Raidījumā Nekā personīga piesaukts, dr. Šņukura vārds šonedēļ tika locīts dažādās toņkārtās. Loģiskā virtene – mazpazīstams režisors Jānis Vingris – finansējuma atteikums īsfilmai Pēdējais Lāčplēsis, jo tajā esot izsmiets ekspremjers Aigars Kalvītis – politiskā cenzūra, kas realizēta kinocentrā – būvējās tik skaudra, ka, to vērojot, zemapziņā ieslēdzās brīdinājuma signāls. Nu pārāk jau sirsnīgi un paredzami.
Svarīgākais, protams, ir jautājums par politisko cenzūru. Apmēram zinot to, kā tiek virzīti eksperti kultūrā, respektējot to, ka daudzi nereti atsakās kļūt par ekspertiem, jo tas traucē viņu radošos plānus, ļoti apšaubu, ka Tautas partija un to pārstāvošā kultūras ministre Helēna Demakova spētu ielikt visās frontēs savus aģentus un nobloķēt filmas veidošanu. Nu pārāk jau raiba ir šī ekspertu masa! Teorētiski var pieļaut, ka starp ekspertiem iemaldās pa negadījumam, kas ierobežotās kompetences un lielās centības dēļ vāra ziepes, bet apgalvot, ka VKKF filmu padome noraidījusi Jāņa Vingra projektu vairākos projektu konkursos pēc kārtas politiskas angažētības dēļ, es neņemtos. Gan jau te slēpjas kādi profesionāli argumenti.
Protams, Saeimā sēž krietnie tēvi, kas šādos gadījumos labprāt mēdz izpausties. Biežāk nevietā nekā vietā, turklāt demonstrējot komunistisku un nedemokrātisku domāšanu. Filmas aizliedzējiem jāņem vērā tas, ka pasaules vecajās demokrātijās politiķu parodēšana ir svēta norma. (Pat Krievijā, starp citu!) Latvijas presē pēdējās dienās tiek piesaukta vācu pieredze – nešpetnās un reizēm pastulbās parodijas par bijušo kancleru Gerhardu Šrēderu, kādreizējo ārlietu ministru Jošku Fišeru, arī tagadējo valsts vadītāju Angelu Merkeli. Tāpat mūsu televīzijas skatītājiem noteikti ir pazīstama producentu trijotnes Zucker, Abrahams&Zucker studijas Paramont Pictures paspārnē producētā filmu sērija Naked Gun (Kailais ierocis) ar Lesliju Nīlsenu galvenajā lomā. Kāds ar kino saistīts eksperts šīs filmas žanru Latvijā reiz trāpīgi nodēvēja par pirduļkomēdiju, tomēr tā ir visnotaļ politiski nekorekta un sīva pirduļkomēdija. Vadoties pēc mūsu viedo papu loģikas, Bušam senioram un viņa kundzei, to skatoties, vajadzētu nošauties. Tāpat kā Anglijas karalienei, Gorbačovam un citiem visnotaļ nešpetni izsmietiem 20. gadsimta 90. gadu pasaules varenajiem. Tikai nezin kāpēc neviens nešaujas!
Ar mūsu politiķu parodēšanu viss ir kārtībā – ja pelnījuši, vajag tikai rakt. Arī arguments, ka tādas filmas nedrīkstot taisīt par valsts naudu, ir nožēlojams. Par kādu naudu tad Latvijas politiķi vāra inflācijas, degvielas akcīzes un korupcijas ziepes – vai par savējo?
Cita lieta ir konkrētais produkts, ko raidījumā Nekā personīga un portālā TVNET demonstrē Jānis Vingris. Tā nu ir skandāla visvājākā puse. Par sevi varu teikt, ja šajā fragmentā saskatītu kaut ko no Naked Gun vai Hot Shots līmeņa, tad personiski ziedotu Vingrim un aicinātu to darīt arī citus. Diemžēl fragments galīgi nevelk! Ilgi domāju, ko tas atgādina, un tad atcerējos leģendāro datorspēli Duck Nukem. Manhattan Project. Tā, šķiet, tapa kaut kad ap gadu tūkstošu miju un bija viena no pirmajām revolucionārajām streļalkām, kas lika pamatu mūsdienu datorspēļu industrijai. Spēles varoņa Djuka uzdevums ir gauži vienkāršs – iet un šaut stulbos mutantus. Tad, lūk, Pēdējais Lāčplēsis atgādina miksli no spēles ievadmultenes un mutantu šaušanas Čainataunas naktsklubā. Tikai krietni vien šķidrāku.
Ir vēl kāda lieta, kas aizvainotajam režisoram, kašķi sākot, droši vien neienāca prātā, un tā saistīta ar kinonozares finansējumu. Katrs aizkaitināts pilsonis tagad var saukt – dod puisim par skaistām acīm automātiskos 45 000 latu, un ragi sūnās! Atbildības par nodokļu maksātāju naudu nekādas! Te nu, pirms celt skandālu medijos, derēja drusciņ padomāt. Kādas varētu būt sekas, negribu zīlēt, bet labi atceros kino ļaužu sāpi tobrīd, kad Einars Repše samaitāja ilūziju par sevi kā par kultūras cilvēku, cenšoties atņemt finansējumu kino nozarei, argumentējot to ar populistiska, marksistiski noskaņota ekonomista saukļiem.
No jautājuma par naudas dalīšanas principiem izriet jautājums par tās aprites kontroli un summu lielumu. Ja daža laba konkursos godalgota pilnmetrāžas spēlfilma ir uzņemta par nieka simt tūkstošiem, ja pilnmetrāžas spēlfilma Amatieris radīta par sponsoru naudu, kādu valsts atbalstu vajag, lai uzņemtu trīsreiz mazāku īsfilmu? Varbūt, pirms sākt filmēt, ir vērts parēķināt, kā iekļauties budžetā, vai meklēt līdzekļus tā, kā to darīja Amatiera producenti. Nešaubos arī, ja uzfilmētais materiāls būtu līmenī, nostrādātu melnais pīārs un Tautas partijas pretinieki tagad labprāt uzsauktu atmaskojošu parodiju par Kalvīti.
Kā būs, redzēsim, bet pagaidām atliek minēt, kurš no diviem mutantu šāvēja Djuka Nukema spārnotajiem teicieniem gūs virsroku "I hate pigs!" (Neieredzu cūkas!) vai "Rest in pieces" (pārfrāzēta idioma no Rest in peace! – Lai vieglas smiltis!). Baidos, ka Pēdējam Lāčplēsim saceltās brēkas dēļ ir lemts dusēt gabalos, līdz galam neuzfilmētam un par filmu netapušam.