Bens Latkovskis / Autori

Šaušalīgie terora akti Francijā ievada jaunu ēru Eiropas attiecībās ar apkārtējo pasauli, jo pēc vairāk nekā simts nevainīgu cilvēku noslepkavošanas Parīzes centrā nekas nevar palikt kā agrāk. Ir notikumi, kuri izraisa asus vēstures plūduma pagriezienus uz vienu vai otru pusi. Zināmākais šāds gadījums ir serbu terorista Gavrilas Principa šāviens uz Austrijas erchercogu Franci Ferdinandu 1914. gada vasarā, kurš ierosināja notikumu lavīnu, kas noveda pie 1. pasaules kara ar desmitiem miljonu cilvēku upuriem.

Pirms trim gadiem mūsu nacionālā aviokompānija airBaltic un kanādiešu lidmašīnu ražotājs Bombardier svinīgi parakstīja līgumu par gaisa kuģu flotes atjaunošanu un jaunu lidmašīnu piegādi, sākot ar 2015. gada decembri. Jau toreiz izvirzījās jautājums, kur parādos ieslīgusī aviokompānija ņems naudu? Toreiz jautājums izvairīgi tika noairēts, atrunājoties, ka laiks vēl ir un nākotne rādīs. Nākotne ir klāt, bet ar naudu ir tā, kā ir.

Pēc Ministru kabineta otrdienas vakara (vai, pareizāk sakot, nakts) lēmuma par visai šaubīga airBaltic investora – Ralfa Dītera MontāgaGirmesa – piesaisti un nākamajā rītā sekojošā satiksmes ministra Anrija Matīsa demisijas pieprasījuma žurnālisti dažādās variācijās uzdeva politiķiem un ekspertiem vienu jautājumu – vai visa šī jezga neliecina par sistēmiskām problēmām valsts pārvaldē.

Jau ilgāku laiku notiek sīvas zemtepiķa cīņas par atļaujas došanu Okupācijas muzeja piebūves celtniecības uzsākšanai. Muzejs vēlas paplašināties un balstās uz slavenā arhitekta Gunāra Birkerta autoritāti, kurš šīs piebūves skici jau pirms 15 gadiem pilsētai dāvinājis.

Viens no Latvijas attīstību bremzējošiem faktoriem ir sabiedrības sašķeltība. Ne tikai pēc etniskās, bet arī pasaules redzējuma pazīmes. Publiskajā telpā citādi domājošie tiek uztverti kā nācijas ienaidnieki, kuri jāiznīcina (kaut vai morāli). Diez vai šāda neiecietība sabiedrībā rada veselīgu gaisotni. Šī neiecietība bieži vien rodas no neizpratnes, kā sabiedrība attīstās un kas šo attīstību veido.

Nupat publicēts Latvijas konkurētspējas ziņojums. Atziņas un rekomendācijas. Ziņojuma autori ir pētnieki no Latvijas universitātēm, biznesa skolām un pētniecības centriem. Ziņojumā piedāvāti risinājumi konkurētspējas paaugstināšanai. Vai varam cerēt, ka radies dokuments, kuram sekojot Latvija beidzot izies uz pasaules attīstības galvenās maģistrāles? Līdzšinējā prakse šādu optimismu nerada, un nav pamata domāt, ka šoreiz būs citādi.

Pēc divu gadu Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas lieta beidzot tiek nodota tiesai. Apsūdzības izvirzītas deviņiem cilvēkiem, taču nevienam no viņiem nedraud cietumsods ilgāks par pieciem gadiem. Tas nozīmē, ka Valsts prezidenta Andra Bērziņa teiktais, ka 54 cilvēku bojāeja nav nekas cits kā apzināta slepkavība, nav atradis dzirdīgas ausis un lieta kvalificēta kā nogalināšana aiz neuzmanības.

Vārdu salikums «diferencētais neapliekamais minimums» budžeta pieņemšanas kontekstā locīts visdažādākajos veidos, bet ne vienmēr kļūst skaidrs, kas patiesībā ar to tiek domāts. Tāpēc gan nevajag ieraut galvu plecos un ieslīgt mazvērtības kompleksos, ka «kaut ko nesaprotu», jo tieši tā arī tas ir sākotnēji domāts – apzināti nesaprotams un samudžināts.

Vakar Baltkrievijā notika prezidenta vēlēšanas un, lai gan šo rindiņu rakstīšanas brīdī vēlēšanu oficiālie rezultāti vēl nav zināmi, būtu noticis neticams brīnums, ja šajās «vēlēšanās» būtu uzvarējis kāds cits, ne esošais prezidents Aleksandrs Lukašenko.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sagatavojusi jaunu reģionālās reformas koncepciju. Reformu paredzēts ieviest 2021. gadā, kad plānotas pašvaldību vēlēšanas.

Pagājušajā nedēļā sociālajos tīklos izvērtās asa diskusija par dzejnieces Agneses Krivades dzejoli, kurā lietoti vairāki rupji krievu lamuvārdi, starp kuriem arī vulgārais parazītvārds, kurš sākas ar burtu b un tiek lietots bez kādas jēgas, kad citu vārdu ātrumā pietrūkst. Jāpiebilst, ka konkrētajā dzejolī šis vārds tika lietots pat ļoti jēgpilni, un pie tā mēs vēl atgriezīsimies.

Šīs nedēļas svarīgākais pasaules notikums bija ANO Ģenerālā asambleja Ņujorkā, kuras atklāšanas dienā uzrunas teica lielvalstu līderi. Papildu interesi izraisīja tas, ka kuluāros tika noorganizēta pirmā kopš Krimas aneksijas Krievijas prezidenta Vladimira Putina un ASV prezidenta Baraka Obamas divpusējā tikšanās.

Pēdējā laikā veiksme no Putina ir novērsusies. Projekts Novorossija ir aizmirsts, Krievija regulāri zaudē dažādās starptautiskās tiesās daudzmiljardu prasības, notriektā Malaizijas Boeing lietā nekas nav beidzies, no attīstīto valstu kluba G8 Krievija ir izmesta, un tā slīgst arvien dziļākā ekonomiskā recesijā. Šajā situācijā Kremlis cenšas izspēlēt kādu triku, kas vienā rāvienā situāciju apgrieztu ar kājām gaisā un Krieviju atgrieztu slavas saulītē, kā tas bija 2013. gadā, kad Putinam izdevās triks ar Sīrijas ķīmisko atbruņošanos (beigās gan čiks vien sanāca).

Valdībā atkal pamiers. Stāv televīzijas kameru priekšā premjere Laimdota Straujuma un neveikli sasmaidās ar Nacionālās apvienības (NA) runasvīru Imantu Parādnieku, kurš piekrītoši māj ar galvu – jā, pamiers. Valdība rullē tālāk.

Ledusskapis vai televizors? Kas galu galā nosaka sabiedriskās domas pārliecību, strīdas politisko procesu vērotāji.

Lai cīnītos ar bēgļu krīzes cēloņiem, Eiropas Savienība veidos jaunu palīdzības fondu Āfrikas valstīm 1,8 miljardu eiro apmērā. Ar finansējumu aicinātas iesaistīties visas ES dalībvalstis, un pagaidām nav zināms, vai Latvija aicinājumam atsauksies, sestdien vēstīja TV raidījums LNT Ziņas.

Cik nu gadījies redzēt TV seriālus, tad neatkarīgi no to līmeņa tie grēko ar vienu uzkrītošu neatbilstību reālajai dzīvei. Neatbilstības jebkurā seriālā, protams, mudž, bet viena ir tik konsekventa, ka nekad neesmu manījis kaut vārgu mēģinājumu to novērst. Runa ir par to, ka strīdi starp seriālu varoņiem, lai cik tie mazizglītoti un sociāli atpalikuši, lai cik augstos toņos notiktu, brīnumainā kārtā ir samērā loģiski un argumentēti. Uz viena pārmetumiem otrs atbild ar savu redzējumu uz to pašu lietu un izsaka (izkliedz) savas pretenzijas. Reālajā dzīvē, visbiežāk, tiklīdz strīds sasniedzis kliegšanas temperatūru, tā jebkāda loģiski secīga un sakarīga argumentācija pazūd, lai cik «inteliģenti» būtu strīdnieki. Neviens otru vairs neklausās un tik bļauj savu, par kaut kāda jēgpilna rezultāta meklējumiem pilnībā aizmirstot.

Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš trešdien Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē izteica ierosinājumu 250 bēgļu ievest nevis no Āfrikas, bet gan no Tibetas. «Tibetas bēgļi būtu daudz patīkamāki, saprotamāki un ar lielāku intelektu,» norādīja deputāts. Uz šo Kaimiņa ideju asprātīgi reaģēja Latvijas Radio korespondents Ivo Leitāns, kurš mikroblogošanas vietnē twitter ierakstīja: «Cik jauki būtu, ja mēs varētu no kaut kurienes ievest Saeimas deputātus, kuri būtu «daudz patīkamāki, saprotamāki un ar lielāku intelektu».»

Ikviens, kurš pabijis, kā mēdz teikt, siltajās zemēs, zina, cik dāsni ar solījumiem un kūtri uz to pildīšanu ir turienes iedzīvotāji. Tev var apsolīt pilnīgi jebko, jo šie solījumi to izteikšanas brīdī neko nemaksā un neviens pat nedomā tos pildīt. Tieši šī paviršā attieksme pret doto vārdu raksturo tā dēvēto dienvidnieku mentalitāti.

Latvijas faktu augustā rīkotās aptaujas dati liecina, ka vadošā partija Vienotība izkritusi no pirmā populārāko partiju trijnieka un to apsteigusi ne tikai ilgu laiku populārākā Saskaņa, bet arī ZZS un Nacionālā apvienība.

Viena no partijas Vienotība redzamākajām figūrām – Sandra Kalniete – izstājusies no partijas valdes un piektdien intervijā LTV Rīta Panorāmā izteica bažas par to, ka Vienotību varētu piemeklēt Tautas partijas liktenis. Kā vienu no partijas lielākajām kļūdām viņa norādīja: «Sistemātiska liberāli domājošā virziena pātagošana, kas notiek mūsu partijā, nozīmē arī pātagot vienu trešo daļu no vēlētājiem.»

Pirmdien redakcijā uzklausīju lasītāju zvanus, un kāds zvanītājs izteica savu neizpratni, kāpēc Āfrikas bēgļus, kurus atklāj Vidusjūrā (kā viņš izteicās) gumijas laivās, tā vietā, lai nogādātu atpakaļ tur, no kurienes viņi nākuši, ved uz nometnēm Eiropā.