Nauda melnajā caurumā
Lai cīnītos ar bēgļu krīzes cēloņiem, Eiropas Savienība veidos jaunu palīdzības fondu Āfrikas valstīm 1,8 miljardu eiro apmērā. Ar finansējumu aicinātas iesaistīties visas ES dalībvalstis, un pagaidām nav zināms, vai Latvija aicinājumam atsauksies, sestdien vēstīja TV raidījums LNT Ziņas.
Ja tiešām šāds fonds tiks veidots, tad būtu labi, ja mums patiešām tiktu dota izvēle un Latvijai savs maksājums nebūtu jāveic piespiedu brīvprātīgā kārtā. Ja bēgļu uzņemšanas gadījumā humānu apsvērumu dēļ iestājos par maksimāli iecietīgu attieksmi pret visiem nelaimīgajiem, kuri spiesti bēgt no kara šausmām pašu dzimtenē, tad šā fonda veidošanā grūti saskatīt kādu saistību gan ar bēgļu problēmas cēloņu novēršanu, gan ar humānismu. To var vērtēt vienīgi kā kārtējo mēģinājumu atpirkties, jo Rietumos valda izteikta balto cilvēku vainas izjūta pret afrikāņiem, kuriem vēsturiski it kā esot nodarīts gauži pāri.
Esmu pats vairākkārt bijis Āfrikā, tajā skaitā ekvatoriālajā Āfrikā (Tanzānijā, Zimbabvē un Zambijā), tāpēc turienes problēmas zinu ne tikai no mediju pārstāstiem, bet arī no personiskās pieredzes. Par Āfriku un Āfrikas cilvēkiem man pārsvarā ir jaukas un patīkamas atmiņas. Tur cilvēki ir ļoti atvērti, draudzīgi un sirsnīgi. Diemžēl turienes sabiedrība no mūsu skata punkta ir visai infantila. Bieži vien eiropieši afrikāņus dēvē par tādiem lieliem bērniem, un tādi viņi kopumā arī ir. Turienes cilvēku raksturīgākā īpašība ir vāji attīstītā disciplīnas sajūta un pavisam vāja pašdisciplīna. Viņiem ir grūti pašiem sevi piespiest darīt to, ko tajā brīdī negrib. Turienes cilvēki gan gribētu tādu labklājības līmeni kā Vācijā, bet viņi nav diez cik gatavi ilgus gadus mācīties, veidot profesionālo kvalifikāciju un strādāt tik intensīvi kā Vācijā. Lai izdzīvotu, šobrīd pasaulē nevajag pārmērīgi piepūlēties. Tas attiecas gan uz Āfriku, gan Latviju, gan Vāciju. Taču Rietumos cilvēki sevi daudz vairāk piespiež pacensties, lai sanāk ne tikai jumtam virs galvas un kukurūzas putrai, bet arī plašai, komfortablai mājai, jaunam automobilim, pusdienām restorānā un pilnam skapim ar moderniem tērpiem.
Sarunājoties ar cilvēkiem Āfrikā, cilvēki (līdzīgi kā Latvijā) savās problēmās vaino tikai un vienīgi slikto korumpēto valdību, taču nekādā ziņā ne pašu nedisciplinētību un slinkumu. Trešās pasaules valstīs uz ielas atšķirt darba dienu no brīvdienas nav iespējams, jo vienādos daudzumos apkārt klīst milzīgs skaits darbspējīga vecuma cilvēku, kas kaut ko gaida, kaut ko tirgo, bet visbiežāk vienkārši niekojas, imitējot kaut kādu aizņemtību. Kā liecina prakse, eiropiešu uzsāktie projekti Āfrikā (piemēram, modernas lauksaimnieciskās ražošanas ieviešana) darbojas, kamēr tie notiek ciešā eiropiešu uzraudzībā. Tiklīdz eiropieši aizbrauc un vietējie paši sāk saimniekot, viss ātri atkrīt vecajā līmenī.
Līdz ar to dot naudu pa tiešo Āfrikai patiesībā nozīmē to pašu, ko dot naudu bērniem, lai viņi dzīvo, kā prot. Skaidrs, ka tā nauda aizies visur kur, tikai ne attīstībai un nākotnes dzīves uzlabošanai. No savas pieredzes varu izteikt ļoti nepopulāru tēzi, ka Āfrikas uzplaukums lielā mērā saistīts ar tās vēlīno koloniālisma laikmetu, kad Āfrikas lielajiem bērniem bija savi stingri bērnudārza audzinātāji, kas viņus mācīja ieiešanai civilizētā pasaulē. Tā pati bieži piesauktā Zimbabve uz vietas tik drausmīgi neizskatās, un tās galvaspilsētu Harari var pat uzskatīt par glītu, civilizētu pilsētu, taču šis skaistums pārsvarā nāk no laikiem, kad tur saimniekoja baltie un deva iespēju daudzmaz civilizēti dzīvot arī melnajiem. Tanzānijā ar labu vārdu atceras pat seno vācu mantojumu, lai gan Vācijas kolonija tā bija tikai līdz Pirmajam pasaules karam, kad pārgāja angļu pārraudzībā.
Protams, nerosinu atjaunot koloniālo sistēmu, un mūsdienu pasaulē par kaut ko uz to pusi pat nedrīkst iepīkstēties, taču, runājot par naudas piešķiršanu Āfrikai, ir jāatšķir, kad tā ir reāla palīdzība un kad lēta atpirkšanās no pašiedvestas vainas izjūtas. Jebkurā gadījumā Latvijai šādas vainas izjūtas nav un nevar būt, tāpēc lietderīgāk būtu šo naudu ieguldīt nevis kādā mistiskā fondā, bet gan konkrētā projektā un šo projektu īstenot ciešā un ilgstošā mūsu speciālistu uzraudzībā. Tad šī nauda nebūtu pa tukšo, ķeksīša pēc, iemesta Āfrikas melnajā caurumā.