Putina jaunā loma
Pēdējā laikā veiksme no Putina ir novērsusies. Projekts Novorossija ir aizmirsts, Krievija regulāri zaudē dažādās starptautiskās tiesās daudzmiljardu prasības, notriektā Malaizijas Boeing lietā nekas nav beidzies, no attīstīto valstu kluba G8 Krievija ir izmesta, un tā slīgst arvien dziļākā ekonomiskā recesijā. Šajā situācijā Kremlis cenšas izspēlēt kādu triku, kas vienā rāvienā situāciju apgrieztu ar kājām gaisā un Krieviju atgrieztu slavas saulītē, kā tas bija 2013. gadā, kad Putinam izdevās triks ar Sīrijas ķīmisko atbruņošanos (beigās gan čiks vien sanāca).
Ar ko atšķiras nopietni cilvēki no avantūristiem? Pirmie savu dzīvi un reputāciju veido rūpīgā, ilgstošā darbā, kamēr otri nemitīgi domā, kā to pašu sasniegt ar vienu veiklu gājienu. Tā Putinam maz rūp, kādā stāvoklī ir Krievijas iedzīvotāju ikdiena, jo viņš ir aizņemts ar planetāriem ģeostratēģiskiem prožektiem, kuru realizācija, viņaprāt, nesīs Krievijai triumfu. Realitātē šie triki dod tikai īslaicīgi eiforisku efektu, kā tas bija Krimas aneksijas gadījumā.
Tagad Putina galvā radusies jaunā ideja par Krievijas izšķirošo lomu Sīrijas konflikta noregulējumā un cīņā pret Islāma valsti. Ar šo ideju viņš uzstāsies ANO Ģenerālajā Asamblejā un ar to mēģinās ieinteresēt ASV prezidentu Baraku Obamu abu plānotajās sarunās. Kā veikls avantūrists Putins ir apveltīts ar lielisku spēju iejusties dažādās lomās. Kādu lomu viņš izvēlēsies šoreiz? Atļaušos prognozēt, ka Putina tonis būs izteikti samierniecisks un viņš tēlos it kā nogrēkojušos vīru, kas ar pieglaimīgiem, bet tukšiem solījumiem cenšas atgūt sievas labvēlību un vietu ģimenē. Sievas lomā Putins redz Obamu, bet ģimenes lomā ir G8 klubs.
Tiesa, nekādus grēkus Putins nenožēlos un apelēs pie tā, kas nostrādājis agrāk. Proti, atgādinās, cik labi bija tad, kad nekāda tēvzeme nebija jādala un varējām kopā ziemeļu koridoru pret tālibiem veidot. Raidot šos signālus, Putins sataisīs žēlīgas ačteles, kā čekistu skolā mācīts, un nomurrās kā kaķis Leopolds – nu dzīvosim taču draudzīgi. Bet Putinam jau sen vairs netic, un, šķiet, viņš vienīgais to vēl nesaprot.
Lai Rietumiem būtu lielāka vēlēšanās salabt, Putins draud, cik slikti var sanākt, ja Rietumi «pretī sniegto roku» atraidīs. Atbilstoši savai izpratnei par to, kādi argumenti ir iedarbīgākie, viņš organizējis informatīvās noplūdes par Krievijas militāro rosīšanos Sīrijā, liekot saprast – vajadzības gadījumā varu likt lietā savus bruņotos spēkus. Pret ko? Tas atkarīgs no jums. Meklēsim kopīgu valodu. Tas viss, protams, ir tīrais blefs, jo Krievija nekādā gadījumā nav gatava uzsākt tādu militāru operāciju Sīrijā, kas varētu mainīt stratēģisko līdzsvaru reģionā. Šim nolūkam Krievijai uz Sīriju būtu jānosūta vismaz 20 000–30 000 karavīru, kas pašreizējā situācijā ir pilnīgi neiedomājami. Līdz ar to visas runas par «jauno koalīciju» pret Islāma valsti ir vienīgi māņu troksnis, lai Rietumiem būtu vieglāk aizmirst Krimu, Ukrainu un viss atgrieztos, «it kā nekas nebūtu noticis». Pašam Putinam droši vien šie gājieni šķiet ārkārtīgi viltīgi, taču vai Rietumi uz tiem uzķersies?
Protams, neuzķersies, taču arī Rietumi nav ieinteresēti saspīlējuma eskalācijā, tāpēc minimāla retorikas izmaiņa ir iespējama. Sankcijas, kuras nekad nav bijušas pārāk smagas, pakāpeniski var tikt mīkstinātas, bet ne noņemtas vispār, tomēr galvenā balva – dalības atjaunošana G8 klubā – Putinam nespīd. Viņš joprojām tiks uztverts kā politiskais huligāns, lai neteiktu – bandīts, ar kuru gan kaut kā jācenšas sadzīvot.
Vai varam uzskatīt, ka negaiss gājis secen un globālu satricinājumu draudi novērsti? Tie ir būtiski samazinājušies, bet ne novērsti. Galvenā Krievijas problēma – neatbilstība starp pašapziņu kairinošajām kodollielvalsts ambīcijām, sociālekonomiskajām iespējām un sadzīvisko nepievilcību – nekur nav zudusi, un tā turpinās grauzt Krievijas sabiedrību vēl ilgi. Šīs problēmas minimizēšanā liela nozīme ir 2018. gadā gaidāmajam Pasaules čempionātam futbolā, kas varētu ļaut Krievijas sabiedrībai vieglāk pārdzīvot neizbēgamo impērisko ambīciju sabrukumu. Ja vien Krievija neuzsāks kādu avantūru, tai šo čempionātu vairs neatņems. Tas nozīmē, ka vismaz līdz 2018. gadam varam dzīvot kaut cik mierīgāk.