Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) apmierināja Saeimas deputātu interesi par pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā ar tādu datu krājumu un komentāriem, atbilstoši kuriem šī pāreja jāuzskata par faktiski jau notikušu.
Saeimu pārstāvēja uz Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas kopsēdi sanākušie deputāti Izglītības komisijas priekšsēdētājas Agita Zariņas-Stūres vadībā. Pirmsskolas un tālāk vidējās izglītības sistēmas pāreju uz latviešu valodu kā mācību valodu prezentēja IZM parlamentārā sekretāre Silvija Amatniece un valsts sekretāres vietniece Kristīne Niedre-Lathere. Par pārejas praktisko izpildījumu stāstīja Rīgas 34. vidusskolas direktore Nataļja Rogaļeva klātienē un Krāslavas Varavīksnes vidusskolas direktore Marija Micķeviča tiešsaistē. Visi šie stāsti bija tik optimistiski, ka Izglītības komisijas locekle, vienlaikus arī valdošās koalīcijas partijas “Progresīvie” pārstāve Saeimas prezidijā Antoņina Ņenaševa uzskatīja par vajadzīgu atzīmēt, ka “viens ir aptauju rezultāti, ka viss ir labi, bet otrs ir realitāte dažādās skolās. Es būtu piesardzīgi optimistiska par realitāti. Ir labas skolas un ir daudzi izaicinājumi, kuru dēļ eksāmenu rezultāti var paslīdēt uz leju.”
Jāprecizē arī tas, ka oficiāli pilnīga pāreja uz latviešu mācību valodu vēl tikai notiks no nākamā gada 1. septembra. Šo laika grafiku parāda viens no IZM sagatavotajiem attēliem:
Bet ja patiešām viss ir tā, kā IZM amatpersonas stāsta, tad pāreju jau var uzskatīt par notikušu. Ja praktiski visi iepriekš krievu mācību valodu izmantojušie skolotāji ir iepraktizējušies strādāt latviešu valodā un ja skolēnu vairākums jau pavada latviešu valodas vidē lielāko daļu laika, ko tie pavada skolā, tad atlikušais mazākums viņiem pievienosies, kā mazākums vienmēr pievienojas vairākumam, lai atvieglotu sev dzīvi.
Atbilstoši oficiālajai versijai, pāreja uz latviešu mācību valodu notiek tik gludi, ka atliek tikai brīnīties, kāpēc tā nav notikusi jau vienu paaudzi agrāk - tad, kad skolā gāja tie, kuru bērni šo pāreju piedzīvo tagad. Tomēr tāda gudrība attiecas tikai uz jau notikušam lietām un pazūd, līdzko atskan jautājums, kas notiks rīt. Konkrētajā gadījumā runa ir pa pavērsieniem frontē starp Krieviju un Ukrainu un lielvalstu vadītāju lēmumiem, kas iespējami gan kā reakcija uz tā kara gaitu, gan kā kara gaitu un rezultātus diktējoši faktori. Kurš var garantēt, ka karš patiešām beigsies tik pārliecinoši par labu Ukrainai, ka Krievija tagadējā vai kādā citā vai citās valstiskās formās būs nepārskatāmi ilgi aizņemta pati ar savu pārformatizēšanos un Latvijā dzīvojošie krievi masveidīgi centīsies norobežoties (attālināties, atkratīties) no Krievijas kā neveiksminieces?
Kamēr ziņas par Krievijas un Ukrainas karu vismaz apmierinošas no Latvijas viedokļa, tikmēr kā lieka laika tērēšana izklausās deputātu rosība, par kādu stāstīja Saeimas Pilsonības utt. komisijas deputāte Anna Rancāne: “Jau vairākās komisijas dēdēs esam interesējušies, vai šie risinājumi nav saasinājuši etniskās attiecības, nav radījuši plaisu sabiedrībā. Pārsvarā process norit pozitīvi, bet ir zemūdens akmeņi, ar kuriem šodien jāiepazīstas.”
Varam sevi mierināt, ka kaut cik lietderīgi ir izmantots arī laiks starp Latvijas neatkarības atjaunošanu un 2022. gada lēmumiem beidzot tomēr pāriet uz latviešu mācību valodu visās skolās. Varbūt pietiek kaut ar to, ka Latvijas Republika pēc neatkarības atjaunošanas ir pastāvējusi būtiski - ja mēra pret cilvēku caurmēra mūža garumu - ilgāk, nekā Latvijas Republika pēc neatkarības pasludināšanas. Tam vajadzētu būt argumentam, lai Latvijā dzīvojošie cittautieši rēķinātos ar šīs valsts pastāvēšanu vēl neierobežoti ilgi. Ja tā, tad viņiem nevajadzētu šaubīties par to, ka atmaksāsies laika un spēka ieguldījums latviešu valodas apguvē.
Abu skolu direktores apliecināja, ka skolēni un vēl jo vairāk viņu vecāki tik tiešām apzinoties latviešu valoda nepieciešamību, ja vien viņi nav nolaidušies viszemākajām sociālās hierarhijas pakāpēm, kuras aizpildošie cilvēki neapzinās gandrīz neko.
Nav atspēkojams arī fakts, ka piederība Latvijai gandrīz vienmēr ir tas pats, kas piederība “zelta miljardam” - pārliecinoši mazākajai daļai no nosacīti astoņiem miljardiem pasaules iedzīvotāju. Latvija ir uzņemta Eiropas Savienībā un skaitās nodrošinājusi sevi ar piederību NATO militārajam blokam. Dažnedažādas vainas, tajā skaitā plaisas šajos veidojumos var saskatīt, taču nav pārliecinošu ziņu, ka kaut kur citur ir obligāti labāk, nekā šeit.
Latvijai ir dots laiks izmantot ģeopolitisko kolīziju pavērtās iespējas pāriet no divkopienu sabiedrības un vienas kopienas sabiedrību, kā mīlīgā veidā dēvēt procesu, ko lielīgi sauc par asimilāciju.
Palūkosimies Centrālās statistikas pārvaldes datos un salīdzināsim, cik bērnu un jauniešu bija uzskatāmi par piederīgiem latviešu un nelatviešu kopienām laikā, kad mācību iestādes izvēle pēc mācību valodas bija šādas piederības drošākais kritērijs. Tā tas bija līdz Krievijas uzbrukumam Ukrainai 2022. gada 24. februārī. Tobrīd mācību gads bija pusē. Līdz nākamā mācību gada sākumam Krievijas zibenskara plānu izjukšana jau bija tā iedragājusi Krievija autoritāti, ka arī Latvija atkāpās no formālajām un neformālajām saistībām pret Krieviju, kas uz šo saistību pamata spēlēja Latvijas krievvalodīgās kopienas pastāvēšanas garanta lomu. Tālāk šī pati datu rinda parāda iespējamo skaitlisko papildinājumu latviešu kopienai. Datu rinda beidzas ar 2023./2024. mācību gada sākumu. Jauniešu kopskaitā nedrīkst pazaudēt uz to pašu brīdi uzskaitītos 27 607 profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu. Lūk, kāds bija un tagad tiek noārdīts sadalījums pēc mācību valodas skaitliski daudz lielākajās vispārizglītojošo skolu un pirmsskolas iestāžu audzēkņu grupās:
IZM apliecina, ka pārejai no vienas mācību valodas uz citu mācību valodu varam ticēt, jo šīs ministrijas darbinieki (neiedziļinoties darba dalīšanā starp ministrijas un tās padotības iestāžu darbinieku funkcijām) esot visās skolās bez brīdinājuma ieradušies un pārliecinājušies, ka 97,6% gadījumu mācību valoda patiešām ir latviešu valoda.
