Bens Latkovskis / Autori

Kad pirms dažiem mēnešiem LTV raidījumā Sastrēgumstunda tika apspriests, kādam jābūt Valsts prezidentam, tad noteiktu aprindu (to, kurām viss pie mums notiekošais vienmēr ir vissliktākais) pārstāve Iveta Kažoka par vēlamā prezidenta paraugu nosauca Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu un Lietuvas prezidenti Daļu Grībauskaiti. Tie protot tekoši runāt angļu valodā un spējot ar saviem spārnotajiem izteikumiem tautu iedvesmot, iepretim mūsējam, kurš no abiem ievērojami atpaliekot mēroga ziņā.

Pastāv versija, ka tautas, kuras dzīvo vairāk uz ziemeļiem, ir pārtikušākas nekā dienvidu tautas, jo, lai izdzīvotu skarbākā klimatā, vēsturiski ir bijis jāpieliek vairāk pūļu. Lai pārciestu ziemu, ir jābūvē siltas mājas, jāsarūpē prāvi pārtikas un malkas krājumi, kamēr siltākos laika apstākļos var izdzīvot arī ar laiskāku attieksmi pret dzīvi, kas atspoguļojas mentalitātē, čaklumā un galarezultātā arī dzīveslīmenī.

Pēc Satversmes burta un gara Latvija ir izteikti parlamentāra republika, kurā Valsts prezidenta funkcijas ir visai ierobežotas, lai neteiktu – dekoratīvas. Tajā pašā laikā prezidenta vēlēšanas ir pēdējā pusgada ievērojamākais politiskās dienaskārtības notikums, kurš lielā mērā nodarbina ne tikai politiķu, bet arī visas sabiedrības prātus.

Kad pēc Zolitūdes traģēdijas no premjera amata tika atkāpināts Valdis Dombrovskis un izvirzījās jautājums par nākamo valdības vadītāju, tad visu skatieni (tajā skaitā prezidenta Andra Bērziņa) pievērsās partijas Vienotība priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai, jo pasaulē pieņemts, ka valdošās partijas līderis arī uzņemas šo amatu.

Koalīcija vēl domājot par vienotu Valsts prezidenta kandidātu un visticamāk «domās» līdz pat pēdējam brīdim, kad «īstais» kandidāts beidzot tiks izvilkts dienasgaismā un kā tāds precinieks atrādīts publikai. Tomēr arī līdzšinējā kandidātu «meklēšana» ļauj spriest par gaisotni politiskajā ķēķī.

Šajās dienās esam liecinieki divām it kā nesaistītām, turklāt pilnīgi atšķirīgu mērogu lietām. Mūsu pašu šaurajā politiskajā pīļu dīķītī pielaidi (nav pat jāprecizē, kādu) zaudējusi Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane, un viņai no sava amata, visticamāk, būs jāšķiras. Pasaules mērogā cilvēci piemeklējis ievērojams zaudējums – no mums aizgājis izcilais vācu rakstnieks, patiess humānists un Nobela prēmijas laureāts Ginters Grass.

Sakarā ar ģeopolitisko situāciju Citadeles banku pārdeva par sviestmaizi, jo citādi vēl, nedo’ die’s, to nopirktu krievi. Sakarā ar ģeopolitisko situāciju prezidentu nedrīkst ļaut vēlēt tautai un to drīkst uzticēt tikai simts tautas «gudrākajiem» pārstāvjiem.

Šobrīd aktualizējies jautājums par jauna krievu valodā raidoša kanāla izveidošanu Latvijas sabiedriskajā televīzijā. Lai atbildētu uz jautājumu – vai šī kanāla izveidei ir kāda valstiska jēga, vispirms jānoskaidro: Vai tas var palīdzēt Latvijai? Vai nevar kaitēt? Ja var palīdzēt, vai izmaksas ir adekvātas iegūtajam labumam?

Latvijas sabiedrība ar sašutumu vai pat riebumu uztver Krievijas televīzijas propagandistu Dmitrija Kiseļova, Vladimira Solovjova un viņiem līdzīgo tendenciozās pārraides, kurās dzied slavas dziesmas Putinam, pūš naida guni pret «piekto kolonnu», «nacionālnodevējiem» un augstprātīgi ņirgājas par «sapuvušajiem, aprobežotajiem Rietumiem», kuri par to vien tik sapņojot, kā iznīcināt dižo Krievzemi.

Portālā Manabalss tiek vākti paraksti Kopdzīves likuma (partnerattiecību) ierosināšanai. Prātā nāk agrīnā Majakovska ģeniālās rindas – ja debesīs tiek iedegtas zvaigznes, tātad kādam tas ir vajadzīgs. Ja tiek vākti paraksti, tātad kādam tas ir vajadzīgs un šķiet ļoti svarīgs. Kam un kāpēc?

Šajās dienās sēro ne tikai Latvijā par izsūtītajiem uz Sibīriju un Francijā par traģiskajā aviokatastrofā bojāgājušajiem. Sēro arī Singapūra, kur miris nācijas «tēvs», valsts mūsdienu versijas pamatlicējs un tās ilggadējais vadītājs Li Kuanju.

Bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera memuāros Kas es esmu ir epizode, kura dažādās variācijās dzirdēta ne reizi vien. Prezidents stāsta, ka, stājoties amatā, lūdzis Satversmes aizsardzības birojam (SAB) izstrādāt Krievijas vadītāju psiholoģiskos portretus, taču, viņam par pārsteigumu, sniegtā analīze bijusi ļoti virspusīga un maz noderējusi darbā. Lai prognozētu Krievijas vadītāju politisko domāšanu, Zatlers septiņus gadus regulāri skatījies visus svarīgākos Krievijas TV sižetus ar Putina un Medvedeva piedalīšanos.

LTV raidījums Sastrēgumstunda, kurš bija veltīts Valsts prezidenta vēlēšanu tematikai, skaidri atsedza kādu vispārzināmu lietu – jo ļodzīgāka konstrukcija, jo grūtāk tajā komfortabli uzturēties. Ja kāda pārliecība (teorija) tiek balstīta uz ļodzīga pamata, tad, lai šo pārliecību jebkurā atšķirīgā situācijā pamatotu, ir nepieciešamas dažādas atrunas, piebildes un sarežģītas loģiskās konstrukcijas. Toties, ja pārliecība tiek balstīta uz stingra pamata, tad tā ir universāla, to var lietot jebkurā situācijā un tā dod drošu atbalstu bez jelkādām atrunām un iebildēm.

LTV ziņu dienesta žurnāliste Aija Kinca vakar dienas vidū sociālajos tīklos ierakstīja, ka Krievijas TV žurnālisti, kuri ieradušies Rīgā 16. martā, lai filmētu «nacistu gājienu» Rīgas centrā, ir manāmi vīlušies. Očeņ skučno (ļoti garlaicīgi, krievu val.), secinājusi kāda Krievijas žurnāliste.

Šobrīd sabiedrībā valda tikpat kā nedalīts atbalsts idejai, ka sakarā ar jauno ģeopolitisko situāciju ir jāstiprina mūsu valsts aizsardzības potenciāls un būtiski jāpalielina tā finansējums. Saeimā nav politiskā spēka, kas to apšaubītu, un pat Saskaņa neiebilst (pirms Ukrainas notikumiem šī partija izdevumus aizsardzībai centās pretnostatīt medmāsu, pedagogu algām un pensijām). Izplatīta ir pārliecība, ka militāras agresijas gadījumā mums jānoturas trīs dienas, līdz atnākšot palīdzība no NATO sabiedrotajiem.

Pasaulē klīst dažādas konspirāciju (sazvērestību) teorijas. Piemēram, Krievijā valda teorija, ka pie visām mūsdienu nelaimēm vainojamas ASV vai to līdzskrējēji. Pēc Borisa Ņemcova slepkavības Krievijas publisko telpu pārplūdināja versijas, kurās tika pausta pārliecība, ka slepkavību organizējuši paši upura domubiedri (Kremļa opozicionāri, ukraiņu «fašisti», CIP vai citi «sliktie»), lai diskreditētu Putinu, «krievu pasauli» un visu labo, ko sevī iemieso «dižā» Krievija.

Vairākas starptautiskās institūcijas (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija – OECD, Starptautiskais Valūtas fonds un Eiropas Komisija) nupat ar īsu laika atstarpi publicējušas savus ziņojumus par Latvijas ekonomisko attīstību un tās nākotnes perspektīvām. Visi šie ziņojumi uzsver salīdzinoši sekmīgo ekonomikas atkopšanos pēc smagās krīzes. Taču, atzīmējot paveikto, tajos norādīts uz vairākiem riskiem, kas var apdraudēt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi. No vienkāršā iedzīvotāja skatpunkta šajos ziņojumos svarīgākā ir sadaļa par nodokļu politiku.

Psihoterapeits Viesturs Rudzītis, balstoties uz savu ilggadējo pieredzi, apgalvo: ja cilvēkam jāizdara konkrēta izvēle, kur apzinātais konfrontē ar neapzināto, tad neapzinātais vienmēr uzvar. Citiem vārdiem, cilvēks var runāt un pat domāt, ko grib, bet rīkosies viņš vienmēr atbilstoši savām neapzinātajām vēlmēm.

Valsts prezidents Andris Bērziņš nevēlas izteikt viedokli par prezidenta ievēlēšanas kārtību, jo negribot saņemt pārmetumus par personisku ieinteresētību šajā jautājumā. Viņu var saprast, lai gan arī Saeimas deputāti ir personiski ieinteresēti šajā jautājumā, jo tas dod viņiem ekskluzīvas tiesības vēlēt valsts galvu. Tieši vēlme saglabāt šo privilēģiju kafejnīcās, zvēru dārzos, pīpētavās un citās līdzīgās vietās «sarunāt, ko likt par prezidentu», liek deputātiem meklēt dažādus argumentus, ar kādiem pamatot absurdo aizliegumu neļaut tautai tiesības pašai lemt, ko tā grib redzēt savas valsts priekšgalā.

Pēdējā gada laikā pasaule ir būtiski mainījusies. Krievija ir izvirzījusi pretenzijas uz līdzšinējās pasaules kārtības nomaiņu. Rietumos to dēvē par starptautisko tiesību normu demontāžu, bet Krievijā par vienpolārā pasaules izkārtojuma (ASV ģeopolitiskās dominantes) galu. Krievija ir pieteikusi pretenzijas būt par vienu no pasaules centriem. Ko tas nozīmē mums kā kaimiņiem, un kā mums uz to reaģēt?

Tuvojoties Rīgas Austrumu partnerības samitam, 19. un 20. februārī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs darba vizītē uzturēsies Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā. Latvija ne pārāk bieži spēlē nozīmīgu lomu pasaules politikā, un šī ir tā retā reize, kad mēs varam iniciēt nozīmīgu diplomātisko pārrāvumu starp ES un Baltkrieviju. Lai gan diez vai mēs būsim tie, kas noteiks tālākās ES un Baltkrievijas attiecības, Latvijas starpniecība var būtiski veicināt šo attiecību uzlabošanos.

Sestdien, neoficiālajā mīlestības un pavisam oficiālajā Valentīna dienā, populārajā interneta portālā Delfi pašā ziņu galvgalī izvietotas nevis kādas romantiskas, bet gan divas it kā ikdienišķas ziņas. Viena – [bobslejisti] Melbārdis/Dreiškens triumfē arī Pasaules kausā divniekos un otra – Pirmās «kritīs» Daugavpils, Rēzekne un Ludza – mazticami, tomēr aplūkoti Latvijas okupācijas scenāriji.