Ledusskapis vai televizors?

Ledusskapis vai televizors? Kas galu galā nosaka sabiedriskās domas pārliecību, strīdas politisko procesu vērotāji.

Vai ekonomiskā realitāte, vai tas, ko stāsta nosacītais televizors? Ar televizoru saprotot visu sabiedriskās domas veidotāju kopumu.

Šī diskusija īpaši aktuāla ir Krievijā, kur pagaidām televizors pārliecinoši uzvar, bet Putina režīma pretinieki cer, ka gan jau slavenajiem 86% Kremļa atbalstītāju atvērsies acis un tad ledusskapis (realitāte) tomēr ņems virsroku. Taču jautājums ne mazāk aktuāls ir arī Latvijā.

Attieksme pret ekonomisko realitāti Latvijā bieži vien ir tikpat ideoloģizēta kā Krievijā, un šo attieksmi nosacītais televizors (propaganda) nosaka vairāk, nekā mēs gribētu atzīt. Ņemam par piemēru valsts akciju sabiedrību Latvijas dzelzceļš (LDz). Nupat šī uzņēmuma rīkotajā konferencē Globālās transporta kustības vīzija 2015 Rīgas ekonomikas augstskolas profesors Mortens Hansens norādīja uz LDz milzīgo lomu valsts tautsaimniecībā. Viņš atzina, ka bijis stipri pārsteigts, uzzinot, ka LDz strādā 1,3% no visiem Latvijas valstī nodarbinātajiem. Lai saprastu, ko tas nozīmē, viņš salīdzinājumam minēja, ka ASV tas proporcionāli būtu uzņēmums ar 2 miljoniem darbinieku. Ja ASV kāds uzņēmums nodarbinātu tik lielu strādājošo (nodokļu maksātāju) skaitu, tad visu līmeņu vēlēšanās šā uzņēmuma labklājības nodrošināšana būtu viens no politiķu galvenajiem uzdevumiem. Lai parādītu, kas notiek, ja šādam valsts ekonomikas pamatus veidojošam uzņēmumam sākas nedienas, M. Hansens piesauca Somijas telekomunikāciju gigantu Nokia, kurš nokavēja viedtālruņu triumfa gājienu, zaudēja konkurences cīņā aifoniem un samsungiem, kā rezultātā Somija jau trīs gadus mokās ar recesiju (ekonomikas kritumu).

Ņemot vērā LDz nozīmīgo lomu Latvijas tautsaimniecībā, varētu domāt, ka arī Latvijā pret šo uzņēmumu izturas ar vislielāko cieņu. Taču mūsu nosacītajā televizorā viss, kas jelkādā veidā saistīts ar Krieviju, tiek rādīts baisos toņos. LDz nav izņēmums. Kad izskanēja ziņas, ka Krievija, aizbildinoties ar it kā notiekošiem sliežu ceļa remontdarbiem, varētu būtiski samazināt kravu apjomus, tad no «televizora» atskanēja tāda kā apmierināta murdoņa – jau sen bija laiks pārstāt ar to Putina Krieviju jebkādus kontaktus uzturēt. Dienā, kad tika aizturēts LDz šefs Uģis Magonis, žurnāla Ir galvenā redaktore Nellija Ločmele sociālajā tīklā twitter ar ļaunu prieku ierakstīja: «Tāda avārija LDz vēl nebija piedzīvota, šodien no sliedēm noskrējusi Maskavas vilciena lokomotīve.» Ņemot vērā, ka vairāk nekā 90% visu LDz pārvadājumu ir saistīti ar Austrumiem un pat teorētiski nav iespējama cita LDz ekonomiskā orientācija, jebkurš LDz vadītājs Ločmelei tuvās aprindās var tikt uztverts vienīgi kā Maskavas vilciena lokomotīve, tāpat kā viss uzņēmums.

Šī attieksme ir līdzīga tai, kāda deviņdesmitajos gados bija attiecībā pret rūpniecību – lai tik nīkst ārā, jo «tur taču strādā tikai krievi». Tāpēc tagad gausties par iznīcināto rūpniecību un uzvelt vainu Godmanim ir pilnīgi nepamatoti. Tāds tolaik bija «televizora» uzstādījums – rūpniecība ir slikta un tāpēc likvidējama. Arī tagad izpratne par to, kā darbojas valsts ekonomika, uzlabojusies maz un joprojām nīstamākā iedzīvotāju kategorija ir uzņēmēji.

Var saprast atsevišķus sabiedriskās domas veidotājus, kuriem grūti noslēpt ļaunu prieku par šprotu ražotāju grūtībām vai LDz potenciālo apgrozījuma kritumu, jo viņi paši naudu saņem no citiem avotiem. Zivju pārstrādātāju un dzelzceļnieku likteņi (tāpat kā jebkura «vienkāršā» cilvēka liktenis) viņus maz uztrauc. Ko tie strādā tajos uz Krieviju orientētajos uzņēmumos? Ja nav cita darba, lai brauc prom, kā reiz atklāti izteicās cits šā paša «televizora» kādreizējais spīdeklis, bijušais finanšu ministrs Andris Vilks.

Vismaz man ir pilnīgi skaidrs, ka ledusskapim nav ne mazāko izredžu uzvarēt televizoru ne Krievijā, ne Latvijā. Kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka, atverot ledusskapi, tur priekšā jau arī stāv televizors, kurš tev pasaka, ko tu tur redzi – krīzi vai veiksmes stāstu. Tomēr tā dēvētajai domājošajai sabiedrības daļai vajadzētu vismaz nojaust, kā īstenībā ledusskapis piepildās, un atcerēties, ka putini nāk un iet, bet mūsu valsts ekonomikas stūrakmeņiem jāpaliek nesatricināmiem.