Bens Latkovskis / Autori

Latvijas kreiso aktīvistu kopiena nenogurstoši turpina uzbrukt latviešu kultūras mantojumam. Šoreiz tradicionālo vērtību grāvēji savus demontāžas buldozerus vērsa pret latviešu šūpuļdziesmām, kuru teksti neatbilstot laikmeta prasībām.

Pirms kāda laika, analizējot mirstības rādītājus Latvijā no pērnā gada novembra līdz janvārim https://neatkariga.nra.lv/komentari/bens-latkovskis/343178-virsplana-miruso-skaits-latvija-butiski-parsniedz-ar-sars-cov-2-virusu-miruso-skaitu, nācās konstatēt, ka virsnormatīvā mirstība šajā periodā ir ievērojami lielāka nekā mirstības pieaugums, kuru izraisījusi saslimšana ar Covid-19. Ar virsnormatīvo mirstību jāsaprot lielāku mirušo skaitu nekā vidēji pēdējos četros gados attiecīgajos mēnešos.

Katrs pats var sev uzdot jautājumu: kuras no skaļajām, mūsu šerloku holmsu atklātajām slepkavībām, atmiņā iešaujas pirmās? Atzīšos savā aizmāršībā, jo tā uz sitiena neatceros nevienu. Nav pat no kā izvēlēties. No zemapziņas dzīlēm izlien ironisks pretjautājums – vai tad mūsu tiesībsargu struktūrās starp inspektoriem lestreidiem ir arī kāds šerloks holmss?

Latvijā aizturēti 29 Terehovas muitas punkta muitnieki. Plašākā aizturēšana Latvijas muitas vēsturē. Milzu skandāls ar tālejošām politiskām sekām. Mediju virsraksti – “Kontrabandas tīkla taustekļi stiepjas uz augstiem Rīgas kabinetiem”, “Finanšu ministrs pēc KNAB veiktām kratīšanām atkāpies”. Diemžēl ne uz to pusi. Pilnīgs klusums. It kā šādas aizturēšanas būtu ikdienišķs notikums, kuram nav vērts pievērst lielāku uzmanību kā ceļu satiksmes negadījumam uz Turgeņeva ielas.

Krievijā ir divi vispāratzīti, nopietni militārie eksperti ar milzīgu pieredzi, zināšanām un sakariem aizsardzības struktūrās – Pāvels Felgengauers un Aleksandrs Golcs. Lai arī viņu pašreizējās situācijas attīstības prognozes nedaudz atšķiras, abi norāda, ka bezprecedenta Krievijas bruņoto spēku koncentrācija pie Ukrainas robežām jāuztver kā ļoti nopietnu draudu pasaules drošībai. Radiostacijas “Eho Moskvi” raidījumā “Polnij Aļbac” Felgengauers pat paziņoja: “Mēs atrodamies ne tik vien kara priekšvakarā, mēs atrodamies kodolkara priekšvakarā.”

Latvijas tvitertelpā pārliecinoši turpina dominēt covid un vakcinācijas tēma. Dažbrīd rodas iespaids, ka vispār nekas cits pasaulē nenotiek. Pat nepieredzēta militāro spēku koncentrācija Krievijā pie Ukrainas robežām tviterpubliku nekādi nespēja novirzīt no pandēmijas problēmu apspriešanas.

Jau trešo nedēļu turpinās kara histērija Krievijas propagandas resursos. Kādu laiku par šo tēmu izvairījos rakstīt, jo sākumā šķita, ka visa šī ieroču žvadzināšana vairāk izskatās pēc “psihiskā uzbrukuma”, nevis īstas gatavošanās karam. Taču pēdējā laikā arvien vairāk nopietnu analītiķu, kuri vienmēr izcēlušies ar izsvērtu, racionālu situācijas analīzi, norāda, ka kara briesmas ir visnotaļ reālas, un pasaules sabiedrībai jādara viss iespējamais, lai tās novērstu.

“Latvijas Radio” raidījums “Zeme 2050” veic ļoti atbalstāmu darbu, sabiedrību informējot par mūsdienīgiem pilsētvides attīstības jautājumiem. Nav šaubu, ka mūsu pilsētvidei jākļūst arvien pievilcīgākai, ērtākai un visdažādākajiem cilvēkiem pieejamākai. Taču tad pēkšņi kā no senas, it kā jau aizmirstas pagātnes atskan arhitektes Evelīnas Ozolas balss: “Pilsētas vēsturiski ir veidotas tā, lai labi un ērti būtu darbaspējīgiem, pieaugušiem baltādainiem vīriešiem.”

No 7. aprīļa ārkārtas situācija ir atcelta, taču vairums ierobežojumu paliek nemainīgi. Pērn Latvija bija viena no tām Eiropas valstīm, kur pandēmijas dēļ ikdienas dzīve tiek vismazāk apgrūtināta, bet tagad esam iebraukuši pretējā grāvī – tik smags mājsēdes režīms šobrīd vairs reti kur ir.

Lieldienu brīvdienās turpinājās ierastās nejēdzības ap vakcināciju un tajā pašā vārdā nosaukto biroju. Vispirms izrādījās, ka daudziem, kuri bija saņēmuši aicinājumu uz vakcināciju, pieprasīts papildu norīkojums no ģimenes ārsta. Skaidrs, ka svētku dienās to nebija iespējams dabūt. Vienlaikus izrādījās, ka ierastais telefona numurs, kuru līdz tam par dārgu naudu reklamēja, svētku dienās nestrādā. Neskaidrību gadījumā jāzvana jau pa citu tālruņa numuru.

Vēl pavisam nesen bija populāri joki par mistiskajiem “britu zinātniekiem”, uz kuriem atsaucās dažādi interneta “klikšķu ķērāji”, publicējot jocīgus, bieži vien gluži neticamus “atklājumus”. Interesanti, ka šobrīd šie joki ir pilnībā pazuduši no publiskās telpas. Acīmredzot tāpēc, ka par nosacītajiem “britu zinātniekiem” pēkšņi kļuvuši visi zinātnieki.

Mēs, protams, varam bāzt galvu smiltīs un izlikties, ka Latvijā nepastāv etniskā dalījuma jautājums. Visi ir vienoti, draudzīgi un saticīgi. Latviešu un krievu jautājums nepastāv. Tas, kā mēdz teikt daži politiķi, ir mākslīgi sagudrots. Speciāli sagudrots, lai šķeltu, nevis vienotu. Es šādam redzējumam nepiekrītu un tieši etniskā griezumā gribu apskatīt tā dēvēto Varakļānu novada administratīvi teritoriālās piederības jautājumu.

Pirmdien ASV sākās gadsimta tiesas process, kura sekas šobrīd grūti prognozēt, bet skaidrs ir viens – ASV sabiedrība ir nonākusi krustcelēs. Turklāt neviena no izvēlēm nav acīmredzami labāka par otru.

Ilgus gadus Latvijas tautsaimniecības lepnums bija aviācijas nozare. “Lidosta “Rīga”” bija reģiona centrālie gaisa vārti, caur kuriem gāja galvenie aviācijas tranzīta koridori. Salīdzinot ar kaimiņvalstu lidostām, Rīgas lidostu pat varēja uzskatīt par lielu. Taču, kā atzīmē bijušais finanšu ministrs, tagadējais Latvijas Bankas padomes loceklis Andris Vilks: “Skumji fakti. Kritis arī pēdējais Latvijas bastions – aviācija.”

Uzreiz gribu teikt, ka negribu, lai mani pārprot. Negrasos aģitēt “par” vai “pret” stingrākiem, vai, tieši otrādi, vieglākiem ierobežojumiem. Vienkārši esmu apkopojis dažus statistikas datus, kurus atļāvos arī interpretēt, jo no pieredzes zinu, ka ne katram ir laiks un vēlēšanās pašam urbties cauri skaitļu tabulām.

Lielajā karā pret covid pandēmiju tika izveidota īpaša speciālo uzdevumu vienība, kurai pēc sākotnējās ieceres bija paredzēts uzticēt vissarežģītākos kaujas uzdevumus.

Premjers Krišjānis Kariņš 24. marta “TV Rīta panorāmā” teica: “Šobrīd es prognozēju, ka mēs pārtrauksim ārkārtas situāciju šajā datumā [6. aprīlī], bet tas nenozīmē, ka līdz ar to beigsies pandēmija, dažāda veida ierobežojumi vai drošības pasākumi. Ārkārtas situācija šobrīd ir vairāk juridisks, nevis praktisks jēdziens.”

Jaunā nedēļa sākās ar tādu kā déjà vu sajūtu. It kā mēs atgrieztos desmit gadu senā pagātnē. Laikos, kad vārdu salikums – Šlesers un Šķēle – “TV panorāmas” ievaddaļā skanēja tikpat ierasti kā “mainīgs mākoņu daudzums” raidījuma beigās – laika ziņās.

Pēdējā laikā ne tikai ASV un Rietumeiropā, bet arī pie mums aktivizējušies kreisie fanātiķi, kuri ir apmāti ar jaunas pasaules celšanu, kurā valdīšot patiesa taisnība un mūžīgais miers. Šiem fanātiķiem pašiem šķiet, ka viņi pārstāv kaut ko jaunu un nebijušu, bet cilvēkiem, kuriem nav sveša vēsture, šie centieni nebūt nešķiet ne jauni, ne unikāli.

Pagājušo pirmdien valdība vēlā vakarā pēkšņi apturēja vakcināciju ar “AstraZeneca” vakcīnu. Ceturtdien tikpat pēkšņi to atkal atļāva. Uz jautājumu, kāpēc apturēja un kāpēc pēc trim dienām atļāva, ierēdņi un politiķi pārliecinoši atbild – mēs rūpējāmies par cilvēku veselību. Tā kā bija aizdomas, ka “AstraZeneca” vakcīna var būt bīstama, vakcinācija tika apturēta. Tiklīdz noskaidrojās, ka vakcīna ir droša, to atkal atļāvām. Viss skaidri un it kā loģiski. Taču ir pamats domāt, ka šī loģika ir tikai šķietama. Tātad, kā ir patiesībā?

Čikāgas universitātes kodolfiziķi jau 1947. gadā izgudroja tā dēvēto pastardienas pulksteni (Doomsday Clock), kurš simboliski rāda, cik palicis līdz nosacītajam pasaules galam. Atkarībā no kodolkatastrofas draudu līmeņa, šī pulksteņa minūšu rādītājs, kurš tradicionāli atrodas tikai dažas iedaļas pirms pusnakts, tiek pārbīdīts par minūti uz priekšu vai atpakaļ. Tagad, pēc ASV prezidenta Džo Baidena apstiprinošās atbildes, ka viņš Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu uzskata par slepkavu, šo pulksteņa rādītāju var pabīdīt par vēl kādu iedaļu tuvāk pusnakts atzīmei.

Pirms desmit gadiem, 2011. gada martā ar dažu Sīrijas skolnieku apcietināšanu un šo arestu izraisītām masu demonstrācijām sākās Sīrijas traģēdijas karstais posms, kurš tagad nedaudz pierimis, bet ne tuvu sekmīgi atrisināts. Pagājis laiks, un tagad varam izvērtēt tā saucamā Arābu pavasara ietekmi gan uz situāciju Tuvajos Austrumos, gan vispārējo politisko klimatu pasaulē, tai skaitā Latvijā.