Bens Latkovskis / Autori

“Pasaule ir pārstājusi mīlēt demokrātiju” un “esmu pārliecināts, ka uzskatu brīvība, līdzās citām pilsoniskajām brīvībām, ir progresa pamatā” – lūk, divas galvenās tēzes, kuras jāatzīmē, runājot par šī gada Nobela Miera prēmijas laureāta, Krievijas laikraksta “Novaja Gazeta” galvenā redaktora Dmitrija Muratova Nobela lekciju.

Piektdienas “Neatkarīgās” numurā jau rakstīju par Maika Džadža filmu “Idiokrātija” pēc leģendārā Ītana Koena scenārija. Tur attēlotā idiotu valdība izskatās burtiski norakstīta no mūsu Kariņa/Pavļuta reālā parauga. Spriediet paši.

Valsts valodas centrs beidzot latviskojis pasaulē populāros terminus – “woke” un “wokeism”, ar kuriem apzīmē visu jautājumu skatīšanu caur rasisma un nevienlīdzības (apspiesto/apspiedēju) prizmu.

Otrdienas pievakarē (pēc Maskavas laika) vai priekšpusdienā pēc Vašingtonas laika ASV un Krievijas līderi Džozefs Baidens un Vladimirs Putins pārrunāja Ukrainas jautājumu pa drošo videosakaru kanālu, kas tika ierīkots vēl laikos, kad Baraks Obama brauca uz Maskavu ar savu krieviski nepareizi pārtulkoto “Reset” pogu.

Jāsaka, kā ir. Lai arī policijas un lielas sabiedrības daļas reakcija uz tā dēvēto Gobzema “Rododendru šovu” liecina par būtiskām demokrātiskās uztveres deformācijām, par pašu šo šovu ir grūti runāt nopietni, jo viss notiekošais jau no sākta gala tiek taisīts par farsu.

Vakar Latvijas politiskie aktieri (nejaukt ar līdzīgi skanošu, bet jēdzieniski pilnīgi atšķirīgu vārdu – aktori) izspēlēja kārtējo “numuru”. Tukumā tika aizturēts un roku dzelžos saslēgts pazīstamais politiskais šovmenis Aldis Gobzems. Viņš arī politiskā grupējuma, lepni saukta par partiju, “Likums un kārtība” līderis.

Ceturtdien Vācijā svinīgā ceremonijā tika aizvadīta “pensijā” ilggadējā valdības un, droši var teikt, valsts vadītāja Angela Merkele. Liels posms Vācijas un arī visas Eiropas vēsturē noslēdzies. Taču dzīve rit savu gaitu un jau šonedēļ (8. decembrī paredzēta balsošana Bundestāgā) Vācijai būs jauna, tā dēvētā luksofora valdība ar sociāldemokrātu Olafu Šolcu priekšgalā.

Visu aizvadīto nedēļu redakcijā diskutējām, ka jāuzraksta komentārs par jauno “luksofora” koalīcijas valdību Vācijā, kas jau tuvākajās dienās nomainīs veco Merkeles melnsarkano valdību. Taču citas aktualitātes neļāva šo norunu pildīt. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka arī šoreiz par jauno Vācijas koalīciju raksts nebūs. Kāpēc?

Pazīstamais un starptautiski augstu vērtētais pianists Vestards Šimkus paziņojis, ka uz laiku pārtrauc koncertdarbību Latvijā. Par savu lēmumu pianists otrdien, 30. novembrī, paziņojis “Facebook”: “Mīļie draugi un klausītāji! Esmu spiests pārtraukt savu profesionālo darbību. Uz cik ilgu laiku? Varbūt līdz 11. janvārim. Varbūt līdz siltākiem laikapstākļiem...”

Rīgā notiekošajai NATO valstu ārlietu ministru sanāksmei teorētiski vajadzētu dot potenciālajam pretiniekam – Krievijas autoritārajam prezidentam/monarham Vladimiram Putinam – skaidru signālu: pat nedomā līst NATO teritorijā, labi tev tas nebeigsies. Pat neceri uz kādu saminstināšanos un vilcināšanos no NATO puses. Atbilde būs asa, ātra, nepārprotama un tevi iznīcinoša./

Pēdējās nedēļās saistībā ar situācijas atspoguļošanu uz Baltkrievijas un Polijas robežas publiskajā telpā sācies kaut minimāls sabiedrisko mediju darbības izvērtējums.

No 6. decembra visiem klātienē strādājošajiem būs jāveic Covid-19 paštests vismaz divas reizes nedēļā. Šādu kārtību atbalstījusi valdība. Gan publiskajā, gan privātajā sektorā strādājošajiem testus iepirks valsts.

Pirms sākt Kaila Ritenhausa lietas izklāstu, vispirms jāpavēsta, kas šim 18 gadus vecajam puisim draudēja un kāpēc viņš nenoturējās kājās, klausoties zvērināto piesēdētāju verdiktu par viņam izvirzītajiem pieciem apsūdzības punktiem. Pat ja kaut vienā – trešajā – punktā viņš tiktu atzīts par vainīgu, viņam viss atlikušais mūžs būtu jāpavada cietumā bez tiesībām uz pirmstermiņa atbrīvošanu. Izdzirdot dzīvi atdodošos vārdus – “not guilty”, Kails Ritenhauss apraudājās un saļima krēslā.

Daudzas lietas kļūst labāk redzamas no malas un attāluma. Nupat biju īsā atvaļinājumā Marokā un tur piedalījos triju dienu izbraucienā pa Sahāras tuksnesi. Taču šoreiz ne tik daudz par Maroku un tuksnesi, cik par dažiem vērojumiem, kuri cieši saistās ar mūsu ikdienas dzīvi tepat Latvijā.

Ar šodienu stingrā mājsēde teorētiski beidzas. Varam izdarīt zināmus secinājumus. Gan no epidemioloģiskā, gan politiskā, gan ideoloģiskā aspekta.

Normāls, psihiski vesels cilvēks izjūt plašu emociju gammu, starp kurām viena no dzīvības saglabāšanai svarīgākajām ir bailes. Bailes attur mūs no daudzām ārkārtīgi bīstamām darbībām, kuras varētu apdraudēt cilvēku drošību. Ir populārs teiciens – ne no kā nebaidās vienīgi idioti. Tad nu par bailēm un idiotiem parunāsim plašāk.

Šodien Tallinā notiek plaša mediju konference “Aizstāvot mediju brīvību. Kādu brīvību?”. Starp runātājiem pieteikta arī mūsu valstī labi pazīstamā sabiedrības “gatavinātāja” Rita Ruduša. Lasot konferences pieteikumu, kļūst skaidrs, ka pasākums plānots kā kārtējais posms garākā “gatavināšanas” ķēdē, kad, runājot par vārda brīvības aizstāvēšanu, tiek domāts, kā panākt, lai informatīvajā telpā pārliecinoši dominētu viens, “pareizais” pasaules redzējums, bet citi tiktu maksimāli ierobežoti.

Skatoties video ar tūkstošgalvaino potenciālo robežpārkāpēju pūli, kurš pirmdien lauzās pār Baltkrievijas–Polijas robežu, pats par sevi prātā nāca jautājums – cik ilgi vēl ES saglabās iecietību pret Lukašenko izdarībām? Kad beidzot pacietības mērs būs pilns un ES beigs sevi pazemot ar jau par apsmieklu kļuvušo “rūpju” un “dziļo bažu” izteikšanu?

KNAB pirmdien paziņoja, ka pieņemts lēmums par vides objekta “Korupcijas aisbergs” atkārtotu neizvietošanu Daugavā pie Akmens tilta. Priekšlaicīgi izbeidzot strīdīgi vērtēto (maigi sakot) pretkorupcijas PR akciju ar dzeltena makrofleksa gabala pludināšanu šurpu turpu pa Daugavu, KNAB netieši atzinis šīs akcijas absolūto fiasko. Šīs kampaņas rezultāts ir acīmredzami negatīvs. Izrādās, ka arī KNAB nav spējis izsargāties no tās pašas ja ne gluži korupcijas, tad vismaz tukšās izšķērdības sērgas, kas apstākļos, kad “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk”, pārņēmusi gandrīz visas valsts struktūras.

Saturiski absolūti neitrālais, pat bezjēdzīgais sauklis “Let’s go Brandon” (Uz priekšu, Brendon!) ir kļuvis par galveno pret prezidentu Džo Baidenu vērsto saukli viņa pretinieku aprindās. Tas tiek izkliegts no tribīnēm futbola spēļu laikā, drukāts uz T krekliem un kā vīrusa sauklis klīst sociālajos tīklos. Kāpēc, un ko tas nozīmē?

Populārā žurnālista Jāņa Dombura atgriešanās Latvijas Televīzijas centrālajā kanālā bija gaidīts un ārkārtīgi nozīmīgs mediju vides notikums. Lielā mērā tāpēc, ka Latvijas žurnālistikā ir maz personību, kas ir pietiekami lielas autoritātes visām nosacītajām pusēm. Ar nelielām iebildēm Domburs tāds ir.

Laiks skrien strauji, un valdības izsludinātais četru nedēļu “lokdauns” jau iegājis savā noslēguma fāzē. Otrdien valdība noklausījās veselības ministra padomnieka Kaspara Bērziņa ziņojumu par to, kas notiks pēc 15. novembra, kad formāli beigsies sākotnēji noteiktais “lokdauna” beigu termiņš.