Mīļie skolotāju skauģi, lamātāji, kauninātāji un visi tie, kam šķiet, ka pedagogi jau tā strādā pārāk maz, bet saņem pārāk daudz! Man patīk jūsu varonība, kas tik iespaidīgi aizvakar un vakar izpaudās interneta portālu komentāros, rakstot anonīmas kritikas un reizēm pat prastas cūcības.
Jums laikam šķiet, ka pie savas klaviatūras esat anonīmi un drošībā, un par tādu joku kā par visur paliekošo datora IP adresi droši vien neesat dzirdējuši?
Izmantojot iespēju, gribu jūs visus apsveikt! Pateicoties tieši jums, Latvija no šīs bedres, no šīs nabadzības un dzimtbūtnieciskās atkarības no mūsu politiķu spožajiem lēmumiem netiks ārā nekad. Tāpat kā Andris Grūtups Observatorā raksta par pamatoto stučīšanas sērgu, kas padomiju bija aptvērusi tādiem žņaugiem, ka kegebešņikiem pat nevajadzēja neko darīt – dažādu rangu sūdzbībeles paši visu izdarīja viņu vietā, nākotnes sociālantropologi droši varēs analizēt šo latviskās skaudības, sīkmanības un nenovīdības kompleksu. Mēs strādāsim visu mūžu par grašiem – mūs čakarēs, mēs greizsirdīgi īdēsim, jo kaimiņš pelna par pieciem latiem vairāk. Un galu galā mēs kļūsim veci, slimi un strādāt nespējīgi un saņemsim tādu pensiju, par kuru labākajā gadījumā varēsim mitināties ar buržuiku apkurināmā no veciem nomaļiem sanaglotā dārza mājiņā, pārtiekot no tā, ko paši spēsim izaudzēt. Tādas, lūk, perspektīvas.
Tā vietā, lai, kā tas parasti notiek Eiropas valstīs, skolotājiem pievienotos visi tie, kam alga par mazu, darba apstākļi kā pie viduslaiku feodāļa, bet tiesību tik, cik tārpam miltu, sākas klusa, bet noteikta kurnēšana. Rezultāts? Ar tautu manipulēja, ar tautu manipulē, ar tautu manipulēs. Es saprastu, ja kāds, paskatījies, kā izglītības lietas notiek viņa bērnu skolā, tagad teiktu – paga, paga! Šo pašu tekstu pirms gadiem divdesmit šī pati skolotāja tikpat nepārliecinoši kā tagad manam dēlam vai meitai mēģināja ieborēt man. Kas tā par akmens laikmeta metodiku, un kāpēc šī skolotāja visu mūžu maļ literatūras stundas pēc Valeiņa vai Griguļa lekciju konspektiem? Vai kāpēc matemātiķis, kas pats neprata pareizi aprēķināt neko, kas sarežģītāks par Ņūtona binomu, vēl joprojām nāk klases priekšā, kaut nespēj nevienam neko iemācīt? Par to būtu jādiskutē, un no šādiem vecas putras malējiem skolām vajadzētu tikt vaļā, paverot ceļu mūsdienīgai un konkurētspējīgai izglītībai.
Nekas tāds nenotiek! Vienīgais rezultāts – kādam tagad žēl, ka skolotāju slodze ir tikai 21 stunda nedēļā. Kāpēc gan tad tu, godājamais interneta komentāru autor, vergo par minimālo algu aploksnē pie tā privātā asinssūcēja un neej klasē, kur darbs tikai 21 stundu nedēļā, kur atvaļinājums vasarā un vispār ne dzīve, bet tīrais krējums. Piedod, bet, spriežot pēc gramatiskām kļūdām, kas dāsni izdaiļo pat ne īpaši paplašinātos elektroniskā komentāra tekstus (par interpunkcijas brīnumiem nerunāsim), tev nu acīmredzami nespīd kļūt par streiklauzi un ieņemt kāda dumpīga un pārāk daudz griboša skolotāja vietu klases priekšā, jo izglītības līmenis bezcerīgi zems!
Zinu, cik tā skolotāju maizīte ir plāna un grūta. Pašam ir nācies stāvēt klases priekšā un komunicēt ar vecākiem, kam, neraugoties uz bezdarbu, krutkas pudelei vienmēr kāds lasītis atradās. Tas gan bija vienīgais, kam viņiem pietika naudas, un skolotājs šo dzīves atstumto acīs bija teju vai biezais. Tāpēc nezinu, vai ir jēga te mētāties ar aicinājumiem beigt skaust, būt solidāriem, citam citu atbalstīt. Manuprāt, jau pirms gadiem desmit Latvijā notika katastrofāla sabiedrības noslāņošanās pēc materiālās rocības – kompaktās un visnotaļ slēgtās grupās, kuras savā starpā pat tā īsti neprot sarunāties. Kamēr šāda reāla un varbūt arī reizēm skarba dialoga nebūs, mēs tā arī paliksim stumdāmi, bīdāmi un visādi citādi čakarējami. Un kamēr mēs tam ļausimies, tas nekad nebeigsies.