Šonedēļ Rīgas mērs Birka kungs esot izteicies, ka Latvijas galvaspilsētu Rīgu apsēdušos sekstūristus derētu pārorientēt uz kultūras tūrisma piedāvājumu.
Jācer, ka godājamais politiķis ar šo ierosmi nav domājis to, kas notiek Salaspils memoriāla apkārtnē, kur jau vairākus gadus vērojama stihiska vēstures tūrisma un intīmpakalpojumu simbioze. Diezin kāpēc mūsu tautieši vienmēr tik ļoti apvainojas, ja kāds Rietumu dokumentālists uzņem kārtējo filmu par Latviju kā lētu prostitūtu zemi. Meitenes te patiesi nav dārgas un ir brīvi pieejamas pat blakus bijušās koncentrācijas nometnes piemiņas vietai, kas patiesi no ētiskā viedokļa nedara godu ne mūsu zemei, ne kādai citai zemei pasaulē.
Ja jau mums patiesi tik ļoti rūp Latvijas tēls, tad kāpēc tiek pieļauta situācija, ka Salaspils memoriāla priedītēs visiem mūsu naidniekiem un ideoloģiskajiem kritiķiem iespējams bez problēmām filmēt dučiem šokējošu sižetu gan par prostitūciju Latvijā, gan par Latvijas valsts īpašo attieksmi pret fašistiskā režīma upuriem. Tas, protams, ir retorisks jautājums. Sarunas uzturēšanai.
Nebūsim pārspīlēti tikumīgi vai naivi, vicinot lozungus par prostitūcijas vispārēju aizliegumu – neviena vara nekad vēsturē nav spējusi šo pasaulē senāko profesiju izskaust, apkarot vai aizliegt, tomēr, ciniski runājot, šai problēmai nevajadzētu pārkāpt labas gaumes robežas. Ne jau kundzītes, kas šeptējas blakus vietai, kur "zeme vaid", un viņu kriša ir klupšanas akmens, bet gan mūsu attieksme. Var jau runāt par varu un ideoloģiju maiņu, tomēr – kam jānotiek mūsu pašu apziņā, lai pieļautu intīmpakalpojumu pirkšanu un pārdošanu vietā, kurai, maigi izsakoties, ir baisa aura un kurā gājuši bojā tūkstošiem visdažādāko nacionalitāšu mocekļu, kas, likteņa ironija, nereti pārstāvējuši visnotaļ pretējas ideoloģijas, politiskus uzskatus vai kuriem gluži vienkārši bija gadījies piedzimt kādas tobrīd vadošas ideoloģijas skatījumā nepareizas tautības vecākiem.
Varētu jau par to visu te necepties. Galu galā – sestdienas kultūras sleja solīdā kultūras lappusē, vai nu visiem oma jāmaitā. Tomēr nevaru nekādi saprast mūsu potjomkinisko domāšanu – mājās notiek sazin kas, bet tiklīdz kāds no malas to pasaka, tā spuras gaisā. Gribat teikt – tā nav? Redzēsim, kāda jaunnedēļ būs reakcija uz rītvakar gaidāmo franču producentu kompānijas TAC Presse veidotās filmas Rīga, sekstūrisma jaunā galvaspilsēta demonstrēšanu kanālā TV3. Pēc viņu ziņām, Latvijā esot 20 000 prostitūtu. Varam lepoties, ka vismaz vienā jomā esam sasnieguši lielās Francijas līmeni.
Bet citādi šonedēļ viss kā ierasti – vasara nāk ar joni virsū, bet līdz Jāņiem atlikušas vairs nieka divarpus nedēļas. Tad varēs žēli pūst putas no alus kausiem – Jāņi klāt, un vasara galā. Kultūras dzīves intensitāte šobrīd šķietami pieklust: izdevēji steidz drukāt īpašo daiļliteratūras žanru – izlaidumos dāvināmās grāmatas. Teātri pošas atvaļinājumiem, un rīkotāji perina nebeidzamu vasaras festivālu plānus.
Jācer vien, ka nekaunīgās degvielas cenas, kas Rīgu pārvērtušas teju vai par visos diennakts laikos brīvi izbraucamu pilsētu, neizputinās dažu labu festivāla organizētāju, kurš savu akciju iecerējis kaut kur lauku klusumā pie dabas krūts. Lai kultūru baudītu, tomēr ir vajadzīga zināma rocība, stabilitāte, pārliecība un miers. Pretējā gadījumā notiekošais atgādina nodeldēto frāzi par dzīrēm mēra laikā. (Var jau būt arī Salaspils priedītēs notiekošais, aplūkots šādā kontekstā un diskursā, spētu kļūt par sabiedrības pētnieku diskusiju objektu?)
Cerēsim, ka muļķi, ekonomiskā krīze, alkatīgi tirgotāji un bojāti pārtikas produkti nesamaitās mūsu vasaras baudīšanu. To, ka tas ir skaistākais gadalaiks pat tad, ja tā ir tikai Kalpu zēna vasara, pierādīja jau klasiķis Jānis Akuraters. Kas par to, ja Hamsuna pārņemts un savu elku atdarinošs? Hamsuns ir Hamsuns, bet Akuraters ir mūsējais.