. Čekistu simti ložņāja starp bēriniekiem, bet Astras pavadītāju bija tūkstošiem, un droši vien tāpēc neviens no čekistiem neuzdrošinājās kavēt cilvēkiem dziedāt Dievs, svētī Latviju! vai raut nost karogu. Cilvēki kapu aizbēra ar rokām.

«Bet kas ir Gunārs Astra?» katrā ziņā pajautās kāds advancēts jaunietis, kura ikdiena ir pilna ar interneta iespējām, tusiņiem un kosmopolītiskās pasaules jaukumiem un kuru nesenā vēsture īpaši neaizrauj, jo dzīve tāpat ir pietiekami laba.

Lūk, Gunāra Astras biogrāfijas īsais variants. Viņš ir dzimis 1931. gada 22. oktobrī Rīgā: rīt viņš svinētu 80 gadu jubileju.

Gunārs Astra strādāja VEF un Popova radiorūpnīcā. Nodarbojās ar sportu: trenējās basketbolā ASK klubā, vēlāk aizrāvās ar burāšanu. Mācījās svešvalodas universitātes neklātienes kursos. Tajā laikā tikās ar amerikāņu diplomātiem, kas uzdāvinājuši grāmatas angļu valodā.

Šo sakaru dēļ Astru 1961. gadā apsūdzēja spiegošanā. Lai gan tiesā spiegošanu nevarēja pierādīt, viņu notiesāja uz 15 gadiem padomju soda nometnē – «par Dzimtenes nodevību, pretpadomju aģitāciju un propagandu». Pēc atbrīvošanas 1976. gadā viņš atgriezās Rīgā, kur 1977. gadā apprecējās ar Līviju Hertu Vagali. Piedzima dēls Kaspars.

Taču Gunārs Astra neatteicās no saviem pretpadomju uzskatiem. Viņu atkal apcietināja 1983. gada septembrī, notiesāja uz septiņiem gadiem sevišķi stingra režīma nometnē un pēc tam uz pieciem gadiem izsūtījumā, jo viņš bija tulkojis 45 baltiešu 1979. gadā parakstīto memorandu, kurā prasīja atcelt Molotova – Ribentropa paktu, un izplatījis Džordža Orvela grāmatu 1984. Gunāru Astru atbrīvoja 1988. gada 1. februārī. Martā Gunārs ar Līviju viesojās pie draugiem Ļeņingradā, tur viņš pēkšņi saslima. Gunāru nogādāja Botkina slimnīcā. Diemžēl ārstu konsilijs nespēja (vai negribēja) konstatēt, ar ko saslimis Gunārs Astra. Tika pieņemts, ka tā varētu būt gripa. Pēc nedēļas ārsti paziņoja, ka Astram sākusies sepse. Savukārt 19. martā Astru pārveda uz Ļeņingradas kara hospitāli, kur paziņoja, ka viņam esot sirds vārstuļa iekaisums. Tur 25. martā viņu operēja. Diemžēl labāk Gunāram nekļuva. 6. aprīļa rīts jau uzausa bez Gunāra Astras šajā pasaulē.

Tie, kuri zināja Gunāru, bija pārliecināti, ka viņš ir nogalināts. Kādā Radio Brīvā Eiropa intervijā Ukrainas Helsinku grupas loceklis Vitālijs Kaļiņičenko teica: «Traģiskais Gunāra Astras gals ir mērķtiecīgas VDK politikas rezultāts. Politikas, kas vērsta pret labāko cilvēku, labāko savas tautas pārstāvju iznīcināšanu.» Līdzīgi domā arī disidents Jānis Rožkalns, Astras līdzgaitnieks, uzsvērdams, ka Astra noteikti iekļautos Latvijas jaunajā demokrātijā un viņš būtu viens no tiem, kas pārved tautu pāri tām likstām, ar kurām tagad netiekam galā. Jānis Rožkalns joprojām ir pārliecināts, ka tieši tāpēc čeka viņu nogalinājusi. Slepkavība, viņaprāt, bija pastrādāta ar īpašu izsmalcinātību, lai inscenētu dabīgu nāvi. Taču pārbaudīt, vai Astras nāve bijusi dabiska, vairs nevarēja: visi iekšējie orgāni, pēc kuriem varētu noteikt nāves cēloni, bijuši izņemti.

Pazemība kropļo

Būtiskākā Gunāra Astras īpašība, šķiet, bija iedzimtā inteliģence, kas nemitīgi viņu mudināja apgūt jaunas zināšanas un spodrināt patiesu latviskumu. Viņš ļoti daudz lasīja, viņš tulkoja un pavairoja tādu literatūru, ko padomju apstākļos pavairot bija bīstami. Viņš regulāri deva saviem draugiem lasīt šīs aizliegtās grāmatas.

Apsūdzības rakstā, kas tika nolasīts 1983. gadā, starp citu, bija arī šādi vārdi: «1981. gadā Astra savā dzīvesvietā Rīgā iedeva izlasīt Gunāram Freimanim ārzemēs izdotas Edmunda Zirnīša pretpadomju satura grāmatas Andrejs Eglītis elektrogrāfisko kopiju, kurā padomju valsts un sabiedriskā iekārta ciniski nosaukta par «briesmīgu tirāniju», «komunistu nejēdzīgo sistēmu», «krievu koloniālisma cietumu», «pasaules visnežēlīgāko varu», kura «dubļos un asinīs samin un samīda, apgāna ... tautas dvēseli»; apgalvots, ka Padomju Savienībā it kā pastāvot «vergu darbs», tautas it kā smokot «padomju koloniālisma tvanā un gara iznīcināšanā», «dzimtbūves laika apstākļos»; nomelnota marksisma – ļeņinisma mācība, Padomju valsts ārējā un iekšējā politika, no pretpadomju pozīcijām iztēloti padomju varas atjaunošanas apstākļi, dzīves īstenība Latvijā 1940.–1941. gados un pēckara gados, melīgi dēvējot padomju varu par «gūstu un verdzību», «traģēdiju» un «ienaidnieka režīmu» un apgalvojot, ka pār zemi valdot «visrupjākā, visnežēlīgākā austrumu vara», ka komunisms it kā esot «savas tautas un cilvēces ienaidnieks»; vienlaicīgi ar to izteikts uzaicinājums aktivizēt cīņu pret padomju varu, lai to gāztu.»

Apsūdzības turpinājumā teikts, ka Gunārs Astra izgatavojis Anšlāva Eglīša pretpadomju grāmatas Laimīgie fotonegatīvus. «Uz fotonegatīviem uzņemtais grāmatas teksts satur apmelojošus izdomājumus, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu un kuros pretpadomju apmelojumu garā noniecināta padomju vara Latvijā, attēlota tās it kā nežēlīgā attieksme pret tautu, apzīmējot padomju varas pārstāvjus par «līdēju, nodevēju, profesionālu meļu, zagļu un slepkavu baru», un apgalvots, ka padomju armijas karavīri, atbrīvojot padomju Latviju 1944. gadā no vācu fašistiem, it kā mocījuši un iznīcinājuši neapbruņotus ļaudis; apmelojot pretpadomju garā krievu tautu un apgalvojot, ka padomju Latvija pēckara gados it kā tikusi «okupēta», uzsvērts, ka krievu tauta devusi «miljoniem paklausīgu, līdz zvēriskumam nejūtīgu vergu nometņu sargu, miljoniem vagaru okupētajās un satelītu zemēs», pie kam padomju vara Latvijā salīdzināta ar «padomju cietumu».» Nepietika vien ar grāmatām, Astra arī «ierakstīja 20 magnetofona lentēs, izmantojot savu magnetofonu, un tajā pašā nolūkā glabāja pretpadomju apmelojoša satura ārzemju radiostaciju radioraidījumus, tāda pat satura sarunas, dzejoļus un tekstus, kuros visos izteikts naids pret padomju varu, pret sociālisma iekārtu, kura salīdzināta ar fašismu, kā arī apgalvots, ka Baltijas republikās šodien it kā pastāvot apspiestība, ka tās «okupējuši krievi» un notiekot «pārkrievošana», izskan asa vēršanās pret komunistisko partiju, ka tā it kā vadot agresīvu ārpolitiku.»

Dziļākajā stagnācijas laikā, kāds Latvijā bija pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā, šādi teksti faktiski bija nāvējoši, un cilvēkā vajadzēja būt lielai drosmei, lai tos ne tikai izrunātu, bet arī pateiktu vēl citiem, turklāt – ar pārliecību pateiktu. Gunārs Astra sava rakstura dēļ nekad nestāvēja malā un neklusēja – kā tas pieņemts lielākajā daļā latviešu. Viņš sevī bija stingri noformulējis uzskatus par nacionālu, latvisku valsti, viņš tos diedzēja sevī, balstoties uz savu pašcieņu un labajām vēstures zināšanām. Astras līdzgaitnieki nereti stāstīja, ka Astra bieži pieminējis pašcieņu, mudinādams pretoties pazemībai, kas kropļo cilvēkus.

Pēdējais vārds

1983. gada 19. decembrī «Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija nosprieda: Atzīt par vainīgu Astru Gunāru Lariona d. nozieguma izdarīšanā (..) un sodīt ar brīvības atņemšanu uz 7 gadiem ar nometinājumu uz 5 gadiem.» Savukārt 1987. gadā Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes sēdē tika izskatīta Gunāra Astras atbrīvošanas komitejas atklātā vēstule un tai pievienotais Gunāra Astras pēdējais vārds augšminētajā tiesas sēdē. Dzejnieks Jānis Peters toreiz uzdeva jautājumu republikas ģenerālprokurora palīgam Jānim Bataragam par to, vai spriedumā ir pateikts viss, par ko notiesāts Gunārs Astra, un vai tiešām citu noziegumu nav. Tiešām citu noziegumu nebija. Astras bija «noziedzies», glabājot Veronikas Strēlertes, Gunāra Freimaņa un Andreja Eglīša dzejoļu krājumus, Solžeņicina Gulaga arhipelāgu, Džordža Orvela 1984, Reiņa Kaudzītes Jaunos mērnieku laikus...

Ikvienam bija skaidrs, ka grāmatu glabāšanas «noziegums» ir tikai iegansts, lai mēģinātu iznīcināt cilvēku, kurš iemācījies patstāvīgi domāt, drosmīgi un taisnīgi izteikties un iedvesmot cilvēkus. Gunāra Astras drosmi, inteliģenci un pamatīgumu atspoguļoja viņa pēdējais vārds, ko viņš teica 1983. gadā LPSR Augstākajā tiesā. Parīzē iznākošajā žurnālā Syntaksis bija publikācija, kurā savas domas izteica Andrejs Siņavskis, kas soda nometnē atradās kopā ar Gunāru Astru: «VDK uzskatīja Gunāru Astru par nestandarta pretinieku. Pavadījis nebrīvē, turklāt krieviskā vidē, vairākus gadus, viņš joprojām vienkārši un dabiski reprezentēja eiropeiska cilvēka tipu. Astras eiropeiskums caurstrāvo viņa tiesā teikto pēdējo vārdu. To raksturo godprātība un cieņas pilns miers, kas piemīt ļoti stipriem un vīrišķīgiem cilvēkiem, tāda cilvēka rāmums un savaldība, kurš apzinās, ka viņa tiesībām un viņa pienākumam būt godīgam ir reāls pamats.»

Gunāra Astras pēdējais vārds, ko viņš teica 1983. gadā, ir pārliecināta Latvijas patriota un godīga cilvēka memorands tiem, kuri vēl tikai mācās mīlēt savu Latviju. Lūk, fragments: ««A kto takoj Ojar Vacietis?»* To man jautāja mans kameras biedrs pirmās tiesas dienas vakarā, kad es atgriezos 24. kamerā, kurā biju ievietots, un, izlasījis Cīņā ziņu par Ojāra Vācieša nāvi, darīju to zināmu savam kameras biedram. Viņam ir 24 gadi. Dzimis un uzaudzis Latvijā. Latvietis? Maksimāli uzlabots latvietis. Viņu pie šīs zemes saista tikai robežsargi. Robežsargi viņu notvēra Kurzemes jūrmalā – ceļā uz Zviedriju. Tas nebija vienīgais šāds gadījums šā gada deviņos mēnešos Latvijas piekrastē.» Astra pietiekami īsā laikā izgāja cauri savai absurdajai apsūdzībai, ne tikai pilnībā sevi attaisnodams, bet arī pie kauna staba pienaglodams savus apsūdzētājus.

«Es ticu,» viņš teica, «ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.» Ir sajūta, ka Gunārs Astra to teica par Latvijas šodienu. Bet Modris Plāte 1983. gadā atgādināja: «Viņš mīlēja savu tautu, viņš iestājās par tās nākotni. Viņš mīlēja to tik ļoti, ka bija viens no pirmajiem, kas uzdrīkstējās atklāti cīnīties pret savas tautas vēstures sagrozīšanu, pret viņas valodas atmešanu un nievāšanu.»

Pieminēsim rīt Gunāru Astru. Latviski, ar pašcieņu un sirdsskaidri.

*Bet kas ir Ojārs Vācietis? – krievu val.