Par sadursmju sākumu Vecrīgā uzzināju televīzijas studijā, tiešraidē vadot raidījumu 100 g kultūras. Jāteic atklāti, bija nepatīkami, bet notikušais nepārsteidza.
Vai nu pēdējās dienās gaiss pārāk biezi virmoja, vai vēl kaut kas, tomēr nekāds brīnums tas nav. Es un mani kolēģi savos komentāros reizi pa reizei esam brīdinājuši – labējo politiķu cinisms un tautas ignorēšana var izraisīt nepatīkamas protesta formas un dažādu "neomarksistisku" ideju attīstību jaunatnes vidū. Nu tas noticis. Diemžēl.
Situācija ir tāda, kāda tā ir. Kamēr Saeimas deputāti par dzīves norisēm Latvijā orientējās pēc TV ekrānos demonstrētajiem meksikāņu seriāliem, tikmēr šajā valstī ir izaugusi ne viena vien zudusī paaudze. Gadu tūkstoša sākumā strādāju skolā, kurā mācījās daudz nabadzīgu ģimeņu atvašu – trūcīgi ģērbti un slikti paēduši jaunieši. Viņu vecākiem reizi mēnesī niecīgos grašus saņemošais skolotājs šķita teju vai miljonārs. Šie jaunieši ne gluži bez pamata bija aizvainoti par dzīvi šajā valstī – daži man tagad reizēm uzraksta draugos no Īrijas, Vācijas, Anglijas, Holandes. Nedomāju, ka pēdējos gados šādu pusbadā augušu jaunu cilvēku būtu kļuvis mazāk. Ne velti NBS ārsti sūdzas par katastrofāli slikto rekrūšu veselības stāvokli. Izļodzīta izglītības sistēma, arvien pieaugoša maksa par studijām augstskolā, studiju kredīti, kuru maigie procenti dažai bankai veido teju vai divas trešdaļas no kredīta summas, kam turklāt par galvotājiem neder bezdarbnieki vecāki vai darbs, kurā var nopelnīt mazāk par 200 latiem mēnesī. Tā diemžēl ir realitāte, un šādā augsnē sēt neprātīgas idejas ir vieglāk par vieglu.
Jāņem vērā arī, ka šodien nepastāv bremzes, kas no līdzīgiem ekscesiem atturēja padomju laiku jauniešus. Toreiz nepilngadīgo kolonijās (faktiski cietumos) sēdināja par niekiem, ko tagad pat neuzskata par pārkāpumu: izsists vilciena logs, kaimiņienei no šķūnīša nozagta zaptes burka, kautiņš ballē, veikalā nozagta konfekšu paciņa. Neaizmirsīsim arī Padomju armiju, kas spēja salauzt jebkuru dumpinieku. Mūsdienās šādu bremzējošu faktoru nav, tāpēc gan labējās politikas ciniķiem, gan policijas struktūrām jārēķinās ar to, ka jaunieši, kam nav ko zaudēt, var iziet ielās. Būtu naivi cerēt, ka situāciju glābs kādas paraugprāvas. Netēlojiet tagad mazos pinočetus! Ka tik jūsu bardzība caur Eiropas tiesām no nodokļu maciņiem neizvelk krietnu kompensāciju naudiņu un "lielā cietumā pasēdēšana" nepārvēršas vēl vienā valsts bezspēcību atklājošā farsā.
Gribu pievērst arī uzmanību Drošības policijas apkarotajam aicinājumam – iet uz Saeimu ar degmaisījuma pudelēm, kuru 12. janvāra vakarā internetā varēja atrast minūtes laikā. Policejiskās metodes šādas kūdīšanas apturēšanā nav efektīvas. Protams, var slēgt vienu mājaslapu, bet hakeri arī nav auni. Pēc brīža lapa tiek atvērta uz cita servera, bet informācija par to nomesta populārāko ziņu portālu karstāko rakstu komentāros. Esmu pārliecināts, aicinājumam bija sava nozīme tajā, kas notika Vecrīgā. Kamēr interneta portālu īpašnieki reāli nefiltrēs komentāru saturu, policija šādu kūdīšanu nespēs apturēt. Šī vispār nav lieta, ko iespējams apstādināt bez sabiedrības palīdzības. Būtu vērts pievērst uzmanību arī aicinājuma teksta struktūrai, vientipiskajām gramatiskajām, drukas, interpunkcijas un savādajām klaviatūras pārsitienu kļūdām, uzsaukuma lingvistiskajai konstrukcijai, kur šķietams analfabētisms apbrīnojami sadzīvo ar nepārprotamu valodas smalkumu pārzināšanu, – īpaši tas attiecas uz verbu formu lietojumu. Nebrīnītos, ja noslēpumainais Molotova kokteiļu cienītājs izrādītos ne gluži tas, par ko viņš šajā tekstā izliekas.
2007. gada novembrī man nepaveicās iekulties Parīzē pašā streika karstumā. Tur ārdījās nevis pāris tūkstošus liels pūlis, bet gan piecdesmit un vairāk tūkstoši aurojošu demonstrantu. Atklāti runājot, vienīgā vēlme toreiz bija nekrist viņu nagos. Aizvakardienas Vecrīga uz Parīzes fona bija tāds mazs blurkšķis, bet nudien nenovēlu mums piedzīvot ko lielāku. Ir svarīgi, lai vardarbība neattīstītos, lai labējie politiķi beigtu tēlot rīcības un runas vīrus un apzinātos, ka atbildība par notiekošo jāuzņemas viņiem. Cilvēki ir nikni, aicinājumi ņemt sūdainu mietu un iet uz Saeimu, lai cik stulbi tie būtu, diemžēl ir realitāte. Pirmām kārtām tas jāsaprot tiem, kas šajā Saeimā sēž.