Zimbabvē protestē tāpat kā Latvijā

Aizvadītais gads Eiropas ekonomikā bija visai vētrains – ECB uzsāktā aktīvu uzpirkšana (lasi: naudas drukāšana) par 60 miljardiem eiro mēnesī un Grieķijas parādu krīzes saasinājums izraisīja būtisku eiro vērtības kritumu, taču Latvijā dzīvojošajiem tas pagāja samērā mierīgi. Dažiem pat tik labi, ka viņi pirms Ziemsvētkiem atļāvās internetā ironizēt par daudzajiem lielveikalu apmeklētājiem, kuri tādējādi it kā masveidā «protestē» pret bēdīgi slaveno «veiksmes stāstu».

Lai pierādītu Latvijas it kā «patieso» pārticību, jau gadiem piesauc stāstus par grūtībām atrast vietu lielveikalu autostāvvietās. Manuprāt, šie stāsti un joki ir pilnīgi nevietā, jo katras valsts labklājība ir tik liela, cik tā ir šīs zemes mazāk turīgajai daļai. Pietiek paskatīties uz trūcīgajiem Vācijā un Latvijā, lai saprastu, par ko ir runa.

Pērn biju Zimbabvē un redzēju, kā dzīvo cilvēki šajā neapšaubāmi nabadzīgajā valstī. Jau pirmajā dienā pārsteigumu sagādāja tirdzniecības centra apmeklējums šīs valsts galvaspilsētā Harārē. Viss tik tuvs un pazīstams. Gluži kā būtu uz Spici aizgājis. Plaša autostāvvieta ar tīrām un dārgām automašīnām, modernas tirdzniecības zāles pilnas ar eleganti ģērbtiem vīriešiem un sievietēm. Varētu jau jokot par to, ka viņi šeit sanākuši, lai protestētu pret vietējā diktatora Roberta Mugabes avantūristisko ekonomisko politiku, taču, pabraukājot pa valsti, jokot vairs negribējās.

Var jau par ekonomisko stāvokli Latvijā spriest pēc automašīnu skaita pie lielveikaliem, bet tikpat labi to var darīt pēc cilvēku apģērba sabiedriskajā transportā, poliklīniku interjera, māju un ielu seguma stāvokļa ārpus pilsētu centriem un citām lietām, par kurām cenšamies nerunāt. Tieši šīs lietas tad arī nosaka mūsu atrašanos ES valstu pašā lejasgalā. Ne jau «solidaritātes» nodokļa ieviešana tiem, kas saņem vairāk nekā 4000 eiro mēnesī, grauj mūsu ekonomikas konkurētspēju, bet gan lielās ienākumu atšķirības. Joprojām tiek ignorēta sen pierādītā tēze, ka ķēde ir tik stipra, cik tās vājākais posms, un maz tiek darīts, lai uzlabotu dzīvi tieši mazāk turīgajiem. Vēl lielāks nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars ES ir vienīgi Rumānijā un Bulgārijā (pēdējos gados arī Grieķijā). Sapratne par šīs problēmas nozīmi līdz mūsu politiskajai «elitei» aiziet nepieļaujami lēni.

Tiesa, aizvadītais gads Latvijas trūcīgākajam iedzīvotāju slānim deva kaut mazu, bet tomēr uzlabojumu – atbilstoši priekšvēlēšanu solījumiem minimālā alga tika palielināta par 40 eiro un sasniedza 360 eiro mēnesī. Lai arī atsevišķi darba devēji centās šo algu palielinājumu apiet, noformējot mazāku stundu skaitu, tendence uz minimālās algas palielināšanu ir iezīmējusies. Diemžēl nākamgad minimālā alga palielināsies tikai par 10 eiro un ar nodokļiem neapliekamais minimums nemainīsies. Tas nozīmē, ka mazo algu saņēmēji joprojām paliks apdalīto kategorijā, kuru gruzdošā neapmierinātība labākajā gadījumā aprobežosies ar ironiju par «brīnišķo dzīvi neatkarīgajā Latvijā», bet sliktākā ar vienvirziena lidmašīnas biļeti vai balsojumu vēlēšanās par kādu populistu.

Dati par šāgada ekonomiskajiem rādītājiem būs tikai pēc dažiem mēnešiem, bet varam prognozēt, ka 2015. gadā IKP būs pieaudzis par apmēram 2,5%. Vai tas ir daudz vai maz? Ja kādreiz gribam kaut pietuvoties ES vidējam līmenim, tad, protams, tas ir maz. Ar tādiem pieauguma tempiem esam nolemti gadu desmitiem būt atpalikusi ES nomale. No otras puses, šāds IKP pieaugums pat vērtējams kā labs, ņemot vērā pasīvo, attīstību neveicinošo valsts ekonomisko, tajā skaitā izglītības un zinātnes, politiku. Joprojām Latvijā valda svēta pārliecība, ka ekonomika attīstīsies pati no sevis (to nodrošināšot tirgus neredzamā roka) un galvenais esot ievērot fiskālo disciplīnu, kas tiek pozicionēta kā galvenā panākumu atslēga. Šobrīd nekas neliecina, ka šis uzstādījums varētu mainīties. Līdz ar to strauja ekonomikas attīstība šajā vēlēšanu ciklā nav gaidāma. Ekonomikas izaugsme varētu nedaudz paātrināties, ja ECB monetārā politika (naudas drukāšana) izrādīsies efektīva un visas ES ekonomiku stimulējoša, tāpat kā tas notika, piekopjot līdzīgu politiku ASV. Sadzīviskā līmenī cilvēkus var uzmundrināt naftas un gāzes cenu kritums, kā rezultātā vajadzētu sagaidīt apkures tēriņu turpmāku samazināšanos. Citādi viss paliks pa vecam.