Intervija ar Vinetu Poriņu: Latviešu diskriminācija?! Tas iespējams tikai Latvijā...

 
©F64 Photo Agency

Intervija ar filoloģijas zinātņu doktori, sociolingvisti un Saeimas deputāti Vinetu Poriņu (Nacionālā apvienība VL!TB/LNNK).

– Biedrības Dzimtā valoda pārstāvis Vladimirs Lindermans sola, ka t. s. krievvalodīgie būs neticami aktīvi, vairojot parakstu skaitu referenduma ierosināšanai par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Ko tas nozīmē latviešu valodai? Vai Lindermana akcija, jūsuprāt, ir tikai principiāls pretspars Nacionālās apvienības organizētajai parakstu vākšanai par latviešu mācībvalodu valsts skolās vai arī kas vairāk?

– Pirmkārt, uzskatu, ka Lindermana iecere neatspoguļo lielas cittautiešu sabiedrības daļas domas un ir kaimiņvalsts rosināta, atbalstīta akcija. Bet svarīgi ir arī kas cits: redzam, ka integrācija pēdējos 20 gadus nav gājusi progresa ceļu. Latviešu valodai būtu katastrofāli, ja tās statuss tiktu pavājināts, proti, ja tiktu sperti Dzimtās valodas iecerētie soļi vai īstenota Saskaņas centra iecere par krievu valodā runājošo lielākām tiesībām vai par krievu valodu kā līdzvērtīgu latviešu valodai pašvaldībās.

– Kādā situācijā šobrīd atrodas latviešu valoda? Tās stāvoklis uzlabojas vai tieši otrādi?

– Pēc pēdējās reprezentablās Latvijas iedzīvotāju aptaujas Valoda (2008) datiem, aptuveni 60% cittautiešu negrib uzlabot latviešu valodas prasmi, pat ja viņi to prot zemākajā vai vidējā līmenī, jo acīmredzot uzskata, ka viņiem nebūs vajadzīga latviešu valodas prasme augstākajā pakāpē. Ja salīdzina ar 1989. gadu, kad latviešu valodu prata 52% cittautiešu, tās pratēju īpatsvars palielinājās, un 90. gadu vidū cittautieši īpaši centās savus bērnus sūtīt latviešu skolās galvenokārt, lai celtu bērnu konkurētspēju darba tirgū. Viņi uzskatīja, ka latviešu valoda, lai arī viņi to varbūt negribētu, tomēr būs jāmācās. Tam, ko mēs runājām par mazākumtautību skolām un par pakāpenisku pāreju uz latviešu mācībvalodu, ir atrasts pretarguments: mazākumtautību skolu pedagogi nepratīšot mācību stundās labi lietot latviešu valodu. Bet, piedodiet, viņiem darba vajadzībām latviešu valoda ir jāprot augstākajā līmenī! Tad ir jautājums: kā viņi vispār varēja sākt strādāt skolā, ja neprata latviešu valodu augstākajā līmenī? Tādā gadījumā ir divas iespējas. Pirmā: skolotāji neuzrāda savu valodas zināšanu patieso līmeni. Otrā: šis pretarguments ir jāizslēdz.

– Situācija šobrīd ir dīvaina: kad runājam par nacionālā parametra būtiskumu un ārkārtējo svarīgumu, daudzi – ļoti daudzi! – latvieši kratās no tā nost kā no spitālīgā, sak, ko jūs tur par valodu un kultūru, dodiet labāk desmaizi! Kas tas ir? Atkāpšanās no latviskuma? Atteikšanās no nācijai svarīgākajām pazīmēm?

– Vienai sabiedrības daļai tas ir pieņemami un pat izdevīgi – nerunāt par būtiskām lietām, ironiski saukt identitātei būtiskus nacionālos jautājumus par «liriku». Tā galvenokārt ir prokrieviska sabiedrība ar citu ideoloģiju, kas uzsver: koncentrēsimies uz ekonomikas jautājumiem, nerunāsim par nacionālajiem jautājumiem. Šī sabiedrības daļa nav ieinteresēta, lai Latvijā vispār būtu latvieši. Es strādāju Kultūras ministrijas (KM) Nacionālās identitātes un integrācijas politikas konsultatīvajā padomē pie jauno pamatnostādņu izstrādes, kas nupat ir apstiprinātas Ministru kabinetā. Apspriešanas laikā bija «pretargumenti», kurus klausījos ar lielu neizpratni.

– Piemēram?

– Piemēram: kas tie latvieši tādi ir, ka viņus īpaši vajag izcelt Latvijā?

– Kurš tā uzdrošinājās izteikties?

– Viens no KM konsultatīvās padomes locekļiem. Nākamais viņa jautājums bija: un kas tā Latvija vispār tāda ir? Es tajā brīdī atbildēju, ka tā ir vieta, kur viņš šobrīd dzīvo. Viņš savulaik bija portāla politika.lv vadītājs un nebija vienīgais, kas bija pret šo koncepciju un programmu, pret bija arī Latvijas Cilvēktiesību centra pārstāves.

– Kāda ir šīs integrācijas programmas būtība?

– Latvijas integrācija atpakaļ Eiropas vērtību sistēmā, latviešu kā valstsnācijas koncepcija, kas sasaucas ar baltvāciešu politiķa Paula Šīmana idejām valstsnācijas un mazākumtautību jautājumos. Līdzīgi, piemēram, kā franči Francijā un dāņi Dānijā ir valstsnācija, tā latvieši – Latvijā, un integrācija notiek uz valstsnācijas vērtību – latviskās kultūras, latviešu valodas un vienotas nesenās vēstures izpratnes – pamata. Šie principi lielā mērā ievēroti jaunajā integrācijas dokumentā 2012.–2018. gadam.

– Tātad viss kārtībā? Cittautieši var sākt

integrēties?

– Programmu ir jāsāk īstenot. Jaunā programma ir integrācijas plāns ar vajadzīgajiem uzsvariem, lai izkļūtu no integrācijas politikas strupceļa.

Es tomēr neesmu īsti apmierināta ar situācijas vērtējumu integrācijas programmas gala versijā. Piemēram, par valsts valodu ielikts šāds vēstījums: kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas esot realizēta skaidra un pēctecīga latviešu kā valsts valodas politika. Sākotnēji bija pārstāstīts arī mans pētījums par latviešu valodā runājošo diskrimināciju, bet gala versijā tas pazuda. Toties parādījās citi pētījumi, kas stāstīja par latviešu valodas situācijas uzlabošanos. Mans uzskats ir tāds, ka pēdējos 20 gados tomēr nav īstenota skaidra un pēctecīga valodas politika. Ar apgalvojumu par latviešu valodas pēctecīgu politiku mēs noliedzam to, ka ir notikusi 2000. gada latviešu valodas atestācijas prasību mazināšana, ko pieprasīja EDSO komisārs Makss van der Stūls, u. tml. lietas. Prasību pazemināšana, kas bija lūzuma punkts cittautiešu centienos apgūt latviešu valodu, notika, pateicoties ne tikai EDSO prasībām, bet arī mūsu pašu politiķu un ierēdņu pārcentībai.

– Vai domājat, ka programma tiešām ilgtermiņā mazinās etnisko spriedzi, kuru šobrīd uzkurina Saskaņas centrs?

– Labi ir tas, ka programmā daudzas lietas ir nosauktas īstajos vārdos, pateikts tas, ka latviski runājošie cilvēki tiek diskriminēti, īpaši – jaunākā paaudze un ārzemju latvieši, kas parasti ir multilingvāli. Viņi runā daudzās Eiropas valodās, taču, neprazdami krievu valodu, viņi atduras, ja var tā teikt, stikla griestos: viņi var iegūt darbu atbilstoši savai kvalifikācijai, bet, ja viņi neprot krievu valodu, darbs īstenībā jāmeklē ārpus Latvijas. Viss kopā nozīmē, ka integrācijai jānotiek tikai uz valsts valodas – latviešu valodas – pamata. Arī cittautiešu jaunākajai paaudzei jābūt ieinteresētai integrēties, tai jāizprot, ka latviešu valoda kā valsts valoda ir arī valsts drošības garants. Taču izglītības sistēmā par to piemirsts.

– Bet, kā jau runājām: Lindermans mudina ieviest vēl vienu valsts valodu...

– Vajadzētu Satversmē kā negrozāmu normu noteikt to, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda. Šādas normas ieviešana Latvijai būtu izšķiroša. Latvijā diemžēl ir dažādas pretvalstiskas grupas, kas apdraud Latvijas valstiskumu.

– Izbrīna latviešu inteliģences klusā vienaldzība un kūtrums – laikā, kad tik svarīgs būtu atbalsts mūsu valodai.

– Neatkarību atguvām 1991. gadā, un daudzi cilvēki tagad uzskata, ka latviešu valoda kā valsts valoda ir pašsaprotama lieta, par to vairs nav jāiestājas. Bet jāsaprot, ka par neatkarību Latvijā vienmēr jāstāv sardzē. Diemžēl ir tā, ka daži inteliģences pārstāvji valodas un etnopolitisko situāciju mēģina pasniegt krietni rožainākos toņos, nekā ir patiesībā. Formāli it kā viss kārtībā: latviešu valodai ir valsts valodas statuss. Taču faktiski krievu valoda ir pašpietiekama: ja cilvēks zina tikai krievu valodu, viņš Latvijā ar to var iztikt. Tātad latviešu valodai faktiski ne visur ir valsts valodas statuss. Tas pirmkārt. Otrkārt: lai stiprinātu latviešu valodu, ir tērēti ļoti lieli līdzekļi, turklāt vairākums līdzekļu nav tērēti ar gudru pārvaldību.

– Kā jūs to domājat?

– Šobrīd atkal ir vēlme ieguldīt līdzekļus, lai mācītu skolotājiem latviešu valodu. Ja skolotājiem mazākumtautību skolās būtu prasība lietot latviešu valodu, šādi kursi nebūtu nepieciešami: ja skolotāji gribētu saglabāt darbu, viņi paši iemācītos latviešu valodu. Un, lai situāciju parādītu rožaināku, jāattaisno milzīgā līdzekļu tērēšana, apgalvojot, ka latviešu valodas stāvoklis ir uzlabojies. Tos līdzekļus, kurus varētu izmantot valodas politikas īstenošanai, piemēram, atbalstot Valsts valodas inspekciju, tagad vēlas ieguldīt latviešu valodas mācīšanā. Tur līdzekļi tiek bērti kā caurā mucā – tā vietā, lai uzsvērtu, ka skolotājiem latviešu valoda jau sen bija jāiemācās un jālieto.

– Jūsu iespējamās koalīcijas partnera – ZRP – aktīvists Edmunds Sprūdžs nesen izteicās, ka «pietiek dalīt cilvēkus krievos un latviešos», tas nozīmē, ka etniskās problēmas drīz vien izzudīs.

– Šajā ziņā nepiekrītam Sprūdžam. Latvijā ir ne tikai latvieši un krievi, bet arī citu tautību cilvēki. Kāpēc mēs tik aktīvi iestājamies par pakāpenisku pāreju uz mācībām valsts valodā mazākumtautību skolās? Cilvēks, kurš gribētu kopt, piemēram, savu azerbaidžāniskumu, daudzos gadījumos mācību iestādēs nonāk krieviski asimilējošā vidē un tādā ideoloģiskajā telpā, kas nesaskan ar Latvijas valsts vērtībām. T. s. krievvalodīgie drīzāk ir ideoloģiska, nevis etniska vai lingvistiska grupa.

– Bet arī latviešu skolā azerbaidžānis diez vai varēs izkopt savu nacionālo būtību.

– Nacionālajai apvienībai ir plāns, ka cittautiešu bērni mācīsies latviešu valodu jau bērnudārzā, bet līdztekus viņiem tiks piedāvāta iespēja atsevišķās nodarbībās kopt savu nacionālo identitāti. Pagaidām viņiem tādu iespēju nav.

– Tos krieviski runājošos, kuri 9. maijā pie t. s. uzvaras pieminekļa svin okupantu svētkus, diez vai kāds pārliecinās, ka cittautiešiem jākopj sava nacionālā identitāte.

– Latvijā lielākā problēma nav etniskā, bet ideoloģiskā sašķeltība. Ik pa brīdim kāds par to ierunājās, taču līdz šim mēs lielāko uzsvaru likām uz etnisko, lingvistisko sašķeltību – pieņemot, ka tā prevalē. Runājot par skolām – ne tikai Eiropas valstu līderi, bet arī ES struktūru cilvēki uzsver to, ka izglītībai ir jāveicina integrācija, ka dažādu tautību jauniešiem ir jāmācās kopā, lai neveidotu divas paralēlas sabiedrības. Bet esošā izglītības sistēma – gan ar ES struktūru palīdzību, gan ar mūsu pašu ierēdņu, politiķu un pat valdības akceptu – šķeļ sabiedrību.

– Ne tikai skolās veidojas divas sabiedrības: lūk, krieviski rakstošie un raidošie mediji nesen aicināja «izbeigt etnisko diskrimināciju», kaut gan ar šādiem paziņojumiem tie tikai veicina šādu diskrimināciju, jo mēģina demokrātiska vairākuma lēmumu nodēvēt par diskriminējošu tieši uz etnisku pazīmju pamata. Runa ir par to, ka SC neņem koalīcijā.

– Ar to jau arī tiek norādīts, ka SC ir etniska partija, vienas etniskās grupas partija. Bet SC apgalvoja, ka par viņiem balsoja arī latvieši. Kurā brīdī tad SC melo?

– Vai Latvijā kaut kur var saskatīt etnisko diskrimināciju?

– Latvijas iedzīvotāji nav apraduši ar Rietumeiropas situāciju, ka valstī ierodas dažādu ādas krāsu imigranti, taču, skatoties vēsturiski, mums ir labas attiecības ar čigāniem, ebrejiem – to visu var saprast, palasot latviešu literatūru. Mums nav naida starp tautām. Absurdi, ka tomēr tieši latvieši vai latviski runājoši cilvēki nereti izjūt diskomfortu, ko var klasificēt kā etnisku un lingvistisku diskrimināciju.

– Un kā šis diskomforts tiek izjusts?

– Vācot materiālus pētījumam, cilvēku stāsti bija apmēram tādi: latviski kafejnīcā lūdzot, piemēram, tēju, tika atnesti salāti; bērnam aizrādīts, ka, ja viņš vēlas turpināt hokeja nodarbības, krievu valoda saziņai ar treneri būs jāapgūst; slimnīcā mediķi nesaprot pacientu, kurš runā latviski. Vai arī situācija darba tirgū: darbā netiek pieņemti cilvēki, kuri nezina krievu valodu, kaut arī viņi ir labi speciālisti. Anketās cilvēki atzina, ka šajās situācijās izjutuši pazemojumu, diskomfortu un tas bijis viņiem tieši spilgtākais nepatīkamākais mirklis starpkultūru attiecībās.

– Kāpēc, jūsuprāt, nacionāli domājošus cilvēkus viens otrs vēstures guru mēdz dēvēt par naciķiem? Vai tāpēc, ka Visu Latvijai! jaunieši organizē lāpu gājienu atbilstošos svētkos? Vai jēdziens «nacionālists» satur sevī ko ļaunu?

– Mūsu izpratnē jēdziens «nacionāls» ir saistīts ar nacionālas valsts principiem. Mēs kā valstsnācija esam pārāk piekāpīgi, nodrošinot komfortu citiem, aizmirstot paši par savu tautu, pārāk viegli atdodot savas nacionālās pozīcijas – baiļu un konformisma dēļ. Tas var apdraudēt Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanu. Citur Eiropā gan tas tā nenotiek.

– Tātad latvietis ir konformists? Tāds kā kalps, varbūt vagars – jo augstāk uzkāpt viņš nav spējīgs?

– Jā, arī tādi mūsu vidū ir... Bet vairākums ir spēcīgi, lepni, gudri ļaudis, kas tic Latvijai un domā par rītdienu. Es esmu Latvijas kā nacionālas valsts un latviskuma optimiste. Esmu pārliecināta, ka ar Latviju viss būs kārtībā. Arī tāpēc, ka man ir četri bērni, nevaru nolaist rokas. Redzu, ka tautai situācija kļūst arvien skaidrāka un vienlaikus mostas, vairojas vēlme līdzdarboties. Daudzas izšķirošas lietas ir iespējams paveikt ātrāk, ja vēlamo nepasniedz par esošo.

 

Abonē