Žaneta Jaunzeme-Grende: Kultūrai jākliedē īgnums
 

Intervija ar LR kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi (VL!/TB/LNNK).

– Vēl šopavasar jūs apgalvojāt, ka neiesaistīsieties politikā. Taču nepagāja ne pusgads, un jūs kļuvāt ne tikai par Visu Latvijai! karstu atbalstītāju, bet arī par šīs partijas izvirzītu kultūras ministri. Kāpēc tā notika?

– Atrazdamās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) vadītājas amatā, es diezgan bieži domāju par to, kā veidojas politika un kā mēs kā pilsoņi iesaistāmies politiskajā procesā. Es uzskatīju tā: ja uzņēmēji iesaistās kādā sabiedriskajā organizācijā, veidojas uzņēmēju lobijs, un uzņēmēji cīnās par kopīgajām interesēm. Un ļoti daudzi teica: jā, cīnies, tev labi sanāk! Bet kāpēc man par to būtu jāmaksā? Un tad es domāju, ka varbūt tie divdesmit atgūtās neatkarības gadi ir par īsu, lai saprastu, ka ikviens cilvēks un ikviens darbs ir svarīgs valstij un ka neviens nevar būt atrauts no šī procesa. Pēc tam radās jautājums: kāpēc cilvēki nestājas partijās? Varbūt tas ir padomju mantojums? Proti, ja tu esi partijā, tad tu esi slikts. Kad aizgāju no LTRK, man bija daudz sarunu ar Viesturu Dūli, un tad es viņam teicu: ja mēs katrs iestātos kādā partijā, tad oligarhu tēma atkristu pati par sevi. Tad mēs katrs būtu par kaut ko atbildīgs, pretējā gadījumā vainīgi ir «tie», «viņi», proti – citi. Ja es iestājos partijā, es maksāju biedra naudu, to maksā arī pārējie, un maksā daudzi, tad jautājums par oligarhiem izzūd. Sanāca tā, ka es iepazinos ar Raivi Dzintaru, Visu Latvijai! man piedāvāja kļūt par Valsts prezidenta amata kandidāti, un tad es sāku vairāk domāt par to, kas ir šī partija, un mani ļoti uzrunāja tās pamatkoncepts. Un tas bija tāds, ka Visu Latvijai! dokumenti ir balstīti uz vērtībām, uz ceturtās Atmodas desmit likumiem. Es sapratu, ka tas ir ideālisms, un uz to mēs tiecamies. Tas saskanēja ar to, ko darīju pirms pieciem gadiem: Tālis Tīsenhofs, Romans Baumanis un es – mēs radījām vīziju par Latviju, un pēc gada darba mēs nācām klajā ar ideju, ka Latvijas izaugsme jābalsta uz vērtībām, kas, mūsuprāt, ir cieņa, bērni, zināšanas, izcilība un iesakņotība. Tā brīža valdība to visu uzskatīja par muļķībām. Es saprotu vīriešus, kuri uzskata, ka viss balstās naudu, uz kapitālu – tas arī ir svarīgi, bet ja nav pamata, ja nav šo vērtību...

– Vai bija vēl kāds cilvēks, kas domāja līdzīgi?

– Šī krīze pierādīja, ka mums bija taisnība. Barrozu [Eiropas komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu] vairākkārt teica, ka jautājums jau nav par finanšu krīzi, bet gan par vērtībām. Vērtību akcenta dēļ arī iestājos partijā Visu Latvijai!, kas man ir ļoti svarīgi.

– Nesen kādā intervijā profesors Gundars ĶeniņšKings teica: «Es te redzu īgnu un nelaimīgu tautu, kam nav skaidru mērķu un mērķtiecīgas valsts vadības.» Tas faktiski ir pretstatā tam, ko sakāt jūs. Īgnums nerada vērtības. Ko kultūra var darīt lietas labā?

– Kultūra ir labo ziņu un labo darbu karognesējs. Imants Ziedonis reiz teica, ka Latvija ir ļoti skaista, bet skaistumam ir jāpalīdz parādīties. Visvieglāk, protams, ir kritizēt, bet, lai sanāktu kopā un radītu labo, ir jāsaņemas. Kultūra ir ļoti emocionāla, un caur kultūras radītajām izjūtām mēs varam radīt mērķtiecību.

– Kultūra varētu kliedēt īgnumu?

– Tā būtu ideālā situācija. Ir ideālā valsts, uz kuru mēs tiecamies, un reālā valsts. Platons saka: mērķis ir svarīgs ceļa dēļ. Ja mūsu mērķis ir ideālā valsts un ja mēs

ejam šo ceļu, tad šis ceļš ir daudz svarīgāks nekā tāds, ja mēs pasakām: ai, nu gan jau kaut kā! Tāpēc arī kultūrā lielie, izcilie mērķi ir svarīgi, jo mēs ejam šo ceļu uz izcilību. Mēs visi, arī Kultūras ministrija, dodam pievienoto vērtību klientiem – Latvijas iedzīvotājiem, viņi saņem šo vērtību, bauda to un top priecīgi.

– Daudzviet Latvijā kultūras patiesās izpausmes diemžēl palikušas ēnā, jo priekšplānā atrodas eksistenciālās prasības. Ir jau skaisti runāt par izciliem mērķiem, taču cilvēki, kuriem nav darba un iztikas, diez vai interesēsies par kultūras norisēm.

– Latvijas kultūras nami un bibliotēkas ir viens no mūsu potenciāliem, ar ko var strādāt, lai nāktu tuvāk cilvēkiem. Gribu uzteikt visu bibliotēku tīklu. Mums ir unikāla situācija: katrā bibliotēkā ir internets, un cilvēki, kuri nevar pasūtīt avīzes, var kājām aiziet līdz bibliotēkai un ieslēgt datoru. Tā ir brīvība un tiesības uz internetu, tikai pašam jāsaņemas un jāaiziet. Ar kultūras namiem ir mazliet sarežģītāk, bet tur var veidot mazo biznesu. Ir iespēja radīt mazo uzņēmumu – par vienu latu, vajag tikai vēlēšanos un enerģiju. Var veidot radošo industriju, lai dotu citiem cilvēkiem iespēju baudīt kultūru. Tā, piemēram, vienā Latgales pilsētā cilvēki rādīja piemērus mūžizglītībai: tur kāds kultūras nams bija uztaisījis vienu lietu, kas it kā nemaz nesaistās ar kultūru, un sākās plūsma uz kultūras namu.

– Un kas bija šī lieta?

– Veļas mazgājamā mašīna. Laukos visās vietās taču nav veļasmašīnas un dušas, bet jūs varat vienreiz nedēļā atnākt uz kultūras namu, nomazgāties dušā, un pa to laiku lai mašīna mazgā veļu. Tā mazgājas vairāk nekā stundu, un sievietes, to gaidot, sarunājas, pārcilā atmiņas (tās ir kultūras sastāvdaļa!), dzied, ada. Cilvēki nāk, un viņiem ir mērķis – ko darīt kopā. Šī kultūras pumpurošanās ir kopā sanākšanas iemesls. Vēl viens piemērs. Mēs dzīvojam rindu mājā Ķīpsalā. Mēs, latvieši, būdami kaimiņi, cits citu pieklājīgi sveicinām, bet ne vairāk. Taču man ir vēl viens kaimiņš – uzbeks. Viņš ar savu kultūru ierodas, neprasa – jūs gribat runāt vai ne, viņš uzvāra milzīgu grāpi ar plovu, saaicina kaimiņus, visi ēdam un runājam. Jo viņiem tā ir pieņemts. Ne jau plovā, protams, tās sāls, bet tajā, ka mēs sanākam kopā, runājam, rodas idejas. Bet par laukiem... Es saprotu, ka tur ir grūti, taču es meklēšu iespējas, lai, sadarbojoties ar citām ministrijām, palīdzētu laukiem. Turklāt var izveidot kādu sabiedrisko organizāciju, savākt pa latam, pa diviem, varbūt vietējie uzņēmēji palīdzēs, var nodrošināt darba vietu vienam vai diviem cilvēkiem, lai organizētu kultūras lietas.

– Ja uz kultūras namiem dodas mākslinieki, lai sniegtu koncertu, viņiem taču jāsamaksā honorārs. Šī nauda neradīsies no viena vai diviem samestiem latiem.

– Tur varētu būt komplekss risinājums. Pašiem skatītājiem jāsamaksā vismaz latiņš, un katrā vietā būs kāds uzņēmējs, kurš izjutīs sociālo atbildību: vidē, kur cilvēki strādā, viņiem jābūt darba spējīgiem, bet kustība, kultūra, pārtika – tas mūs veido par tiem, kas mēs esam. Tāpēc uzņēmēji ir gatavi ieguldīt naudu kultūrā. Arī pašvaldībai tas ir svarīgi: kultūra ir kā cilvēku saistviela, kas uzlādē un dod emocijas. Pamatā ir vērtības, uz to pamata attīstās ekonomika. Kultūra pārdzīvo pārmaiņu periodu, un pēdējo piecdesmit gadu laikā ir sākusies dažādu izklaides industriju attīstība, un šīs industrijas pārstāvji ir veiklāki, ātrāki un konkurētspējīgāki par kultūru. Cilvēkam ir laiks un nauda, un sākas sacensība – kurš pirmais to visu pakamps? Arī monopolisti – elektrības, gāzes koncerni – skatās uz manu naudas maciņu. Paliek daži lati. Kam tos atdod? Kultūrai jābūt spēcīgiem argumentiem, lai šie lati aizietu pie tās.

– Jums ir argumenti?

– Ir racionāli un iracionāli argumenti. Pirmais: ja pilsētā ir augstu attīstīta kultūra, investori iegulda tur savu naudu intensīvāk. Slavenākais Eiropas piemērs ir Bilbao: nekurienē, Spānijas ziemeļos, necilajā Bilbao pilsētā tika uzcelts Gugenheima muzejs, un tagad uz šo pilsētu plūst ne tikai tūristu straumes, bet arī investīcijas. Vai arī Cēsu mākslas festivāls: tikai seši gadi, bet jau ir investīcijas, ES projekti. Otrā lieta: Eiropā ik gadu par 8% pieaug radošo industriju apjoms, un nodarbināto skaits ir lielāks nekā autorūpniecībā. Kāpēc? Tāpēc, ka mazāk vajag ieguldīt, un cilvēki ar maziem ieguldījumiem spēj nodrošināt sevi un ģimeni. Cilvēki vairāk izvēlas dzīvot tur, kur ir kultūra. Daudzi cilvēki pārcēlās dzīvot uz Cēsīm. Kad Rēzeknē būs pabeigta koncertzāle, varbūt arī uz turieni daudzi pārcelsies? Jā, svarīga ir rūpniecība, svarīga ir nauda, bet daudz svarīgāka ir kultūra. Globālajā ciematā – pasaulē – ir lietas, ko apgūstam vienādi, piemēram, matemātiku, bet ir lietas, kas mūs atšķir, un viena no tādām ir unikālā konkurētspēja – identitāte. Tā veidojas no maziem slānīšiem. Viens teiks: es nebūtu tāds, kāds esmu, ja neizlasītu Ziedoņa epifānijas. Otrs apgalvos, ka būtu pavisam cits cilvēks, ja nebūtu Līvu un viņu Dzimtās valodas. Gribam vai ne, bet Rainis ir mūsos visos. Skatoties uz jauno bibliotēku, es tur redzu Raini un viņa Zelta zirgu. Ar identitātes dziļumu un plašumu mēs veidojam savu konkurētspēju pasaulē. Atgriežoties pie lauku kultūras namiem: arī tur jābūt kvalitatīvam kultūras notikumam, jo tas dos iedvesmu dzīvot.

– Jūs nule pieskārāties izklaides industrijai. Cik lielā mērā, jūsuprāt, TV šovi degradē cilvēkus?

– Neskatos televīziju.

– Kāpēc?

– Kāds TV cilvēks man reiz jautāja: kā tu domā, ko televīzija pārdod? Es savā naivumā sāku stāstīt: kultūru pārdod, filmas, koncertus... Viņš teica: nē, patiesībā televīzija sapako pa kūlīšiem cilvēkus un nodarbojas ar cilvēku pārdošanu reklāmas aģentūrām. Tad sāku domāt: vai tiešām es gribu tapt pārdota kādam reklāmdevējam? Bet tā taču ir mana izvēle – atnākot no darba, skatīties TV, lasīt grāmatu noskatīties kādu labu filmu vai iet pasaulē ar interneta palīdzību. Ja mēs katrs būsim izvēlīgi, mēs piespiedīsim arī televīziju kļūt izvēlīgākai, jo tā zinās, ka cilvēkus nevar tik vienkārši salikt kūlītī un pārdot.

– Pirms kādiem trim gadiem jūs veicāt tādu kā kultūras auditu, ar Maslova piramīdas palīdzību izskaidrojot savu redzējumu uz kultūru kā vismazāk nepieciešamo cilvēka dzīves elementu. Pēc «audita» rezultātiem jūs izsecinājāt, ka tieši kultūrai var un vajag «nogriezt» līdzekļus. Nu jūs esat kultūras ministre un jūsu attieksme ir cita.

– Cilvēki kultivē mītus. Protams, tā nav nepatiesība, ko teicāt, bet... Svarīgs ir skatpunkts. Pirms trim gadiem sēdējām Ministru kabinetā, bija 17. jūnijs, un runājām par to, vai iet valsts defolta vai konsolidācijas ceļu. Daļa uzņēmēju domāja, ka maksātnespēja būtu ļoti godīgs solis, un tad kādu laiku medmāsām, skolotājiem, policistiem algu nebūtu vispār vai tās būtu ļoti mazas, vēlāk mēs sāktu visu no jauna, rāpjoties ārā no bedres. Taču man šķita, ka tas ir slikts lēmums – tā izturēties pret neaizsargātiem cilvēkiem. Tad vienojāmies par prioritātēm, kuru centrā bija dzīvība, drošība un tamlīdzīgi, un pirmajā prioritāšu četriniekā kultūra neatradās. Kopumā valstī visam tika nošņāpti 50% finansējuma. Protams, ar to grūti samierināties, bet tā ir realitāte, un dusmoties par to – tā ir nepieaugušu cilvēku rīcība.

– Ko domājat par partiju finansēšanu? Jūs tagad esat partijā Visu Latvijai!, kur gadā katram partijas biedram partijas kasē jāsamaksā 12 lati. Diez vai partija izdzīvos ar tik niecīgu summu.

– Būs finansējums no budžeta, es uzskatu, ka tas ir pareizi. Otrs avots ir biedra nauda. Dārgākā lieta, ko neviena partija šobrīd neizdara līdz galam labi, ir analītika. Par domāšanu gan neviens negrib maksāt, tikai par salūtiem. Vajadzētu būt tā, ka sponsori maksā partijai nevis par to, ka tā Saeimā izdara kaut ko šo sponsoru labā, bet gan par idejām, analītiku un ekonomiskiem pētījumiem.

– Bet sponsoru vidū taču var atrasties kāds «oligarhs»! Ko tad?

– Tā ir katra cilvēka izvēle: kāpēc es rīkojos šādi vai citādi? Vai es gribu to darīt Latvijas valstij vai sev? Varbūt citi to neredzēs, bet no savas sirdsapziņas mēs neko nevarēsim noslēpt. Platons jautā: vai zināt, kad cilvēki ir laimīgi? Pirmais nosacījums ir veselība, otrs – dzīvot skaisti (man savi koncerti, jums – savi), trešais – godīgi nopelnīta nauda. Platons saka: bet varētu arī negodīgi, taču tad tu nebūsi laimīgs. Ja esmu atnākusi uz politiku, tad es visu daru valsts labā – es kalpoju, un tad vairs nav nekādu oligarhu. Cilvēki tikai būvē mītus!

– Gaismas pils un Nils Ušakovs. Jūs teicāt, ka nediskutēsiet ar viņu par šo tēmu, kaut arī viņš salīdzinājis šo celtni ar veikalu Maxima. Taču arī latviešos nav viennozīmīgs šīs būves arhitektoniskais vērtējums: vieni to sauc par saplacinātu Skrundas lokatoru, savukārt citiem tas tiešām atgādina Gaismas pili. Nav vienota

atbalsta arī finansējuma apjomiem.

– Cilvēki ir ļoti dažādi. Vieniem tā celtne patīk, Nilam Ušakovam nepatīk. Man savukārt patīk. Es ļoti mīlu Raini, daudz to esmu lasījusi, uzskatu, ka viņš joprojām ir neizprasts ģēnijs mūsu kultūrā, un bibliotēkas apveidos tiešām redzu Raini: tas ir stikla kalns, tas ir Antiņa jājiens zelta zirgā pēc Saulcerītes, un tā ir visa mūsu dzīve – tiekties uz augstāko. Par šo tēmu es ar Nilu Ušakovu labprāt runātu privāti. Bet mums kā amatpersonām ir ļoti garš kopīgi darāmo darbu saraksts: Rīga kā ES kultūras galvaspilsēta, muzeji, koncertzāles, Kongresu nams un daudz kas cits. Ja kultūra ir tā, kas veicina cilvēku vēlmi šeit dzīvot un investēt, mums abiem ir jādara viss, lai šie kultūras objekti būtu izcilā kārtībā. Rīga vienmēr ir bijusi viena no lielākajām pilsētām šajā reģionā, Rīga ir ziemeļu zvaigzne, tāpēc tā jāspodrina. Kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, kad 2015. gadā Latvija būs ES prezidentūrā, tad mēs domāsim: cik labi tomēr, ka mēs saņēmāmies to bibliotēku uzbūvēt! Atcerieties, piemēram, Sidnejas operas namu, kas tagad ir Austrālijas pastkaršu ievērojamākais objekts: tā arhitekts savulaik izdarīja pašnāvību, jo cilvēkiem nepatika šis nams. Tas ir valsts elites un intelektuāļu uzdevums – dzīvot pāri laikam, saprast pāri laikam. Gunārs Birkerts, Gaismas pils autors, ir pasaules nozīmes arhitekts, un viņš mūsos izveidojis identitāti ar Raini.

– Jūs un Inese Laizāne, bijusī Daugavpils teātra direktore. Vai viņa spēs pavilkt uzdevumu vezumu, kas Kultūras ministrijā nešaubīgi ir liels, ja nespēja to izdarīt Daugavpils teātrī?

– Inese Laizāne ir parlamentārā sekretāre, kuras uzdevums ir saikne ar Saeimu, Kultūras ministrijas notikumu saikne ar Saeimu, un es esmu pārliecināta, ka viņa veiks šo uzdevumu. Runājot par Daugavpils teātri – jā, ir daudz problēmu un lieli izaicinājumi, lietas ir sakārtotas, cilvēki atlaisti, labākie – paturēti. Priekšā stāv gara saruna ar Daugavpils domi, jo teātris vajadzīgs ne tikai valstij, bet arī pašvaldībai. Protams, spīdvejs ir svarīgāks par kultūru, taču jābūt līdzsvaram. Bet mums nevajadzētu prasīt, lai Daugavpils teātris jau rīt būtu tikpat labs kā Liepājas vai Valmieras teātris.

– Bet, skat, netālu no kultūras pilsētas Liepājas ir Ventspils, kas arī taisās tapt par Latvijas rietumu piekrastes zvaigzni. Vai tik tur pie vainas nebūs viens oligarhs, kura vadītā dome atvēl miljonus pilsētas kultūras norišu attīstībai?

– Lemberga kungs ir ārkārtīgi talantīgs cilvēks, esmu viņam arī personiski to teikusi. Viņā ir milzīga iedvesma un milzīga vēlme sakārtot pilsētu. Tur uzcelta lieliska bibliotēka un teātra nams Jūras vārti, tur ir fantastisks muzejs un izcila mūzikas skola. Ja ir biznesa iespējas, ja ir kultūras notikumi un kultūras celtnes, cilvēkiem patīk dzīvot tādās pilsētās. Manuprāt, tā ir veiksmīga stratēģija: radot aktīvu kultūras vidi, aicināt to darīt arī citus. Ventspils ir piemērs, kā veiksmīgi radīt kultūras infrastruktūru. Ko lai saka – ordenis jāpasniedz!

– Vai turpināsiet iepriekšējās ministres Sarmītes Ēlertes integrācijas programmu?

– Jā, turpināšu. Es sapratu, ka integrācijas problēma nav valoda. Problēma ir atmiņa. Es varu izstāstīt savas ģimenes vēsturi – par visām izsūtīšanām, par daudz ko citu. Un tad nāks viens cits cilvēks, kurš izstāstīs citu stāstu – par to, kā viņa vecāki savulaik atbrauca strādāt uz Ogres trikotāžas rūpnīcu. Un tikai līdzjūtībā, otra stāstu izprotot, mēs varam sākt integrācijas procesu.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas NRA