Bezbēdīgi rullējam tālāk

Šodien, iespējams, uzzināsim tā cilvēka uzvārdu, kuru Valsts prezidents Raimonds Vējonis būs izraudzījies kā nākamo Ministru prezidentu.

Droši vien tas būs Kārlis Šadurskis. Pat ja koalīcijas partneri piekritīs viņa kandidatūrai (kas vēl nav teikts), vai ar to Ziemsvētku un Jaungada jampadracis ap valdības veidošanu būs beidzies? Formāli varbūt, taču ne pēc būtības, jo visa šī politiķu muļķa laišana uzskatāmi parāda, ka valdošā elite nekādu varas krīzi neredz un ierasti turpina savas taktiskās spēlītes. Ja parlamentārā valstī, kā liecina nupat pēc Neatkarīgās Rīta Avīzes pasūtījuma veiktais SKDS pētījums, parlamentam (Saeimai) uzticas tikai 16,8% procentu iedzīvotāju, bet neuzticas 77,6%, tad šīs valsts iekšējo konstrukciju korozija jau rada bīstamu apdraudējumu pašai valstij.

Vai vara to saprot? Acīmredzot – ne. Līdzšinējā muļļāšanās ap valdības veidošanu liecina, ka politiskā elite ir apmierināta ar esošo stāvokli, riskus ne sev, ne valstij nesaskata un ir gatava mierīgi rullēt tālāk līdzšinējā stilā. Vara pēc būtības neko mainīt negrib. Jā, varbūt ir «atsevišķi trūkumi», bet kopumā viss ir – okei! Diemžēl liela tautas daļa tā nedomā, un, raugoties politiķu pašapmierinātajās sejās, viņus pārņem svelošs niknums un smacējoša bezcerība. Šī politiķu demonstratīvā pašapmierinātība arī ir tas iemesls, kāpēc Solvita Āboltiņa, visticamāk, nekļūs par valdības vadītāju. Tieši viņā šobrīd iemiesojies «politiķa, kurš domā tikai par sevi, nevis tautu» klīstošais rēgs. Tauta nevēlas redzēt viņu premjeres amatā, un tas, ka viņas tur nav, ir tautas kaut minimāla uzvara.

Ja Latvijā parlaments un valdība nebauda tautas uzticību, tad vismaz Valsts prezidentam jābūt tam varas enkuram, pie kura pieķerties tautas cerībām. Raimonda Vējoņa reitings ir salīdzinoši augsts. Tiek uzskatīts, ka prezidenta vara vispilnīgāk izpaužas tieši valdības veidošanas procesā, jo viņš ir tas, kurš nosauc nākamo valdības vadītāju, lai gan patiesībā nākamā valdības vadītāja izvēli vairāk par prezidenta gribu nosaka Saeimas aritmētika un dažādas vienošanās. Politiķus kaitina prezidentu centieni spēlēt kaut kādu savu spēli. Tos viņi uztver kā mēģinājumus pacelties pāri Satversmei. Tajā pašā laikā politiķi labi apzinās realitāti – kāds reitings ir viņu pārstāvētajām organizācijām un iestādēm (partijām un Saeimai) un kāds tas ir gan prezidenta institūcijai, gan arī pašam prezidentam. Tā kā šie reitingi, maigi sakot, nav viņiem par labu, tad politiķi ir spiesti izrādīt šai personai un institūcijai atbilstošu cieņu, lai gan sirds dziļumos gribētu, lai prezidents būtu tīri ceremoniāla figūra – lentīšu griezējs un ordeņu pasniedzējs, kurš «īstajā» politikā nejaucās un spēli «netraucē».

Vējonis ir pieredzējis politiķis un visu to labi saprot. Tāpēc pirms jaunā gada paziņodams, ka «uzņemas iniciatīvu», viņš deva Vienotībai iespēju ar minimāliem zaudējumiem atkāpties no sākotnējām pozīcijām (Āboltiņa par premjerministri). Vienotība šo iespēju neizmantoja. Visticamāk, tāpēc, ka gribēja prezidentam skaidri norādīt, kurš te «saimnieks». ZZS deva skaidru mājienu, ka ir «godīgi» spēlētāji un uz amatu, kas atbilstoši prezidenta vēlēšanu «darījumam» «pienākas» Vienotībai, nepretendē, bet Vienotība atkāpties pat netaisījās, līdz ar to Vējoni nostādot neapskaužamā stāvoklī. Šajā situācijā prezidents bija spiests uzrunāt otrā un pat trešā ranga kadrus, kuri neizskatījās laimīgi par šādu uzaicinājumu «uz deju». Skaidrs, ka ne Reirs, ne vēl jo vairāk mazpazīstamais Baiks nav tāda kalibra autoritātes, lai uzdrošinātos spēlēt savu spēli. Šie Vējoņa «šāvieni» uz dullo miglā viņa autoritāti nekādi neveicināja. Iespējams, tāds bija arī Vienotības mērķis, taču tādā gadījumā viņi rotaļājas ar uguni, jo politiskās elites (Saeimas un valdības) autoritāte uzrāda lejupejošu tendenci. Kas īpaši svarīgi – lejupejošu tendenci pie jau tā katastrofāli zema atbalsta. Tas nozīmē, ka pastāv paaugstināts risks, ka valsts iekšējā erozija pastiprināsies ar grūti prognozējamām (jebkurā gadījumā ne pārāk iepriecinošām) sekām. Tautā pieaug apātija, bezcerīgums un vienaldzība, bet vienaldzība ir sliktākais, kas mēdz būt. Šajā situācijā tradicionālās spēlītes par to, kāds kumoss (ministrija) katram tiks, izskatās īpaši ciniski un nevalstiski. Tauta ir nogurusi no šiem jampampiņiem un gaida, kad beidzot kāds parādīs īsta valstsvīra stāju.