Mīļie skolotāju skauģi, lamātāji, kauninātāji un visi tie, kam šķiet, ka pedagogi jau tā strādā pārāk maz, bet saņem pārāk daudz! Man patīk jūsu varonība, kas tik iespaidīgi aizvakar un vakar izpaudās interneta portālu komentāros, rakstot anonīmas kritikas un reizēm pat prastas cūcības.
Pēdējā marta nedēļa šogad paliks atmiņā ar to, ka solītie plus trīspadsmit tā arī nepienāca un pavasaris neiestājās. Savukārt Māras dienā bija sals, kas, pēc tautas ticējumiem, nozīmē vien to, ka pavasaris būs vēls un nekāds.
Šonedēļ nonācu pie secinājuma – lai gan visi putniņi gaisā, Saeimā un pat tie, kas parazitē uz plašsaziņas līdzekļu kakla, tēlojot ekspertus un pētniekus, to vien dara kā vienotā frontē vītero – esiet pozitīvi, atvērti un nenervozējiet, mūs nemitīgi dzen stresā, negatīvismā un bailēs.
"Palikuse bārenīte", savā mūžā daudz izcietusī latvju tauta ilgi neskuma. Jau pierasts, ziniet, turklāt premjerkandidāts un potenciālais nācijas glābējs Dombrovska kungs šonedēļ tika pieteikts teju vai rekordtempā.
Pagājušā gada nogalē, kad krīzes šļura pa garo žirafes kaklu beidzot bija nonākusi līdz Latvijas politikas gaišākajiem prātiem, kāds sirms un cienījams kultūras darbinieks man dusmīgs teica tā: "Ko tu te valdību aiztiec?! Ja valstij ir grūtības, nav ko muti dzesēt – savilkšu stingrāk jostu, gan jau kaut kā izdzīvošu. Galvenais, lai Latvija no bedres tiek ārā!"
Aizejošā nedēļa nav tikai politiskais tango ap Godmaņa valdības nenotikušo atlaišanu, lauksaimnieku atvestais zārks pie Ministru kabineta vai skaļās laupīšanas Rīgas centrā. Kultūrā tā paliks atmiņā ar Comedie Francaise viesizrādēm, prominentu un tautā cienītu mūziķu izmisīgo protestu par koncertzāles projekta noslaktēšanu, kā arī jaunu epizodi Rīgas kinostudijas un Kultūras ministrijas drūmajā kriminālsāgā, dalot veco labo latviešu filmu autortiesības.
Par sadursmju sākumu Vecrīgā uzzināju televīzijas studijā, tiešraidē vadot raidījumu 100 g kultūras. Jāteic atklāti, bija nepatīkami, bet notikušais nepārsteidza.
Pēc Godmaņa kunga valdības radītā "valsts glābšanas plāna", kas sliktākajās stahanoviešu kustības tradīcijās Saeimā tika apstiprināts pēc sociālistiskā principa – izpildīsim piecgadi vienā naktī, galvenais būtu neļauties panikai, ko šobrīd neapzināti vai apzināti sēj daudzi no mums.
Vairas Vīķes-Freibergas izteikumi par aktrisi Viju Artmani kā augsta ranga komunisti TV5 raidījumā Bez cenzūras (skat. Agneses Margēvičas rakstu Eksprezidente: Artmane bija augstistāvoša komuniste trešdienas Neatkarīgajā un Elitas Veidemanes Lieciet beigtam Matisonam mieru piektdienas Neatkarīgajā) šonedēļ redakcijas telefonam liek zvanīt biežāk nekā parasti.
Pirmais, kas nāca prātā, skatoties vecmeistara Olģerta Krodera iestudēto Evitas Sniedzes lugu Līdz pavasarim (Līdz Araratam), bija kāda mūsu kino cilvēka pirms pāris gadiem izmestā frāze par Jura Poškus Monotoniju – skatos latviešu filmu, un man beidzot nav kauns par to, ka tā ir latviešu filma.
Atceroties veco kā pasaule pamatjautājumu – kam tas ir izdevīgi? –, vērts pavaicāt: kam ir izdevīga jezga ap Basteja bulvāra pārdēvēšanu par Zigfrīda Annas Meierovica bulvāri.
Dziesmu svētki šogad pienākuši uz Pasaules saules dziesmu viļņa. Jauniešu koris Kamēr... un diriģents Māris Sirmais ceturtdienas vakarā sarīkoja tādu uguņošanu Latvijas Universitātes Lielajā aulā, ka pēc tās Rīgai nedimdēt ir vienkārši neiespējami.
Es pilnīgi piekrītu – šai valstī lamāt politiķus jau sen ir kļuvis par sliktu stilu. To dara katrs, kam nav slinkums, vietā vai nevietā. Arī tad, ja kāds no rīta atklāj, ka viņa kāpņu telpā kaimiņu žūpa čurājis tieši zem pastkastītēm, vainīga ir valdība, pērkamie politiķi un Saeimā sēdošie bandīti.
Vasaras īsākās nakts mistēriju sagaidot, paceļosim pa šā, iespējams, viena no vissenākajiem rituāliem cilvēces vēsturē attīstības posmiem mazliet nenopietni, prominento pētnieku slēdzienus necitējot un viņu viedās prātulas pārlieku neapceļot.
Šodien ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena un daudzviet Latvijā tiek godināti Sibīrijas sāpju ceļos aizvestie. Pagātnes traģiskie notikumi tai uzlikuši savu zīmogu – to nenomazgāt nedz ar reklāmās cildinātajiem balinātājiem, nedz kādām citām ķimikālijām.
Šonedēļ Rīgas mērs Birka kungs esot izteicies, ka Latvijas galvaspilsētu Rīgu apsēdušos sekstūristus derētu pārorientēt uz kultūras tūrisma piedāvājumu.
Raidījumā Nekā personīga piesaukts, dr. Šņukura vārds šonedēļ tika locīts dažādās toņkārtās. Loģiskā virtene – mazpazīstams režisors Jānis Vingris – finansējuma atteikums īsfilmai Pēdējais Lāčplēsis, jo tajā esot izsmiets ekspremjers Aigars Kalvītis – politiskā cenzūra, kas realizēta kinocentrā – būvējās tik skaudra, ka, to vērojot, zemapziņā ieslēdzās brīdinājuma signāls. Nu pārāk jau sirsnīgi un paredzami.
Pēdējās nedēļas notikumi lieku reizi apstiprinājuši seno patiesību – pavasarī cilvēki kāro izklaides. 264 232 Muzeju nakts apmeklētāji to pārliecinoši pierādīja, neguļot pagājušās sestdienas naktī. Šīs akcijas fenomens nupat patiesi būtu izvērstākas analīzes vērts.
Vēl nupat ļautiņi staigāja satuntuļojušies un drūmu vaigu, bet šonedēļ, neraugoties pat uz to, ka maija saule sildīja visnotaļ simboliski – pavasaris pieteicis sevi ar visām iespējamajām ārišķībām.